VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Informācija Latvijā Ansis Vasks | |
| |
| Istaba, kurā dzĪvot ir skaisti, viegli un interesanti Ievas Iltneres personālizstāde "Mana istaba" galerijā "Centrs" no 1. līdz 14. jūlijam. Var būt daudz atbilžu uz jautājumu, kas māksliniekam kalpo par iemeslu un mērķi kārtējā mākslas darba radīšanai. Pragmatiski ciniķi var uzskatīt, ka tas ir sen savu funkciju zaudējušās mākslas bezjēdzības apliecinājums, kas radīts tikai tāpēc, lai kļūtu par interjera sastāvdaļu vai mākslinieka godkāres apmierināšanas līdzekli. Var arī skatīties uz mākslas darbu kā uz bezgala dziļu un nozīmīgu ideju izpausmes veidu, kas radies ģēnija iekšējās nepieciešamības rezultātā. Ievas Iltneres gleznu izstāde ar savu nosaukumu, iekārtojumu un darbu saturu vedināja iztēloties radīšanas procesa scenāriju, kas vienlaicīgi darbojas gan kā izstādes vēstījums, gan kā viens no atbilžu variantiem jautājumam par radīšanas iemesliem. Atrodoties vērojoši apcerīgā bezdarbībā, kas visvieglāk sasniedzama savā intīmajā vidē, klīstošais skatiens sāk pievērst uzmanību it kā nenozīmīgām lietām, to detaļām un attiecībām, kas pēkšņi šķiet interesantas un subjektīvi apjaušamu jēgu ietverošas. Skatoties ar gleznotāja acīm, šie iedvesmojošie realitātes fragmenti itin viegli kļūst par ierosmi iespaidu un ideju virknei, no kā pamazām būvējas iedomātās gleznas. Paralēli konkrētā mirkļa iespaidiem iztēli urda jau tur esoši, citviet redzēti tēli, kas, savstarpēji papildinoties ar iedvesmojošajām formām, faktūrām utt., palielina iztēles gleznu idejisko slodzi. Un tad, lai atbrīvotos no tām un varētu izbaudīt radīšanas procesu, šīs gleznas lēni un pacietīgi tiek uzgleznotas, pārvēršot iedomāto visiem pieejamās un bezgala pievilcīgās gleznieciskās, bieži dekoratīvās kvalitātēs. Tas arī ir viens no nedaudzajiem veidiem, kā gleznotājam gūt piepildījumu un nodrošināt savu labsajūtu – gleznot, realizējot savas idejas un paplašinot savas meistarības iespējas. Mana istaba ir mana pasaule. Izstādes ekspozīcija ar daudziem maza izmēra darbiem veidojās kā Ievas Iltneres iekšējās pasaules struktūra, kas sakārtojas nenoteiktā virknē no nejaušiem iespaidiem, citātiem, atmiņām un fantāzijas radītiem veidojumiem. Iltnere rada iespaidu par apzinātu un fiksētu īsu sekvenci no savas apziņas pasaules, kura sastāv no maziem, pašvērtīgiem fragmentiem – gan vizuāli saistošiem, gan tēlaini rosinošiem. Tas ir fragments no pasaules, kurā dzīvot ir skaisti, viegli un interesanti, palaikam asuma pēc piejaucot mazliet dramatisma. Gleznas, kā jau Ievai Iltnerei raksturīgi, ieturētas melnbaltajam tuvā tonalitātē. Tās veidojas no virtuoziem dekoratīvi grafiskiem efektiem, kuros vietām paradās opārta principi. To vizuālais valdzinājums dominē pār saturu un liek baudīt Iltneres glezniecisko meistaribu, mudinot tomēr aizmirst jautājumu, kam gan šīs gleznas radītas. Andris Eglītis DIONISIAN & APOLLONIUM Ināras Petrusēvičas un Dmitrija Lavrentjeva gleznu izstāde Dionisian & Apollonium Latvijas Mākslinieku savienības galerijā no 18. jūnija līdz 12. jūlijam. Primitīvākais kopsaucējs gleznotāju Ināras Petrusēvičas un Dmitrija Lavrentjeva kopizstādē ir autoru izcelsmes vieta – Daugavpils, un arī tas, ka abi savā attīstības ceļā ir apgājuši Latvijā pierasto profesionālo mākslas izglītības iestādi Latvijas Mākslas akadēmiju. Izstādes kuratores Faridas Zaletilo piedāvātais kopsaucējs ir dionīsisma un apollonisma (objektīvā un subjektīvā – saskaņā ar Nīči) pretmetu saspēle. Objektīvais, pārlaicīgais un arhetipiskais attiecināts uz Lavrentjeva darbiem, bet mākslinieka subjektīvo, pašpietiekamo fantāziju pārstāv Petrusēviča. Abi autori izkopuši specifisku, individuālu stilu, kas konsekventi izpaužas visos darbos un raksturo katra atšķirīgo pieeju. Dmitrija Lavrentjeva pastozo, monotono triepienu veidotās liela izmēra kompozīcijās attēloti ar kristīgo reliģiju saistīti tēli, kuru semantika rada priekšstatu par objektīvā klātbūtni. Blakus tiem vienkārši mirstīgie un mistiski zvēri dramatiskās, eksistenciālās situācijās un pozās. Šie darbi tik tiešām pilni dzīvnieciska, kliedzoša, stihiska spēka, kura cēlonis atšifrējams vienkārši – ekspresīvie triepieni, ugunīgā tonalitāte un dramatiskais cilvēku tēlojums, bet tādēļ jau iespaida vērtība nezūd. Paralēli ar ciešanām par cilvēka likteni jūtama arī groteska ironija, kas kopējo iespaidu tikai bagātina, norādot, cik šīs cilvēka ciešanas ir nenozīmīgas un bezjēdzīgas. Ināras Petrusēvičas dionīsisma subjektīvo fantāziju izpausme, manuprāt, atspoguļo 20. gs. beigu mākslas principu stipri vulgarizētu versiju, kur vairs nepastāv nekādas vērtības. Viņai piedēvētas šagāliskas kvalitātes – kāpēc ne, ja tām par pamatu ņemta viegla līdzība brīvajā telpas dekonstruēšanā. Rotaļīgums – tas taču ir tik skaisti, sievišķīgi un aktuāli. Abstraktajā glezniecībā pieļaujams viss. Šajā gadījumā radošā brīvība palikusi bez kvalitātes un pamatotības seguma. Vai arī, vadoties pēc Junga uzskatiem par subjektīvo un objektīvo mākslā, jāsecina, ka nepiederu tam cilvēku lokam, kas atrodas vienā frekvencē ar mākslinieci un spēj adekvāti uztvert viņas subjektīvās izpausmes. Krāsainie, irdenie audekli stāsta nejaušus stāstus, kuru galvenā vēsts ir autores pozitīvā un vieglā attieksme pret pasauli un nevēlēšanās iedziļināties tajā. Ar cieņu jāatzīst, ka darbu formā māksliniece sev ļāvusi pilnīgu brīvību, ignorējot gleznieciskās kvalitātes un tā izvairoties no latviešu mākslai raksturīgā estētiskuma. Iespējams, Ināra Petrusēviča ir konceptuālu rotaļu meistare, jo kopumā gaiši rotaļīgie darbi vairāk nekā Dmitrija Lavrentjeva spēku apliecinošās kompozīcijas atstāja traģisku un destruktīvu iespaidu, liekot aizdomāties par cilvēka un mākslinieka jēgu un sūtību. Andris Eglītis Ornamentālo meditāciju ilustrācijas Danielas Akmens gleznu izstāde Latvijas Mākslinieku savienības galerijā no 22. maija līdz 15. jūnijam. Tiem mākslas mīļotājiem, kas izdzirdējuši par franču gleznotājas Danielas Akmens (Daniele Akmen, dz. 1945. g.) latvisko izcelsmi, devās uz izstādi, noskaņojušies gūt šā fakta apstiprinājumu arī viņas gleznās, nācās vilties. Pat vistalantīgākais etniskās piederības pazīmju pētnieks te atdurtos kā pret sienu – krāšņu, orientāli ornamentālu sienu. Danielas Akmens gleznas ar austrumniecisko paklāju un grafisko florālo motīvu pārpilnību un plakano gleznojumu līdzinās paklājiem, kuru pārpilni droši vien ir Kasablankas un Kairas tirgi. Pārsteidzošs šajās gleznās ir tas, kā māksliniece spēj valdīt pār ārkārtīgi spilgto krāsu drumslām, saglabājot precīzu un skaidri nolasāmu gleznas uzbūvi. Citādi šīs rūpīgi nostrādātās, grafiskās gleznas atstāja visai vienmuļu iespaidu, jo skatītājam, radušam pie ziemeļnieciska askētisma, ātri piezogas pārsātinājuma sajūta, bet ornaments kā tāds ir bezkaislīgs. Tas, ka māksliniece savās gleznās iepinusi dažādas sev un Eiropas kultūrai būtiskas personības, varbūt mazina paklāja estētikas dominanti. Tomēr, lai izjustu Danielas Akmens glezniecību, pietiek ar vienas gleznas aplūkošanu, pārējās šķiet kā tās pašas gleznas talantīgas variācijas. Frīdas Kālo portreta izmantojums vien atgādina par viņas daudzajiem traģismu izstrāvojošajiem pašportretiem, bet nerada nekādu virsvērtību Danielas Akmens gleznai. Var jau būt, ka tieši tāds ir bijis mākslinieces mērķis – sniegt mums iespēju caur savām gleznām savienoties ar citām pasaulēm. Visticamāk glezniecība māksliniecei ir kā meditācija, ar kuras palīdzību viņa pati savienojas ar Frīdas Kālo vai Grētas Garbo pasaulēm. Lūkojoties Danielas Akmens gleznās, mēs kļūstam par lieciniekiem šim procesam. Ansis Vasks | |
| Atgriezties | |
