VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Miers un nemiers tanī pašā laikā. Gleznotājs Laimonis Mieriņš Laima Slava Laimonis Mieriņš dzimis Latvijā, taču par mākslinieku izveidojies un dzīvo Anglijā. Ekspresīvs izteiksmē, valodā un dzīves stilā, Latvijā viņš atgriežas atkal un atkal. Mieriņa jauneklīgais solis un priecīgā intonācija atbalsojas Rīgas mākslas notikumu telpās it bieži – gan vērtējot citu, gan rādot savus darbus. Arī šovasar paralēli lielajai Latvijas abstrakcionistu izstādei “Rīgas galerijā” redzējām Laimoņa Mieriņa – pēc pārliecības abstrakcionista, pēc Dieva dotumiem izcila zīmētāja – personālizstādi. Tas bija labs iemesls viņu iztaujāt. | |
| |
|
Laima Slava: Kā jūs sākāt? Laimonis Mieriņš: Jau kā mazs, mazs zēns es zīmēju. Man patika fantazēt. Piezīmju kladēs, kur māte zīmēja piegrieztnes. Kad tiku tām klāt, es ar zīmuli vai vienalga ko zīmēju tur tādus hieroglifus – atgādina mazliet Sandras Krastiņas cilvēciņus. Tad es vienmēr pēc tam dabūju pa dupsi, jo biju samaitājis lappusi. Manam tēvam laukos bija veikals, tirgotava. Un tur uz ietināmā papīra atkal es, tāds čirka, darīju to pašu – cik tālu var aizsniegt. Un atkal bija dusmas par to. Vienreiz man izgāja diezgan bēdīgi ar tādu zīmēšanu. Mazs būdams, es gāju līdzi sieviešiem pirtī. Četri gadi – nu ko tad tāds puika redz! Proti, pirtī sienas nosūbējušas, es drīz vien nejauši atradu, ka ar asu priekšmetu tās var ieskrāpēt, atstāt tādu sgraffito. Tas notika Laidos. Muižā tā pirts bija, toreizējais skolas priekšnieks, lai viņam vieglas smiltis, Lērums, mani apsūdzēja par tiem sgraffito, ka siena sabojāta. Par to es no tēva dabūju pērienu un no mātes arīdzan, tātad esmu mākslas dēļ arī cietis. Vidusskolā iesāku iet Kuldīgā, toreiz to sauca par Viļa Plūdoņa Valsts ģimnāziju – reālģimnāzijas tips. Kad tiku pie tāfeles klāt – zīmēju atkal. Bet vienmēr līniju, tas ir normālākais zīmēšanas veids, tieši, bez kādas muļļāšanās – tā, kā jūs rakstāt. Jūs taču arī negrūžat uz priekšu, uz atpakaļ, neēnojiet, bet rakstāt, cik ātri vien var. Mums bija zīmēšanas skolotājs Grūbe. "Ā, kurš tas ir?" Es domāju, ka atkal dabūšu pa kaklu. Bet nē – salielīja. Bēgļu gaitās Vācijā, nometnē – citi apstākļi, cita sabiedrība. 18 gadu vecumā es devos viens pats prom, atstāju brāļus un vecomāti un devos uz Angliju. Strādāju lauksaimniecībā, tekstilrūpniecībā. Pa svētdienām mājās gleznoju klusās dabas. Mākslinieks Alfrēds Kalniņš – šeit viņu laikam nepazīst, bet tur viņam bija pašam sava darbnīca, – mūs iedīdīja, kā uzveidot tonālu formu. Tas mani tomēr neapmierināja. 30 gadu vecumā iestājos Līdsas mākslas koledžā. Toreiz to sauca Leeds College of Art, tagad – of Art and Design. Pēc studijām tur un gada Londonas Goldsmith College of Art London University, vēl studentam, man pienāca vēstule – mani aicināja atpakaļ uz Līdsu. Sākumā bija ļoti grūti, jo tai vecumā tev jau ir priekšstati, kā kas jādara, respektīvi – tu jau esi samaitāts. Leeds College of Art and Design toreiz bija avangards. Modernā abstraktā māksla pārņēma visu izglītības sistēmu, un tur bija ļoti labi mācību spēki. Tas bija 60. gadu sākums. Man negāja viegli – izlīst no vecās ādas un pieņemt kaut ko jaunu. Bet es neatlaidos, strādāju smagi, izstādes bija cita pēc citas. L.S.: Kādēļ jūs aicināja uz Līdsu, kāds bija jūsu uzdevums? L.M.: Attīstīt zīmēšanas izpratni. Es biju ļoti strikts ar studentiem – ja mēs sākām darbu 10.00, tad 10.00 arī sākām. Es aizslēdzu durvis, un, ja kāds nāca par vēlu, tas netika iekšā. Vidusskolā zīmēšanu studentiem bija mācījuši vecās skolas skolotāji – kārtīgu zīmēšanu: notonēt, ēnot, perspektīvu utt. To es viņiem neļāvu darīt. Es teicu: reaģējiet uz realitāti, uz modeli bez tās atribūtikas. "Bet kā tad mēs varam?" – "Bet kā jūs rakstāt?" Un viņi atrada sevi. Tāpat kā īstam mūziķim var iedot jebkuru instrumentu, un viņš drīz vien orientējas. Sākumā viņi mani nīda dēļ disciplīnas. Bet pēc gadiem, kad viņus satiku, priecīgi nāca klāt. Tas tāds gandarījums. L.S.: Kā jūsu paša izpratne ir veidojusies, kā attīstījusies. Sapratu, ka ļoti nozīmīgs laiks bija 60. gadu sākums. L.M.: Jā, es tad biju emocionāli nobriedis pieņemt ko jaunu. Ja es būtu iestājies tur, normālu ceļu ejot, 18–19 gadu vecumā, es drīz vien būtu izlidināts ārā. Tāds nemiera gars būdams, kašķīgs, nekāda respekta pret autoritātēm. Es nebūtu pratis paņemt to, ko ieguvu jau nobriedis. Mūs iepazīstināja ar vizuālās valodas pamatiem. Kas tas ir – krāsas izpratne. Kā krāsas optiski uzvedas cita pret citu. Krāsa jau ir emocionāla lieta. Tā ir tīra mūzika. Jūs varat izteikties tikai ar krāsas palīdzību. Dabiski, ir vajadzīgs veidols. Teiksim, jūs noklājat lielāko audekla daļu ar sarkanu krāsu un iesēdināt tur pēc savas dizainiskās izjūtas zaļu kvadrātu – tūlīt tur rodas varens konflikts. Tas ir emocionāls. Bet, ja jūs tajā pašā proporcijā uz sarkanā laukuma gleznosiet iekšā zaļu ābolu – cīņa jau ir mazliet savādāka: apaļa forma uzvedas citādi nekā taisnstūra. Tad jūs domājat: ā, zaļš ābols, tas rada asociācijas. Tas ir kā pineklis pa kājām. Labāk tad strīpas. Un tas, kas nerada asociācijas ar priekšmetīgumu, – tā ir tā izeja. Dabiski, ja jūs formāli kaut ko konstruējat, jums vajadzīgs kontrasts. Ļoti emocionāls ir krāsas notecējums. Vai arī jūs uzšķaidāt kaut ko virsū. Bet tam ir jābūt īstajā vietā. L.S.: Taču sākotnējā izglītība deva citu, nevis abstraktai mākslai atbilstošu pamatu? L.M.: Atpakaļ neesmu vairs skatījies. Ir jātiek vaļā no Rietumu mākslas fundamentālās koncepcijas, kas nāk no Grieķijas. Grieķu māksla jau ir īsts perversijas paraugs! Nav viegli tikt no tā vaļā. Man ļoti patīk Āfrikas māksla – pavisam cita lieta! Pavisam cita izpratne. Rietumu mākslā valda "zelta griezums", racionāls prāts, bet Āfrikā, Austrumu mākslā – tur valda cits prāts. Izlīst no savas ādas ir ārkārtīgi grūti, tikt ārā no tiem pinekļiem un paņemt, ko jūti tuvu šodien, bet rīt – pie velna ar to! Tā būtu tā izeja. L.S.: Bet zīmējums – tas taču ir kas ļoti konkrēts? L.M.: Mans zīmējums ir reāls vienmēr, vienmēr sievietes figūra. Es zīmēju savam priekam. Es gleznoju arī savam priekam. Sievietes figūru tāpēc, ka man sievietes patīk, – tas varbūt nav īsti normāli mūsu laikos. Arīdzan es zīmēju ātri. Man patīk ļoti sarežģīti rakursi, jo sarežģītāk, jo labāk, tāpēc labus modeļus atrast ir grūti. Ja sieviete ir kaulaina, es to pārspīlēju, tanī rakursā sasprindzinot, nevar noturēt ilgi pozu, kauli spiežas ārā. Bet vispirms man ir vajadzīgs uzbudinājums. Tanī dvindā es tikai arī varu zīmēt. Ātri – un miers! Spontāni. Kādi seši septiņi mēģinājumi, un tad ir miers. Ilgāk es nevaru koncentrēties. Tāds uzbudinājums man ir vajadzīgs arī, kad es taisu vizuālos slēdzienus gleznai. Vispirms tu iznes to vizuālo ideju sevī – labu laiku. Arī ar jums runājot, kaut kas manā iekšējā datorā jau formējas. Kad domāju, ka esmu gatavs, es savā studijā, kas ir ļoti maza, vispirms izmēģinu krāsas. Attiecības, vajadzīgo kvantumu. Es lietoju akrilu, tas ātri žūst, ja kaut kas neizdodas, to var nomazgājot tūlīt dabūt nost. Eļļa tādai pieejai nav piemērota. Es nerēķinos ar sabiedrības gaumi, ar to, ko domā mākslas zinātnieki – man vispirms ir jātiek pašam pie iekšējās skaidrības. Es gleznoju pats sev. Ja kādam patīk – labi. Nepatīk – vēl labāk, lai liek man mieru. Kāpēc? To es nezinu. Citādāk es nevaru. Spītīgs. Ēzelisks. Bet es tomēr labprāt uzklausu, ja kādam nepatīk un ja kāds kaut ko komentē. Tas, kas atrod kaut ko nepatīkamu... varbūt viņam ir taisnība, es to vēlāk pētu, no tā var mācīties varbūt. Ar gleznām ir tāpat kā ar mūziku – muzikālā dzirde jau nav katram. Vizuālā uztvere tāpat. L.S.: Paralēles ar mūziku jums daudz nozīmē? L.M.: Jā, tā tas ir, es esmu ļoti emocionāls cilvēks, un bez emocijām jau jūs neko nevarat izdarīt. Mūzika man patīk jo vecāka, jo labāk. Jo jūs tālāk ejat uz viduslaikiem – nu brīnišķīgi! L.S.: Bet tā mūzikā ir sakārtota pasaule. Varbūt tieši šīs spontānās reakcijas dēļ jums patīk sakārtots fons? L.M.: Galvā jums ir nekārtības. Jums ir jāsakārto racionāli tas, kas tur ir, un jāizvērtē. Šodienas nekārtība ir rītdienas kārtība. Vizuālo slēdzienu izvešana ir mocības. Tas ne vienmēr izdodas. Ar zīmēšanu tas pats. Modelis elegants, īsta akrobāte, sasien savas kājas un rokas tā, ka gandrīz vaļā vairs netiek pati no sevis. Un tu nevari zīmēt, ārprāts, sāc šaubīties par sevi, aizej mājās, skaties uz saviem zīmējumiem un sāc daļu iznīcināt, skaties uz gleznām un tās vienkārši ar nazi sagriez. Nu ko vēl drastiskāku var izdarīt? Bet tu iznīcini to vizuālo slēdzienu, ne ideju, jo tā ideja tevī ir un tu to attīsti tālāk. Tālāk. Tālāk. Vienreiz es kādas trīsdesmit gleznas sagriezu. Tev pašam ir jābūt bargākajam kritiķim. L.S.: Vai obligāti jāsagriež? Vai nevar noglabāt tālu, tālu un tad atkal izvilkt, lai atrastu ko lietojamu un pavisam jaunu? L.M.: Tad jau man nebūtu, kur tās likt! Bet – ne jau telpas dēļ. Tas paliek uz mana datora. L.S.: Tā glezna, kas top, rodas vienā rāvienā? L.M.: Fiziskais, tehniskais process var ilgt vairākas dienas un pat nedēļu. Piemēram, kad es lietoju popārta efektus, es nevaru tos vienā rāvienā uztaisīt. Te katra līnija ir jātaisa atsevišķi. Tas prasa laiku. Bet iztēle ir, un, kamēr jūs ar to rosāties, redzat variācijas tūlīt tālāk. Bet vienā dienā izdarīt es to nevaru. Pats grūtākais ir tas pēdējais piegājiens, tie kontrasti, tas mežonīgums, tā emociju izlādēšanās. L.S.: Tomēr jūs apvienojat – jūsu kompozīcijās redzama emociju izlādēšanās, bet arī daudz racionālā. L.M.: Jā, es spēlējos tīšā prātā. Es esmu iespaidojies no agrīnās renesanses. Tā man patīk – pēc ikonām, pēc 14. gs. un pirms Učello. Mikelandželo – tās ir skulpturālas idejas gleznieciskiem līdzekļiem. Saka, ka tā nedrīkst. Drīkst visu ko! Līdzko ir ierobežojums, tā ir radošās glezniecības nāve. Man patīk trīs elementi. Uzšļācieni ir pats pēdējais – tiem jābūt īstā vietā un īstā kvantumā. Tā kā šodien. Teroristi uzbrūk Ņujorkā 11. septembrī debesskrāpjiem – negaidīti. Tāds miers un – ššššļāc! Un tai šļācienā jūs visu savu gāžat iekšā. Miers un nemiers tanī pašā laikā. Bet tas ir ar nolūku. Tāda ir mūsu dzīve. Vienmēr jūs varat sagaidīt kaut ko pavisam nepatīkamu. Par tiem šļācieniem – jūs akceptējat to šļāciena raksturu, instnktīvi jūtat, vai šeit ar to pietiks vai nepietiks. Zīmēšanas disciplīna, pašdisciplīna ir vajadzīga, lai jūs to šļācienu dabūtu tur, kur tas ir vajadzīgs. Ir jāvērtē! Emocijas ir kā mīlestība, kā Niagaras ūdenskritums. Bet otrā dienā jūs ar prātu: velns ar ārā, ko es esmu izdarījis! Kādreiz jūs tomēr jūtat, zināt – es to esmu izdarījis! Tas ir kā tekošs ūdens – tu nekad nevari būt īsti drošs, kas tevi gaida. L.S.: Vai varat ar prātu izvērtēt, kas redzams pašreizējā latviešu abstrakcionisma izstādē? L.M.: Es kādas četras reizes biju uz izstādi, pats arī mēdzu rakstīt "Jaunajā Gaitā". Runāju ar jauno kuratori. Ko lai saka... Ir paraugi no emigrācijas abstrakcionistiem, kas ir pavisam cita skola. Un tad ir darbi, kas vispār nav abstrakcionisms. Beļcova – tas ir kubisms. Esmu dzirdējis, ka latviešu mākslinieki saka: "Ak, es arī kādreiz niekojos ar abstrakto mākslu!" Atminos, kad braucu šeit pirmo reizi 1973. gadā, tad 1976. un 1979. gadā, mani aizveda uz dažu mākslinieku studijām. Es neticēju savām acīm! Pēkšņi velk ārā abstraktus darbus! Ko es domājot par abstraktiem darbiem. Skaisti! Bet viņi nezināja, ko viņi dara. Tas nebija viņu izteiksmes līdzeklis, viņi pieņēma to kā ādu, ārēji, bet bez izpratnes. L.S.: Ko te nozīmē izpratne? Ar ko atšķiras tas, ko jūs saucat par abstrakcionismu? L.M.: Tas paradokss ir tas, ka bieži nepazīst taisni vizuālās valodas valodu. Kad ir tēma – tad ir cita lieta, tad orientējas, vai tā glezniecība ir slikta vai laba. Bet abstrakto valodu nesaprot, un jūtas kā zivs, kas izmesta ārā no ūdens. Uzreiz ir redzams, ka vizuālā valoda nav lietota. Izstādi varētu attīrīt – bet tad daudz nekas nebūs pāri no tās izstādes! L.S.: Un kas paliks? L.M.: No šejienes gleznotājiem ļoti maz. L.S.: Un tomēr... L.M.: Skulme nav abstrakta gleznotāja, bet viņa tur ir. Viņas vīrs Ojārs Ābols – viņu es satiku 1973. gadā, un par abstrakciju mēs līdz vēlai naktij Mežaparkā ar viņu runājām. Viņš bija teorētiķis. Mēs faktiski strīdējāmies. Viņa paraugs tur ir. Labi. Redziet, varbūt tā problēma ar izstādi ir tā, ko jūs saucat par abstrakciju. Tur jābūt skaidrībā par definīcijām. Kas ir reālāks : jūs uzklājat zilu krāsu uz audekla – tas ir kaut kas reāls. Pievienojat tam zaļu – tas ir fakts, tas ir reālisms. Tur notiek krāsu cīņa – tā ir reāla! Kas ir abstrakcija? L.S.: Tad jau Īvs Kleins ar saviem zilajiem sieviešu ķermeņu nospiedumiem ir tāda pati realitāte, kaut ierindojas abstrakcionismā? L.M.: Pretstats ir 19. gs. akadēmiskā glezniecība Valsts Mākslas muzejā – to arī es gāju skatīties vairākkārt. Tā ir glezniecība pēc priekšrakstiem – tā un ne citādāk! Tas, ka cilvēks nokrāsots rullējas uz audekla, nav nekas sevišķs! Goija, spāņu gleznotājs, lietoja visu ko, bet visbiežāk lika krāsu audeklam virsū ar pirkstiem. Tas ir vienalga! Jūs varat nogludinātām smiltīm braukt ar divriteni pāri, ja riepas var izlaist krāsu. Krāsu uzlikšanas jautājums ir pilnīgi cita lieta. Es izstādi atstātu uz mata tādu, kāda tā ir, – ar visiem vājiem darbiem. Tas parāda, kāda ir situācija. Var redzēt, kurš zina, ko viņš dara, un var redzēt, kurš nezina. Tur ir daudz gleznotāju, kurus laikam neviens nav zinājis, ka viņi vispār ir. Abstraktā māksla izstādē ir atzīta par vienu izteiksmes veidu, bet es neticu, ka latviešu gleznotāji pāries uz kaut ko tamlīdzīgu, ja viņi to sevī nejūt. Latviešu gleznotājam ir vajadzīga tēma. Tas nav nekas ļauns. Demokrātija. | |
| Atgriezties | |
