VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ESTĒTISKAIS JŪTĪGUMS – 6. starptautiskais jauno mediju kultūras festivāls \"Māksla + Komunikācijas\". 2003. gada 15.–18. maijs, Rīga Ieva Auziņa, jauno mediju kultūras centrs RIXC | |
| |
| Šogad jauno mediju kultūrai veltīto festivālu " Māksla +
komunikācijas" tā rīkotāji jauno mediju kultūras centrs RIXC ievirzīja
gultnē "Mediju arhitektūra". Festivāla plašajā programmā
(instalācijas, filmas, diskusijas, vizuālās prezentācijas) "mediju
arhitektūras" tēmu visvairāk aktualizēja festivāla divu dienu
konference, kuras uzmanības centrā bija informācijas tīklu un urbānās
ģeogrāfijas savstarpējās sakarības. Konferences dalībnieki – mediju
teorētiķi, konceptuālisti un mākslinieki no dažādām Eiropas valstīm –
vērsa uzmanību uz virtuālo tīklu sociālās komunikācijas pieredzi un to,
kā tā, pārtransformēta fiziskajā telpā, rada jaunus priekšnosacījumus
sabiedriskās telpas paplašināšanai pilsētvidē, kā arī uz to, kā šobrīd,
attīstoties GPS (globālās pozicionēšanas sistēma) kartografēšanas
tehnoloģijām, mobilajiem sakariem un bezvadu tīkliem, mainās mūsu
priekšstati par laiku un telpu, sociālajām struktūrām un mākslas
formām. Nav pārliecības, ka konferences laikā tās dalībniekiem un
auditorijai izdevās nākt klajā ar kādiem skaidri formulētiem
konceptuāliem līdzekļiem, kas palīdzētu pārvietoties mediju
arhitektūras radīto nosacījumu telpā, tomēr spraigās diskusijas
norādīja uz nenoliedzamo tēmas aktualitāti un nepieciešamību par to
publiski runāt un domāt arī šeit – Rīgā. Jēdziens "mediju arhitektūra", kas vispirms jau sevī ietver dažādu telpu (iedomātās, vēlamās, fiziskās, virtuālās) pakāpenisku un reizē nepārtrauktu sintēzi laikā, sasaucas ar jauno mediju kultūras centra RIXC jau iesākto darbu pie "RIXC mediju telpas" – tēlnieces Leas Davidovas-Medenes kādreizējās darbnīcas – pārveidošanas sabiedriski pieejamā mediju kultūras telpā. Ideja par šīs visai iespaidīgās darbnīcas procesuālu transformāciju publiskā telpā, cenšoties jaunajos, no sākotnējiem telpas izmantošanas nolūkiem (monumentālās tēlniecības darbnīca) atšķirīgajos plānos respektēt un interpretēt telpas specifisko estētiku un arhitektoniku, tika manifestēta festivāla instalācijās un audiovizuālajās performancēs. Viena no spilgtākajām festivāla performancēm – holandiešu mākslinieka Edvīna van der Heides (Edwin Van Der Heide) LSP#2, kurā skaņa kontrolēja lāzera staru un ar dūmiem piesātinātajā 100 km≤ telpā tika uzburti trīsdimensionāli mākoņu vāli un grafiskas plaknes. Acīm redzamais, reālais un reizē šķietamais apjoms bija visai aizraujošs izaicinājums sarežģītu telpisku stimulu (to skaitā akustisku) asimilācijai. Festivāla performanču programmā piedalījās arī latviešu mediju mākslinieki, kas strādā audiovizuālajā vidē: Voldemārs Johansons ar PING SONIC, Ģirts Korps ar SEMEMA-INDUSTRIAL.NET un Mārtiņa Ratnika un noise mūzikas projekta Clausthome kopīgi veidotā performance SPEKTROSFĒRA. Dzimtajā pilsētā Rīgā, kur bieži cilvēkam savus nosacījumus izvirza visvulgārākā arhitektūra un attiecības mediju telpā regulē jau gatavas uz peļņu, nevis uz jēgu orientētas savstarpējās saskarsmes formulas, ar laiku arvien grūtāk nākas lauzt piezemētos priekšstatus par indivīda radošās līdzdalības iespējām savā pilsētainavā. Viens no eksperimentālākajiem un interaktīvākajiem šīgada festivāla projektiem Real Time Rīga, ko RIXC vairāku nedēļu garumā attīstīja kopā ar holandiešu mākslinieci Esteri Pollaku (Esther Pollak) un mediju centru Waag Society Amsterdamā, jebkuram interesentam piedāvāja pašam Rīgas teritorijā uzzīmēt savu personīgo maršrutu. "Katra pilsētas iedzīvotāja domās ir sava (mentālā) pilsētas karte, kas nosaka mūsu pārvietošanās trajektoriju pilsētā, kā arī ietekmē mūsu izvēli par labu tam vai citam ceļam. Real Time Riga projekts ir mēģinājums vizualizēt šīs mentālās kartes, pētot pilsētnieku pārvietošanās ieradumus. Pilsētas psihoģeogrāfiskās kartes tiek zīmētas, izmantojot plaukstas datorus, mobilos GPRS (General Packet Radio Service) sakarus, internetu un GPS (Global Positioning System) tehnoloģijas." Real Time Rīga projekta vizualizācijas karte, dalībnieku un iedzīvotāju trajektorijas Rīgas ielās reālā laikā bija apskatāmas kluba Casablanca skatlogā Doma laukumā un Latvijas Mākslinieku savienības galerijā 11. novembra krastmalā 35. Jauno mediju kultūras uzmanības centrā vienmēr ir bijusi dažādu globālu varas struktūru radoša kritika, kas visbiežāk īstenota kā šādas informācijas vizualizēšana vai interpretācija audiovizuālā formā. Līdzās citiem festivāla ekspozīcijas darbiem, kas "neredzamas lietas padarīja redzamas" (piemēram, britu mākslinieka Luka Džerama instalācija Matrix), jāmin franču konceptuālistu grupa Bureau d'Etudes, kas festivālā piedalījās ar projektu PSYCHOTRONIC GOVERNMENT – lielformāta kartēm, kuras atklāj globālo varas struktūru parasti neredzamās savstarpējās saiknes. Izgaismošanas un savienojamības ideju, kas caurstrāvoja daudzpusīgās festivāla aktivitātes, festivāla vides vizuālajā koncepcijā akcentēja māksliniece Monika Pormale. Neona bultas un festivāla logotips ne tikai konceptuāli, bet arī fiziski izgaismoja jaunu maršrutu Latvijas Mākslinieku savienības ēkā, ietverot galerijas telpas, RIXC mediju telpu un citas apmeklētājiem parasti nepieejamas vietas. Festivāla dalībnieku un viesu aktīvā plūsma pa šo maršrutu kļuva par "mediju arhitektūras" fizisku paplašinājumu reālā laikā. Iesākumā iedomātu, pēc tam reālu un gluži fizisku un, visbeidzot, arī vēlamu. | |
| Atgriezties | |
