VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MEETING PLACE Truls Olins | |
 | |
| Truls Olins, izstādes kurators TikŠanās vieta Gēteborga–Stavangera–Helsinki–Viļņa–Rīga (jūnijs/jūlijs)–Tallina (augusts) "Tikšanās vieta – Ziemeļeiropas laikmetīgā māksla" ir izstāde un mākslas projekts, kas ietver sabiedriskos un starptautiskos kontaktus un sadarbību starp sešu dalībvalstu jaunajiem māksliniekiem. Šo projektu ir iedvesmojušas daudzveidīgas idejas un pieredze, bet īpaši svarīgas bija izstādes, kurās grupa jauno zviedru mākslinieku pirms dažiem gadiem rādīja savus darbus Rietumzviedrijas baznīcās, kā arī man dotā iespēja piedalīties Latvijā notiekošā izstādē pirms trim gadiem. Apmeklējot Baltijas valstis šīs izstādes sakarā, man kļuva skaidrs, ka Zviedrijā ļoti maz zināms par šo valstu mākslu, mākslas dzīvi un tās potencēm. Šķiet, ka situācija citās Skandināvijas valstīs bija līdzīga. Neraugoties uz ģeogrāfisko novietojumu un ilgu kultūras un ekonomikas sakaru vēsturi, saprotamu iemeslu dēļ pēc Otrā pasaules kara kultūras kontaktos bija izveidojies pārrāvums uz vairākām desmitgadēm. Es ilgi nekavēšos pie projekta plānošanas un uzsākšanas, pieņemot, ka ikviens kultūras jomas pārstāvis var iedomāties, kādus šķēršļus nācās pārvarēt, to skaitā arī ekonomiskas grūtības. Projektu galvenokārt finansē Eiropas Savienība, un grantu iegūšanas process nav viegls, tas prasa stingru pārliecību par īstenojamās idejas spēku un nozīmību. Vienlaikus jāteic, ka Eiropas Savienības atbalsts ir pierādījums tam, ka ideja kalpos par pamatu svarīgam un vērtīgam notikumam ar augstu kulturālo un sociālo nozīmi. Vismaz man ir tāda pārliecība. Eiropas Savienības finansiālā atbalsta solījums bija nepieciešams, lai iegūtu dažāda veida atbalstu no citām institūcijām. Starp tām ir Zviedrijas Baznīca, Ziemeļu Kultūras fonds, Igaunijas Mākslas muzejs un Ārzemju mākslas muzejs Rīgā. Izstādē piedalās 31 jauns mākslinieks no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Somijas, Norvēģijas un Zviedrijas. Izstādes koncepcijas pamatā ir vairākas idejas – ļaut skatītājiem visās valstīs iepazīties ar dažādu zemju jauno, daudzsološo mākslu, kā arī novērtēt mākslas daudzveidību vienas valsts ietvaros vai apcerēt, kā sociālās pieredzes atšķirības var ietekmēt mākslu. Pastāv arī iespēja izvērtēt un salīdzināt dzīves un dzīves apstākļu mākslinieciskā tēlojuma atšķirības dažādās zemēs. Iespējams, ka jaunie mākslinieki no Skandināvijas valstīm savos darbos vairāk pievēršas personīgās pieredzes un attiecību izpētei, savukārt Baltijas valstu mākslinieki, šķiet, vairāk komentē sociālās parādības un sabiedrības uzbūves jautājumus. Tomēr es negribētu pārspīlēt šo interpretāciju, allaž nepieciešams uzmanīties ar aizspriedumiem un pieņēmumiem, kas var izrādīties drīzāk mākslas uztvērējam, nevis pašam mākslas darbam piederīgi. Vēl vairāk – es gribētu, lai skatītāji pēc iespējas veidotu paši savus spriedumus, apskatot izstādi. Izstādei bija liela atsaucība kā skatītāju, tā kritiķu vidū, un veiksmīgi noritēja daudzi semināri un citi ar projektu saistīti pasākumi, kuros piedalījās mākslinieki un vietējās kultūras dzīves pārstāvji. Projekta svarīgākais rezultāts būtu ilgtermiņa sadarbības tīklu radīšana, lai mākslinieki un kuratori varētu attīstīt un padziļināt kontaktus. Iespējams, nākotnē tiks veidoti "Tikšanās vietai" līdzīgi projekti un tie aptvers lielāko daļu Eiropas. Šādā kontekstā var iedomāties Ziemeļu perspektīvas atvēršanos dienvidu virzienā, iesaistot māksliniekus un kuratorus no citām Eiropas Savienības valstīm. Aplūkojot izstādi, kļūst skaidrs, ka tā neatspoguļo noteiktu programmu, virzienu vai kopīgu deklarāciju. Ir iespējams mēģināt noteikt dažas sociālās pieredzes izpausmes vai (atgūtās brīvības?) nākotnes tēlus, taču daudz lielāka loma ir individuālās pieredzes izteikšanai un individuālam mākslinieciskam izklāstījumam, kas nav atkarīgs no nacionālām iezīmēm vai sociāliem mērķiem. Mākslinieki, kas piedalās, ir atvērti apdraudētās, trauslās, bet arī skaistās pasaules problēmām. Ir vērts pamanīt izstādei piemītošo humora gaisotni, kas pārliecina skatītāju nemeklēt šeit pretenciozu sociālu metafiziku vai ideoloģisku pareizību. Es gribu uzsvērt, ka man vienīgais darbu atlases princips bija paša asociāciju plūsma. Es ceru, ka sadarbība starp māksliniekiem turpināsies un varbūt taps jauns projekts, kas saglabās šo vērtīgo pieredzi plašākā eiropeiskā perspektīvā. No angļu valodas tulkojusi Stella Pelše Ieva Astahovska Plastmasas identitāte (Izstāde "Tikšanās vieta – Ziemeļeiropas laikmetīgā māksla") Izstāde ar vēlmi atspoguļot noteikta Eiropas reģiona mākslu, izstādot profesionālu mākslinieku jaunākās paaudzes darbus, pieteica sevi ar zināmu vērienu. Tomēr pats reģionālais pozicionējums, ietverot to nosaukumā un acīmredzami saistot ar kāda kopīga skatījuma atklāšanu, ir visai spekulatīvs, ja ne politisks; bez nosacītas mentālas tuvības vēl nosacītāk vienojošs elements šim reģionam ir tikai Baltijas jūra. Drīzāk "Tikšanās vieta" atklāja tādu kā pierobežas, perifēra mākslas reģiona ainu, kas izrādīja "atšķirību kopībā" vai "kopību atšķirībā", akcentiem izšķīstot nekonkrētā panorāmā un diezin vai izgaismojot kādas īpašas Ziemeļeiropas īpatnības. Viens no jaukākajiem izstādes darbiem likās somu mākslinieces Marijas Angermanes filmiņa ar argentīniešu dzejnieka stāstu spāņu valodā par to, kā sargeņģelis cietuma uzrauga izskatā viņu izpestījis no cietuma. Savos komentāros izstādes veidotāji un mākslinieki pauda, ka "Tikšanās vietā" tiek iztaujāta laikmetīgā identitāte, šķiet gan, nevis kāda imanenta patība, bet drīzāk laikmetīga popkultūra. Man kā skatītājai būtisks likās jautājums par pašu darbu identitāti, kas gan ir gandrīz neiztrūkstošs mūsdienu mākslas "jautājums vispār", jo laikmetīgie mākslas darbi mazāk pauž kādu nesatricināmu nozīmi, bet to veido izstādes konceptuālā uzstādījuma attiecības. Tomēr šo darbu nozīme izstādē palika neskaidra, varbūt tāpēc, ka "satikšanās" komunikācija, neraugoties uz it kā tik komunikatīvo mediju akcentu – video, fotogrāfiju, instalācijām –, bija nosacīta, skatītājam šai attiecību trīsstūrī "mākslinieks – mākslas darbs – skatītājs" nereti paliekot ārpus sarunas. Tomēr "Tikšanās vieta" iezīmēja noteiktus mezglojumus, izšķaidītajā izstādes kopainā ļaujot uzspēlēt spēli "Atrodi atšķirības!". Skandināvu mākslinieki kā tēmu galvenokārt fokusēja jau minētos attiecību un laikmetīgās ikdienas identitātes jautājumus, kas 90. gadu mākslas "lielos" diskursus aizstāj ar ikdienas uztveri, vien- laikus arī ikdienišķā "nekā īpaša" akcentu vai visai trafaretu mesidžu. Uz šī vienkrāsainā fona, paužot atšķirīgu attieksmi un dinamiku, izcēlās igauņu mākslinieku darbi, kas gan idejas, gan konceptuālajā uzstādījumā bija ne tikai asprātīgi, bet arī daudz ietilpīgāki. Atšķirības bija uzkrītošas arī Latvijas pusē – mūsu māksliniekus mazāk aizrāva realitātes, identitātes un attiecību krīzes un jēgas atspoguļojumi mākslā, viņi bija vieni no retajiem, kas pievērsās glezniecībai un tēlniecībai, atklājot lielāku interesi par "formas jautājumiem" un parādot kādu Latvijas mākslas identitātes pazīmi – izteikti konstruktīvu domāšanu, kas ne reizi vien attiecināta uz dažādām Latvijas mākslinieku paaudzēm. Kopumā studentiskais stils noteica mākslas valodas lietojumu izstādē – pieteikumā konceptuālu, realitātē nepretenciozu "ikdienas estētikas" leksiku, kas daudzkārt nozīmēja trafaretu frāžainību, izplūdušus vai aprautus vienkāršus nepaplašinātus teikumus un daudzpunktus vai uzspēlētu kiču, kurš tikai paretam atklāja kādu īpašu emocionālu vibrāciju, dažkārt radot dīvainu sajūtu par kaut kā ļoti redzēta un vienlaikus pazaļa savie- nojumu. Tas izstādē ieviesa tādu kā plastmasas noskaņu, kas arī palika kā kopīga izstādes pēcgarša. Varbūt šī "plastmasas estētika" attiecas uz kādu laikmetīgās identitātes formu, ja mākslas darbi uzdodas par šodienas pasaules "apzīmētājiem" (etiķetēm): spoguļattēls atklājas mazliet aktīvs, mazliet asprātīgs, mazliet eksistenciāls, mazliet mazliet eskeipisks un mazliet – neizteiksmīgs.n Ieva Astahovska Plastmasas identitāte (Izstāde "Tikšanās vieta – Ziemeļeiropas laikmetīgā māksla") Izstāde ar vēlmi atspoguļot noteikta Eiropas reģiona mākslu, izstādot profesionālu mākslinieku jaunākās paaudzes darbus, pieteica sevi ar zināmu vērienu. Tomēr pats reģionālais pozicionējums, ietverot to nosaukumā un acīmredzami saistot ar kāda kopīga skatījuma atklāšanu, ir visai spekulatīvs, ja ne politisks; bez nosacītas mentālas tuvības vēl nosacītāk vienojošs elements šim reģionam ir tikai Baltijas jūra. Drīzāk "Tikšanās vieta" atklāja tādu kā pierobežas, perifēra mākslas reģiona ainu, kas izrādīja "atšķirību kopībā" vai "kopību atšķirībā", akcentiem izšķīstot nekonkrētā panorāmā un diezin vai izgaismojot kādas īpašas Ziemeļeiropas īpatnības. Viens no jaukākajiem izstādes darbiem likās somu mākslinieces Marijas Angermanes filmiņa ar argentīniešu dzejnieka stāstu spāņu valodā par to, kā sargeņģelis cietuma uzrauga izskatā viņu izpestījis no cietuma. Savos komentāros izstādes veidotāji un mākslinieki pauda, ka "Tikšanās vietā" tiek iztaujāta laikmetīgā identitāte, šķiet gan, nevis kāda imanenta patība, bet drīzāk laikmetīga popkultūra. Man kā skatītājai būtisks likās jautājums par pašu darbu identitāti, kas gan ir gandrīz neiztrūkstošs mūsdienu mākslas "jautājums vispār", jo laikmetīgie mākslas darbi mazāk pauž kādu nesatricināmu nozīmi, bet to veido izstādes konceptuālā uzstādījuma attiecības. Tomēr šo darbu nozīme izstādē palika neskaidra, varbūt tāpēc, ka "satikšanās" komunikācija, neraugoties uz it kā tik komunikatīvo mediju akcentu – video, fotogrāfiju, instalācijām –, bija nosacīta, skatītājam šai attiecību trīsstūrī "mākslinieks – mākslas darbs – skatītājs" nereti paliekot ārpus sarunas. Tomēr "Tikšanās vieta" iezīmēja noteiktus mezglojumus, izšķaidītajā izstādes kopainā ļaujot uzspēlēt spēli "Atrodi atšķirības!". Skandināvu mākslinieki kā tēmu galvenokārt fokusēja jau minētos attiecību un laikmetīgās ikdienas identitātes jautājumus, kas 90. gadu mākslas "lielos" diskursus aizstāj ar ikdienas uztveri, vien- laikus arī ikdienišķā "nekā īpaša" akcentu vai visai trafaretu mesidžu. Uz šī vienkrāsainā fona, paužot atšķirīgu attieksmi un dinamiku, izcēlās igauņu mākslinieku darbi, kas gan idejas, gan konceptuālajā uzstādījumā bija ne tikai asprātīgi, bet arī daudz ietilpīgāki. Atšķirības bija uzkrītošas arī Latvijas pusē – mūsu māksliniekus mazāk aizrāva realitātes, identitātes un attiecību krīzes un jēgas atspoguļojumi mākslā, viņi bija vieni no retajiem, kas pievērsās glezniecībai un tēlniecībai, atklājot lielāku interesi par "formas jautājumiem" un parādot kādu Latvijas mākslas identitātes pazīmi – izteikti konstruktīvu domāšanu, kas ne reizi vien attiecināta uz dažādām Latvijas mākslinieku paaudzēm. Kopumā studentiskais stils noteica mākslas valodas lietojumu izstādē – pieteikumā konceptuālu, realitātē nepretenciozu "ikdienas estētikas" leksiku, kas daudzkārt nozīmēja trafaretu frāžainību, izplūdušus vai aprautus vienkāršus nepaplašinātus teikumus un daudzpunktus vai uzspēlētu kiču, kurš tikai paretam atklāja kādu īpašu emocionālu vibrāciju, dažkārt radot dīvainu sajūtu par kaut kā ļoti redzēta un vienlaikus pazaļa savie- nojumu. Tas izstādē ieviesa tādu kā plastmasas noskaņu, kas arī palika kā kopīga izstādes pēcgarša. Varbūt šī "plastmasas estētika" attiecas uz kādu laikmetīgās identitātes formu, ja mākslas darbi uzdodas par šodienas pasaules "apzīmētājiem" (etiķetēm): spoguļattēls atklājas mazliet aktīvs, mazliet asprātīgs, mazliet eksistenciāls, mazliet mazliet eskeipisks un mazliet – neizteiksmīgs.n Ieva Astahovska Plastmasas identitāte (Izstāde "Tikšanās vieta – Ziemeļeiropas laikmetīgā māksla") Izstāde ar vēlmi atspoguļot noteikta Eiropas reģiona mākslu, izstādot profesionālu mākslinieku jaunākās paaudzes darbus, pieteica sevi ar zināmu vērienu. Tomēr pats reģionālais pozicionējums, ietverot to nosaukumā un acīmredzami saistot ar kāda kopīga skatījuma atklāšanu, ir visai spekulatīvs, ja ne politisks; bez nosacītas mentālas tuvības vēl nosacītāk vienojošs elements šim reģionam ir tikai Baltijas jūra. Drīzāk "Tikšanās vieta" atklāja tādu kā pierobežas, perifēra mākslas reģiona ainu, kas izrādīja "atšķirību kopībā" vai "kopību atšķirībā", akcentiem izšķīstot nekonkrētā panorāmā un diezin vai izgaismojot kādas īpašas Ziemeļeiropas īpatnības. Viens no jaukākajiem izstādes darbiem likās somu mākslinieces Marijas Angermanes filmiņa ar argentīniešu dzejnieka stāstu spāņu valodā par to, kā sargeņģelis cietuma uzrauga izskatā viņu izpestījis no cietuma. Savos komentāros izstādes veidotāji un mākslinieki pauda, ka "Tikšanās vietā" tiek iztaujāta laikmetīgā identitāte, šķiet gan, nevis kāda imanenta patība, bet drīzāk laikmetīga popkultūra. Man kā skatītājai būtisks likās jautājums par pašu darbu identitāti, kas gan ir gandrīz neiztrūkstošs mūsdienu mākslas "jautājums vispār", jo laikmetīgie mākslas darbi mazāk pauž kādu nesatricināmu nozīmi, bet to veido izstādes konceptuālā uzstādījuma attiecības. Tomēr šo darbu nozīme izstādē palika neskaidra, varbūt tāpēc, ka "satikšanās" komunikācija, neraugoties uz it kā tik komunikatīvo mediju akcentu – video, fotogrāfiju, instalācijām –, bija nosacīta, skatītājam šai attiecību trīsstūrī "mākslinieks – mākslas darbs – skatītājs" nereti paliekot ārpus sarunas. Tomēr "Tikšanās vieta" iezīmēja noteiktus mezglojumus, izšķaidītajā izstādes kopainā ļaujot uzspēlēt spēli "Atrodi atšķirības!". Skandināvu mākslinieki kā tēmu galvenokārt fokusēja jau minētos attiecību un laikmetīgās ikdienas identitātes jautājumus, kas 90. gadu mākslas "lielos" diskursus aizstāj ar ikdienas uztveri, vien- laikus arī ikdienišķā "nekā īpaša" akcentu vai visai trafaretu mesidžu. Uz šī vienkrāsainā fona, paužot atšķirīgu attieksmi un dinamiku, izcēlās igauņu mākslinieku darbi, kas gan idejas, gan konceptuālajā uzstādījumā bija ne tikai asprātīgi, bet arī daudz ietilpīgāki. Atšķirības bija uzkrītošas arī Latvijas pusē – mūsu māksliniekus mazāk aizrāva realitātes, identitātes un attiecību krīzes un jēgas atspoguļojumi mākslā, viņi bija vieni no retajiem, kas pievērsās glezniecībai un tēlniecībai, atklājot lielāku interesi par "formas jautājumiem" un parādot kādu Latvijas mākslas identitātes pazīmi – izteikti konstruktīvu domāšanu, kas ne reizi vien attiecināta uz dažādām Latvijas mākslinieku paaudzēm. Kopumā studentiskais stils noteica mākslas valodas lietojumu izstādē – pieteikumā konceptuālu, realitātē nepretenciozu "ikdienas estētikas" leksiku, kas daudzkārt nozīmēja trafaretu frāžainību, izplūdušus vai aprautus vienkāršus nepaplašinātus teikumus un daudzpunktus vai uzspēlētu kiču, kurš tikai paretam atklāja kādu īpašu emocionālu vibrāciju, dažkārt radot dīvainu sajūtu par kaut kā ļoti redzēta un vienlaikus pazaļa savie- nojumu. Tas izstādē ieviesa tādu kā plastmasas noskaņu, kas arī palika kā kopīga izstādes pēcgarša. Varbūt šī "plastmasas estētika" attiecas uz kādu laikmetīgās identitātes formu, ja mākslas darbi uzdodas par šodienas pasaules "apzīmētājiem" (etiķetēm): spoguļattēls atklājas mazliet aktīvs, mazliet asprātīgs, mazliet eksistenciāls, mazliet mazliet eskeipisks un mazliet – neizteiksmīgs.n Ieva Astahovska Plastmasas identitāte (Izstāde "Tikšanās vieta – Ziemeļeiropas laikmetīgā māksla") Izstāde ar vēlmi atspoguļot noteikta Eiropas reģiona mākslu, izstādot profesionālu mākslinieku jaunākās paaudzes darbus, pieteica sevi ar zināmu vērienu. Tomēr pats reģionālais pozicionējums, ietverot to nosaukumā un acīmredzami saistot ar kāda kopīga skatījuma atklāšanu, ir visai spekulatīvs, ja ne politisks; bez nosacītas mentālas tuvības vēl nosacītāk vienojošs elements šim reģionam ir tikai Baltijas jūra. Drīzāk "Tikšanās vieta" atklāja tādu kā pierobežas, perifēra mākslas reģiona ainu, kas izrādīja "atšķirību kopībā" vai "kopību atšķirībā", akcentiem izšķīstot nekonkrētā panorāmā un diezin vai izgaismojot kādas īpašas Ziemeļeiropas īpatnības. Viens no jaukākajiem izstādes darbiem likās somu mākslinieces Marijas Angermanes filmiņa ar argentīniešu dzejnieka stāstu spāņu valodā par to, kā sargeņģelis cietuma uzrauga izskatā viņu izpestījis no cietuma. Savos komentāros izstādes veidotāji un mākslinieki pauda, ka "Tikšanās vietā" tiek iztaujāta laikmetīgā identitāte, šķiet gan, nevis kāda imanenta patība, bet drīzāk laikmetīga popkultūra. Man kā skatītājai būtisks likās jautājums par pašu darbu identitāti, kas gan ir gandrīz neiztrūkstošs mūsdienu mākslas "jautājums vispār", jo laikmetīgie mākslas darbi mazāk pauž kādu nesatricināmu nozīmi, bet to veido izstādes konceptuālā uzstādījuma attiecības. Tomēr šo darbu nozīme izstādē palika neskaidra, varbūt tāpēc, ka "satikšanās" komunikācija, neraugoties uz it kā tik komunikatīvo mediju akcentu – video, fotogrāfiju, instalācijām –, bija nosacīta, skatītājam šai attiecību trīsstūrī "mākslinieks – mākslas darbs – skatītājs" nereti paliekot ārpus sarunas. Tomēr "Tikšanās vieta" iezīmēja noteiktus mezglojumus, izšķaidītajā izstādes kopainā ļaujot uzspēlēt spēli "Atrodi atšķirības!". Skandināvu mākslinieki kā tēmu galvenokārt fokusēja jau minētos attiecību un laikmetīgās ikdienas identitātes jautājumus, kas 90. gadu mākslas "lielos" diskursus aizstāj ar ikdienas uztveri, vien- laikus arī ikdienišķā "nekā īpaša" akcentu vai visai trafaretu mesidžu. Uz šī vienkrāsainā fona, paužot atšķirīgu attieksmi un dinamiku, izcēlās igauņu mākslinieku darbi, kas gan idejas, gan konceptuālajā uzstādījumā bija ne tikai asprātīgi, bet arī daudz ietilpīgāki. Atšķirības bija uzkrītošas arī Latvijas pusē – mūsu māksliniekus mazāk aizrāva realitātes, identitātes un attiecību krīzes un jēgas atspoguļojumi mākslā, viņi bija vieni no retajiem, kas pievērsās glezniecībai un tēlniecībai, atklājot lielāku interesi par "formas jautājumiem" un parādot kādu Latvijas mākslas identitātes pazīmi – izteikti konstruktīvu domāšanu, kas ne reizi vien attiecināta uz dažādām Latvijas mākslinieku paaudzēm. Kopumā studentiskais stils noteica mākslas valodas lietojumu izstādē – pieteikumā konceptuālu, realitātē nepretenciozu "ikdienas estētikas" leksiku, kas daudzkārt nozīmēja trafaretu frāžainību, izplūdušus vai aprautus vienkāršus nepaplašinātus teikumus un daudzpunktus vai uzspēlētu kiču, kurš tikai paretam atklāja kādu īpašu emocionālu vibrāciju, dažkārt radot dīvainu sajūtu par kaut kā ļoti redzēta un vienlaikus pazaļa savie- nojumu. Tas izstādē ieviesa tādu kā plastmasas noskaņu, kas arī palika kā kopīga izstādes pēcgarša. Varbūt šī "plastmasas estētika" attiecas uz kādu laikmetīgās identitātes formu, ja mākslas darbi uzdodas par šodienas pasaules "apzīmētājiem" (etiķetēm): spoguļattēls atklājas mazliet aktīvs, mazliet asprātīgs, mazliet eksistenciāls, mazliet mazliet eskeipisks un mazliet – neizteiksmīgs. Ieva Astahovska Plastmasas identitāte (Izstāde "Tikšanās vieta – Ziemeļeiropas laikmetīgā māksla") Izstāde ar vēlmi atspoguļot noteikta Eiropas reģiona mākslu, izstādot profesionālu mākslinieku jaunākās paaudzes darbus, pieteica sevi ar zināmu vērienu. Tomēr pats reģionālais pozicionējums, ietverot to nosaukumā un acīmredzami saistot ar kāda kopīga skatījuma atklāšanu, ir visai spekulatīvs, ja ne politisks; bez nosacītas mentālas tuvības vēl nosacītāk vienojošs elements šim reģionam ir tikai Baltijas jūra. Drīzāk "Tikšanās vieta" atklāja tādu kā pierobežas, perifēra mākslas reģiona ainu, kas izrādīja "atšķirību kopībā" vai "kopību atšķirībā", akcentiem izšķīstot nekonkrētā panorāmā un diezin vai izgaismojot kādas īpašas Ziemeļeiropas īpatnības. Viens no jaukākajiem izstādes darbiem likās somu mākslinieces Marijas Angermanes filmiņa ar argentīniešu dzejnieka stāstu spāņu valodā par to, kā sargeņģelis cietuma uzrauga izskatā viņu izpestījis no cietuma. Savos komentāros izstādes veidotāji un mākslinieki pauda, ka "Tikšanās vietā" tiek iztaujāta laikmetīgā identitāte, šķiet gan, nevis kāda imanenta patība, bet drīzāk laikmetīga popkultūra. Man kā skatītājai būtisks likās jautājums par pašu darbu identitāti, kas gan ir gandrīz neiztrūkstošs mūsdienu mākslas "jautājums vispār", jo laikmetīgie mākslas darbi mazāk pauž kādu nesatricināmu nozīmi, bet to veido izstādes konceptuālā uzstādījuma attiecības. Tomēr šo darbu nozīme izstādē palika neskaidra, varbūt tāpēc, ka "satikšanās" komunikācija, neraugoties uz it kā tik komunikatīvo mediju akcentu – video, fotogrāfiju, instalācijām –, bija nosacīta, skatītājam šai attiecību trīsstūrī "mākslinieks – mākslas darbs – skatītājs" nereti paliekot ārpus sarunas. Tomēr "Tikšanās vieta" iezīmēja noteiktus mezglojumus, izšķaidītajā izstādes kopainā ļaujot uzspēlēt spēli "Atrodi atšķirības!". Skandināvu mākslinieki kā tēmu galvenokārt fokusēja jau minētos attiecību un laikmetīgās ikdienas identitātes jautājumus, kas 90. gadu mākslas "lielos" diskursus aizstāj ar ikdienas uztveri, vien- laikus arī ikdienišķā "nekā īpaša" akcentu vai visai trafaretu mesidžu. Uz šī vienkrāsainā fona, paužot atšķirīgu attieksmi un dinamiku, izcēlās igauņu mākslinieku darbi, kas gan idejas, gan konceptuālajā uzstādījumā bija ne tikai asprātīgi, bet arī daudz ietilpīgāki. Atšķirības bija uzkrītošas arī Latvijas pusē – mūsu māksliniekus mazāk aizrāva realitātes, identitātes un attiecību krīzes un jēgas atspoguļojumi mākslā, viņi bija vieni no retajiem, kas pievērsās glezniecībai un tēlniecībai, atklājot lielāku interesi par "formas jautājumiem" un parādot kādu Latvijas mākslas identitātes pazīmi – izteikti konstruktīvu domāšanu, kas ne reizi vien attiecināta uz dažādām Latvijas mākslinieku paaudzēm. Kopumā studentiskais stils noteica mākslas valodas lietojumu izstādē – pieteikumā konceptuālu, realitātē nepretenciozu "ikdienas estētikas" leksiku, kas daudzkārt nozīmēja trafaretu frāžainību, izplūdušus vai aprautus vienkāršus nepaplašinātus teikumus un daudzpunktus vai uzspēlētu kiču, kurš tikai paretam atklāja kādu īpašu emocionālu vibrāciju, dažkārt radot dīvainu sajūtu par kaut kā ļoti redzēta un vienlaikus pazaļa savie- nojumu. Tas izstādē ieviesa tādu kā plastmasas noskaņu, kas arī palika kā kopīga izstādes pēcgarša. Varbūt šī "plastmasas estētika" attiecas uz kādu laikmetīgās identitātes formu, ja mākslas darbi uzdodas par šodienas pasaules "apzīmētājiem" (etiķetēm): spoguļattēls atklājas mazliet aktīvs, mazliet asprātīgs, mazliet eksistenciāls, mazliet mazliet eskeipisks un mazliet – neizteiksmīgs.n Ieva Astahovska Plastmasas identitāte (Izstāde "Tikšanās vieta – Ziemeļeiropas laikmetīgā māksla") Izstāde ar vēlmi atspoguļot noteikta Eiropas reģiona mākslu, izstādot profesionālu mākslinieku jaunākās paaudzes darbus, pieteica sevi ar zināmu vērienu. Tomēr pats reģionālais pozicionējums, ietverot to nosaukumā un acīmredzami saistot ar kāda kopīga skatījuma atklāšanu, ir visai spekulatīvs, ja ne politisks; bez nosacītas mentālas tuvības vēl nosacītāk vienojošs elements šim reģionam ir tikai Baltijas jūra. Drīzāk "Tikšanās vieta" atklāja tādu kā pierobežas, perifēra mākslas reģiona ainu, kas izrādīja "atšķirību kopībā" vai "kopību atšķirībā", akcentiem izšķīstot nekonkrētā panorāmā un diezin vai izgaismojot kādas īpašas Ziemeļeiropas īpatnības. Viens no jaukākajiem izstādes darbiem likās somu mākslinieces Marijas Angermanes filmiņa ar argentīniešu dzejnieka stāstu spāņu valodā par to, kā sargeņģelis cietuma uzrauga izskatā viņu izpestījis no cietuma. Savos komentāros izstādes veidotāji un mākslinieki pauda, ka "Tikšanās vietā" tiek iztaujāta laikmetīgā identitāte, šķiet gan, nevis kāda imanenta patība, bet drīzāk laikmetīga popkultūra. Man kā skatītājai būtisks likās jautājums par pašu darbu identitāti, kas gan ir gandrīz neiztrūkstošs mūsdienu mākslas "jautājums vispār", jo laikmetīgie mākslas darbi mazāk pauž kādu nesatricināmu nozīmi, bet to veido izstādes konceptuālā uzstādījuma attiecības. Tomēr šo darbu nozīme izstādē palika neskaidra, varbūt tāpēc, ka "satikšanās" komunikācija, neraugoties uz it kā tik komunikatīvo mediju akcentu – video, fotogrāfiju, instalācijām –, bija nosacīta, skatītājam šai attiecību trīsstūrī "mākslinieks – mākslas darbs – skatītājs" nereti paliekot ārpus sarunas. Tomēr "Tikšanās vieta" iezīmēja noteiktus mezglojumus, izšķaidītajā izstādes kopainā ļaujot uzspēlēt spēli "Atrodi atšķirības!". Skandināvu mākslinieki kā tēmu galvenokārt fokusēja jau minētos attiecību un laikmetīgās ikdienas identitātes jautājumus, kas 90. gadu mākslas "lielos" diskursus aizstāj ar ikdienas uztveri, vien- laikus arī ikdienišķā "nekā īpaša" akcentu vai visai trafaretu mesidžu. Uz šī vienkrāsainā fona, paužot atšķirīgu attieksmi un dinamiku, izcēlās igauņu mākslinieku darbi, kas gan idejas, gan konceptuālajā uzstādījumā bija ne tikai asprātīgi, bet arī daudz ietilpīgāki. Atšķirības bija uzkrītošas arī Latvijas pusē – mūsu māksliniekus mazāk aizrāva realitātes, identitātes un attiecību krīzes un jēgas atspoguļojumi mākslā, viņi bija vieni no retajiem, kas pievērsās glezniecībai un tēlniecībai, atklājot lielāku interesi par "formas jautājumiem" un parādot kādu Latvijas mākslas identitātes pazīmi – izteikti konstruktīvu domāšanu, kas ne reizi vien attiecināta uz dažādām Latvijas mākslinieku paaudzēm. Kopumā studentiskais stils noteica mākslas valodas lietojumu izstādē – pieteikumā konceptuālu, realitātē nepretenciozu "ikdienas estētikas" leksiku, kas daudzkārt nozīmēja trafaretu frāžainību, izplūdušus vai aprautus vienkāršus nepaplašinātus teikumus un daudzpunktus vai uzspēlētu kiču, kurš tikai paretam atklāja kādu īpašu emocionālu vibrāciju, dažkārt radot dīvainu sajūtu par kaut kā ļoti redzēta un vienlaikus pazaļa savie- nojumu. Tas izstādē ieviesa tādu kā plastmasas noskaņu, kas arī palika kā kopīga izstādes pēcgarša. Varbūt šī "plastmasas estētika" attiecas uz kādu laikmetīgās identitātes formu, ja mākslas darbi uzdodas par šodienas pasaules "apzīmētājiem" (etiķetēm): spoguļattēls atklājas mazliet aktīvs, mazliet asprātīgs, mazliet eksistenciāls, mazliet mazliet eskeipisks un mazliet – neizteiksmīgs.n | |
| Atgriezties | |
