VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ĢERBONIS – PATĪBAS ZĪME Imants Lancmanis, Rundāles pils muzejs | |
| |
| Latviešu skatītājs, iegājis izstādē "Heraldika Latvijā no 13. līdz 21.
gadsimtam", var apmulst. Viņu ietver zīmes, kas tam svešas ne tikai
tāpēc, ka ir nezināmas, bet tādēļ, ka nāk no citas pasaules, cita
laika, atšķirīgas nacionālās un sociālās vides. Tur ir bruņinieki,
muižnieki, bīskapi, vācieši, zviedri, krievi, poļi, valdnieki, hercogi,
grāfi, baroni vai vismaz "fon". Tikai izstādes pēdējā telpā, nonākot
pie Latvijas valsts ģerboņa, ieraugot vairāk vai mazāk pazīstamus
pilsētu ģerboņus, viņš atkal jutīsies drošāks, jo nonācis "savā"
vidē. Taču gan izstādes sākums, gan tās beigas runā par vienu un to
pašu – par pazīšanas zīmju sistēmu, sevis, savas dzimtas, sava novada
un valsts identificēšanu. Cilvēki no vissenākiem laikiem vēlējušies izteikt jēdzienus ar tēliem. Rakstība, alfabēts, cilvēku sazināšanās ar vārdu un valodas palīdzību pastāvēja kā universālākais savstarpējās saprašanās līmenis, bet simbolu valoda bija augstāks abstrahēšanās līmenis, kas ietvēra radošo, māksliniecisko pirmsākumu. Jau senā Ēgipte ir pārpilna ar nosacītībām un simboliem. Senā Ēgipte arī radījusi tik skaistus zvēru un putnu stilizācijas piemērus, ka liekas – varbūt tie jau ir ģerboņi. Ērglis, kas zīmēts stingri frontāli, galva valdonīgi pagriezta profilā, horizontāli izstiepti spārni, kuru spalvas iezīmētas ar gluži vai 20. gadsimta dizaina shematismu, – kāda apbrīnojama stilizācijas tīrība! Trešā reiha valdonības zīme nav izpildīta pārliecinošāk, atšķirība ir tikai vairogā ar svastiku ērgļa ķetnās. Un tomēr – gan lieliskie Ēģiptes un Romas ērgļi, gan Asīrijas monumentālie grifi, gan arābu mākslā atrodamās lilijas, tik līdzīgas tām, kas vēlāk parādījās Francijas karaļu ģerbonī, nav heraldika. Bija jānāk 12. gadsimtam ar krusta karu apmātību, lai nepieciešamība orientēties raibajā kaujinieku masā izprovocētu heraldikas piedzimšanu. Ģeometriski krāsu laukumi, zvēri un putni, dažādi dabas vai cilvēku roku radīti atribūti tika gleznoti uz bruņinieku vairogiem, izšūti viņu karogos un tērpos, iegravēti bruņās un ieročos, no vienreiz pieņemtas pazīšanās zīmes kļūstot par mantojamu ciltszīmi. Tas bija ģerbonis. Tūlīt parādījās arī heroldi, bruņinieku pavadoņi, kas šīs zīmes lasīja un skaidroja, darināja zīmējumu krājumus un radīja ģerboņu aprakstīšanas terminoloģiju. Heraldika bija radusies, tā bija zinātne par ģerboņu veidošanas, interpretēšanas un izmantošanas likumiem. Heraldikas senā un dīvainā valoda, šis arhaiskais valodniecības piemineklis, saglabājusies līdz pat mūsu dienām. Heraldika ir visabstraktākā, bet arī visspēcīgākā no sevis identificēšanas zīmju sistēmām. Tā prasa sevis pakļaušanu kādas kopējās dzimtas tradīcijām, it kā summējot un attiecinot uz sevi savu senču nopelnus, tajā pašā laikā atgādinot par saviem paša pienākumiem dzimtas goda un labās slavas priekšā. Heraldikas tapšanas brīdī pirmās heraldiskās zīmes tika liktas uz karoga, vēlāk tās pārceļoja uz vairogu. Karogs ir pats senākais iedvesmošanas un pašiedvesmošanās ierocis, ko plandošu paceļ virs cilvēku galvām, tos saucot cīņā, mudinot uz varonību un pašuzupurēšanos. Kā tāds tas palicis līdz pat mūsu dienām – pietiek atcerēties sarkanbaltsarkanā karoga lomu atmodas laikā. 1903. gada 17. oktobrī Jelgavā, Kurzemes provinces muzejā tika atklāta liela heraldikas izstāde. Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības Ģenealoģijas, heraldikas un sfragistikas sekcijas vadītājs barons Aleksandrs fon Rādens vadīja Latvijas teritorijā vēl nebijušu pasākumu, sarīkojot izstādi, kurā bija redzami 3217 eksponāti. Kurzemes muižnieki un pilsoņi, zinātniskas biedrības, Rīgas pilsoņi deva savus heraldiskos dārgumus, kādu tobrīd Latvijas zemē netrūka. Tieši simt gadu vēlāk ir veikts līdzīgs darbs. Tas ir pārskats par aizgājušā gadsimta zaudējumiem un ieguvumiem. Sešās telpās izvietots apmēram pusotrs tūkstotis heraldisko priekšmetu. Ņemot vērā visu, kas Latvijai gājis pāri simt gadu laikā, var teikt, ka zaudējumi nav tik lieli, kā varētu domāt, īpaši ņemot vērā, ka 20. gadsimts bija Latvijā iznīcinājis heraldikas pastāvēšanas dzīvo bāzi, aristokrātiju un bagāto pilsonību, šo ģerboņu kultivēšanai svarīgo sociālo vidi. Tomēr izrādījās, ka muzejos, arhīvos, bibliotēkās un privātās kolekcijās Latvijā karus un sociālus satricinājumus bija pārdzīvojis daudz kas no 1903. gadā parādītā, un atradās vēl daudz jaunu un svarīgu heraldisku materiālu. Izšķiroši bija tas, ka izstādē ar bagātīgu pienesumu piedalījās Kurzemes un Vidzemes bruņniecība, kas deva 23 muižniecības diplomus un ģerboņu ciltskokus, kā arī privātas personas Vācijā, Zviedrijā un Somijā. Izstāde ne tikai rāda heraldikas pieminekļus, bet arī mēģina izglītot latviešu sabiedrību, kas par heraldiku nezina gandrīz neko. Tā ir iznācis, ka heraldika Latvijā palikusi kā pēdējā neapgūtā humanitāro zinātņu joma. Visas zinātņu nozares kopš 19. gadsimta vidus ir izveidojušas savu latvisko terminoloģiju un tikušas pētītas kā zinātniskas disciplīnas, taču heraldiku tas nav skāris. Šobrīd ne tuvu visi heraldikas termini ieguvuši latvisko variantu. Tādēļ izstāde domāta arī kā mācību grāmata tiem, kas grib kaut ko uzzināt, turklāt ne tikai par heraldikas likumiem un terminoloģiju, bet arī par tās izmantošanas veidiem un vēsturi Latvijā. Izstādē skatāmi daudzi ārzemju heraldiskās literatūras darbi, kas kopš 16. gadsimta nesuši ģerboņu zinātni pasaulē. Bruņinieks sevi identificēja ar dzimtas ģerboni ne tikai kaujas laukā, bet arī tad, kad, noņēmis bruņas, viņš parakstīja kādu pergamentu un uzlika uz tā savu zīmogu. Ģerboņa zīmogs – šis jēdziens daudz ko izsaka arī mūsdienās, taču tajā tālajā laikmetā tas bija vienīgais veids, kā nodrošināt dokumenta autentiskumu, kaut gan dokumentu viltošana pastāvējusi jau toreiz. Zīmogs ir ne tikai identifikācija, tā ir arī personifikācija. Kaut arī nebija aizliegts lietot savu priekšteču ģerboņa spiedogu, parasti katrs dzimtas loceklis sev pasūtīja jaunu, īpašu spiedogu. Tas bija ne tikai laikmeta stila jautājums, bet arī savas personības apliecinājums. Ne velti 18. gadsimtā blakus ģerbonim bieži lika arī iniciāļus. Zīmogu spiedogi cauri gadsimtiem mainījušies arī ārēji, no smagiem dzelzs klučiem kļūstot par elegantiem brelokiem un dārgiem zelta zīmoggredzeniem, kur ģerbonis iegravēts pusdārgakmenī, visbiežāk karneolā. Latvijā heraldiku līdz ar kristiānismu atnesa Rietumu civilizācija. Izstādē ir simtiem zīmogu nospiedumu, daudz arī pašu spiedogu. Zemes kungi – Rīgas arhibīskaps un Livonijas ordeņa mestrs – tikai 14. un 15. gadsimtā blakus garīgiem simboliem sāka likt dzimtas ģerboni. Vācu bruņieki, kuri Livonijas ordeņa sastāvā bija spiesti dzimtas ģerboņus pakļaut ordeņa krustam, tomēr tos saglabāja un, pēc Livonijas ordeņa sabrukšanas kļūstot par lauku muižniekiem, lietoja tos tikpat plaši kā Rietumos. Kurzemes un Vidzemes muižniecība, kas sevi apzīmēja par bruņniecību, tā atvedinot savas kārtas izcelšanos uz Livonijas ordeņa laikiem, bija sevī stingri noslēgtas korporācijas, kas ne tikai rūpējās par savu rindu tīrību, bet arī kopa heraldikas tradīcijas. Kurzemes bruņniecība bija pirmā Eiropā, kas jau 1620. gadā ieveda dižciltības pierādīšanas sistēmu, tā saukto bruņniecības solu, kolēģiju, kam bija jālemj par kandidāta dižciltīgo izcelšanos. Šim nolūkam bija jāiesniedz ģerboņu ciltskoks, kur senči bija uzrādīti ne tikai ar vārdiem un uzvārdiem, bet arī ar ģerboņiem. Tas bija milzīgs pamudinājums apgūt vietējo heraldiku. Kurzemes ģerboņu ciltskoki un ģerboņu krājumu manuskripti, kas tapa bruņniecības sola vajadzībām, izstādē ir plaši pārstāvēti. Tā pati Kurzemes bruņniecība, kas 1620. gadā izveidoja bruņniecības solu, pastāv arī 21. gadsimtā, un tai pieder tie paši materiāli, kuri krājušies tās arhīvā, kopš Kurzemes muižniecība sāka sevi apzināties kā kopumu. Izstādē redzams Kurzemes kanclera Kristofera fon Firksa ģerboņu ciltskoks, kas gleznots uz pergamenta un bija iesniegts bruņniecības sola sēdē 1631. gadā. Kurzemes hercoga Vilhelma galma maršala Martina fon Hoiningena-Hīnes ģerboņu senču tabula savukārt darināta uz audekla 1646. gadā, tas ir vienīgais šāds lielformāta gleznojums, kas saglabājies un joprojām atrodas dzimtas īpašumā. Ģerboņu ciltskoki (tie rāda dzimtu attīstībā no ciltstēva pie dzimtas koka saknēm) un ģerboņu senču tabulas (ar pretēju ciltskoka attīstību, senčiem kārtojoties koka zaros) parasti rāda 16 senču ģerboņus pa tēva un 16 pa mātes līniju, kopā četras paaudzes. Tas bija dižciltīgas izcelšanās pierādījuma veids, ko senāk prasīja, iestājoties bruņinieku ordeņos, kļūstot par armijas virsnieku vai iepērkot muižu valstīs, kur to drīkstēja tikai dižciltīgie. Lai būtu iespējams sastādīt ģerboņu ciltskokus, bija nepieciešams zināt, kā izskatās katras dzimtas ģerbonis. Īpaši Kurzemē 17. un 18. gadsimtā vairākkārt tapa ar roku rakstīti un zīmēti ģerboņu krājumi, no kuriem neviens tomēr nespēja aptvert visu vietējās heraldikas kopumu. Tas izdevās vienīgi hercoga arhīva sekretāram Johanam Eberhardam Neimbtsam, kurš 1793. gadā publicēja Kurzemes ģerboņu krājumu. Izstādē var redzēt viņa ilgo pētījumu ceļu – skiču albumus, piezīmes, pagaidu eksemplārius, kas kopā ar daudziem citiem manuskripta ģerboņu krājumiem tika izstādīti jau 1903. gadā. Taču heraldikas attīstība monarhistiski uzbūvētās pasaules kārtībā nebija gluži patvarīga. Valdnieki vienmēr paturējuši tiesības teikt savu vārdu, pārvēršot dižciltības, titulu un ģerboņu piešķiršanu par finansiāli ienesīgu savu darbības novadu. Nevar gluži teikt, ka 18. gadsimtā Svētās Romas impērijas galmā Vīnē dižciltību varētu nopirkt kā tirgū, taču nenoliedzami, ka godkārīgiem tirgotājiem, tostarp arī no Rīgas vai Liepājas, nebija grūtību pierādīt savu izcelšanos "no godīgiem vecākiem", kas kopā ar esošiem vai iedomātiem nopelniem sabiedrības labā un pieklājīgu naudas summu par diploma izgatavošanu atnesa ilgoto uzvārda partikulu "fon". Izstādē redzami vairāki desmiti Eiropas valdnieku izsniegto dižciltības un ģerboņu diplomu, tie nāk no Latvijas Valsts vēstures arhīva Rīgā un Kurzemes bruņniecības arhīva Marburgā. Krievijas ķeizari Pāvils I un Nikolajs I ar grāfienes un firstienes tituliem un attiecīgiem ģerboņiem apveltījuši Mežotnes muižas īpašnieci Šarloti fon Līvenu, Kurzemes hercogs Pēteris izgādājis Svētās Romas impērijas grāfa diplomu savam sievastēvam Johanam Frīdriham fon Mēdemam, ķeizars Kārlis V iecēlis muižnieku kārtā Rīgas pilsoņus brāļus Cimmermaņus, Francijas karalis Luijs XVIII piešķīris grāfa titulu Andreasam fon Kēnigsfelsam, kas to trimdas laikā bija sirsnīgi uzņēmis Blankenfeldes muižā, – tas viss izstādē uzrunā skatītāju no pergamentiem, kas iesieti samta vākos un apstiprināti ar valdnieku parakstiem un lieliem vaska zīmogiem. Pēc tam kad ģerboņi vairs nekalpoja uz vairogiem kaujas laukā, kad no modes bija izgājuši arī bruņinieku turnīri ar to sarežģīto heraldisko ierāmējumu, ģerboņi ienāca ikdienas vidē. Arī gotikas laikā netrūka ģerboņu visapkārt, zem kājām un virs galvas, ņemot vērā, ka interjeru noformējumā labprāt lietoja heraldiskās segas, paklājus, griestu un sienu gleznojumus. Taču renesanse un baroks, kas slavināja personības pašapziņu un ģerboņa nesēju vairāk distancēja no dzimtas, izceļot personīgos nopelnus, ienesa heraldiku ikkatrā dzīves brīdī, norisē un dekorā. Baroka laikā augstas kārtas persona nevarēja ne piedzimt, ne apprecēties, ne nomirt bez heraldiskā ietvara. Un tas bija ne tikai ģerboņu veidā, vienalga, vai uz zīdaiņa sedziņas vai zārka vāka. Ģerboņa saturs, tā figūras un to simbolika bija arī literatūras sastāvdaļa, lieliski apspēlēta neskaitāmās odās, veltījumos, nekrologos. Cēsu katoliskais bīskaps Oto fon Šenkings, Kurzemes dzimtas atvase, kādā 1597. gadā sacerētā slavinājuma dzejolī varēja lasīt savas dzimtas ģerboņa trīs ragu skaidrojumu: viens pieder bīskapam kā avju ganam, kas ar tauri sauc kopā savas avis, otrs rags domāts Dieva nama sargātājam, bet trešais piedien bīskapam kā medniekam, kas taurēdams savu medījumu dzen Kristus tīklā. Baroka laika heraldika ir pārpilna ar poētiski filosofiskām ģerboņu interpretācijām, kas vairumā gadījumu aizgūtas no emblemātikas apcirkņiem un maz atbilst heraldikas raksturam. Ar ģerboni tika iezīmēts viss dzīves ietvars, katra lieta, ko lietoja ikdienā. Ja tā bija mēbele, tad ģerboni it labi varēja uzlikt skapja zelminī vai uz durvīm, lādes ieguva laulātā pāra ģerboņus, bet jo īpaši cienīgi izskatījās kokgriezuma ģerbonis krēsla atzveltnes vainagojumā. Ģerboņus gleznoja uz porcelāna traukiem, iegravēja sudraba, kapara, alvas traukos un galda piederumos, ģerboņi tika iekļauti ekslibros, tos varēja reljefi iespiest grāmatu iesējumā, likt uz izšuvumiem, kariešu durvīm un sulaiņu livrejām. Heraldika vienmēr bijusi arhitektūras pavadone. Īpašnieka ģerbonis parādījās nama portālā vai zelminī, to varēja gan iekalt akmeni, gan uzgleznot, gan darināt apmetumā, bet virs jumta bija iespējams uzlikt ar ģerboni rotātu vējrādītāju. Izstādē redzams liels Rīgas pilsētas ģerbonis, ko 1779. gadā veikli izkalis Rīgas tēlnieks Johans Georgs Hāberkorns pilsētai piederošās Lādes muižas zelminim. 1936. gadā ģerbonis pārceļojis uz Rīgas pilsētas vēstures muzeju. Vēl vairāk iespēju bija ģerboņus iesaistīt interjera dekorā. Tie varēja parādīties uz sienām un griestiem, krāsnīm un kamīniem, tos varēja iesaistīt vitrāžās, intarsijās, durvju apkalumos. Plašs mākslinieciskā iemiesojuma lauks ģerboņiem pavērās baznīcās. Altāri, kanceles, soli un ērģeles, griestu lukturi, svečturi, Svētā Vakarēdiena trauki, īsi sakot, ikkatrs baznīcai dāvināts priekšmets parasti tika iezīmēts ar dāvinātāja jeb, izsakoties mūsdienīgi saprotamā valodā, sponsora ģerboni. Tam klāt nāca tas, ko baznīcai deva izkoptās apbedīšanas un mirušā piemiņas saglabāšanas tradīcijas. Pati bēru ceremonija bija pārpilna ar heraldiku – tajā augstdzimušu personu zārkam pa priekšu nesa karogus ar mirušā un viņa senču ģerboņiem, ģerbonis tika likts uz zārka un rotāja kapaplāksni, bet kokgriezuma ģerbonis tika pakārts pie sienas rūpēs par mirušā ilgu piemiņu. Izstādes vajadzībām kokgriezuma ģerboņi tika noņemti Rīgas Domā un Sv. Pētera baznīcā. No pirmās nācis smalkais manierisma stila griezums – Dāvida fon Vīkena epitāfija un barokālā Johana Hinrihsa (miris 1746. g.) piemiņas zīme, bet no otrās – epitāfija Rīgas rātskungam Ādamam Heinriham Švarcam (miris 1762. g.), virtuozi griezta rokoko stilā. Līdz pārsteidzošai greznībai 18. gadsimtā tika novesti arī dažādos metālos izstrādātie zārku rotājumi, kuru galvenā sastāvdaļa bija mirušā ģerbonis. Izstādes pēdējā telpa veltīta Latvijas Republikas heraldiskajai simbolikai. Valsts ģerbonis, pilsētu ģerboņi, apriņķu un rajonu ģerboņi, pagastu heraldika. Kad tapa jaunā Latvijas valsts, tā bija tāda paša jautājuma priekšā kā daudzas citas valstis, kas izveidojās uz bijušo monarhiju drupām. Vai radīt kaut ko pilnīgu jaunu, kam pamatā būtu nacionālā simbolika, atmetot to, ko daudzi uzskatīja par svešu un nelatvisku, vai ievērot seno vēsturisko tradīciju? Latvijā nebija pastāvējusi nacionālā aristokrātija, un līdz ar to, dažas kuršu ķoniņu dzimtas izņemot, nebija arī latviešu dzimtu ģerboņu. Savukārt latviešu pilsonība, kas veidojās 19. gadsimtā, neizrādīja nekādu interesi par ģerboņiem, tajos ne bez iemesla saskatot sev svešas vēsmas; izņēmums bija latviešu studentu korporācijas, kas gāja internacionālo tradīciju ceļu arī savu atribūtu izvēlē. Latvijas valsts ģerboņa ideja izgāja cauri vairākiem atziņu lokiem. Pirmais valsts ģerbonis, kas stājās spēkā 1918. gada 6. decembrī, piederēja tēlnieka Burharda Dzeņa rokai un pilnā mērā atspoguļoja nacionālo atribūtiku, kas ar Anša Cīruļa metiem bija ieviesusies jau Pirmā pasaules kara laika strēlnieku simbolikā. Uzlecošā, starojošā saule, kuras vidū burts L un trīs zvaigznes, uz dažiem gadiem kļuva par valsts simbolu, taču tā neatbilstība heraldikas principiem bija acīmredzama. 1921. gada 15. jūnijā Satversmes sapulce pieņēma jaunu ģerboni, kas skaidri rādīja vēlēšanos iekļauties Eiropas tradīcijās. No iepriekšējās simbolikas tika paņemta uzlecošā saule, kam pievienojās vēsturiskās heraldiskās figūras: sarkanais lauva pārstāvēja Kurzemes un Zemgales hercogisti, bet sudraba grifs – Vidzemi un Latgali. Ģerboņa skaistā stilizācija bija profesora Riharda Zariņa nopelns, kaut gan kompozīcijas pamatā bija grafiķa Viļa Krūmiņa idejas. Jaunais ģerbonis sastapa lielas sabiedrības daļas noraidījumu, jo ne visi varēja pieņemt "svešos" heraldiskos zvērus. Tālaika presē varēja lasīt kaismīgus uzbrukumus Latvijas teritorijā kādreiz pastāvējušo valstisko veidojumu simbolikai. Izstāde rāda, cik tomēr dziļi jaunais valsts ģerbonis iesakņojās tautas apziņā, identificējoties ar pašu Latvijas valsti, kā tas tika apmīļots un apdziedāts, lietots sadzīvē, telpu noformējumā, mākslas priekšmetu dekorā, rotaslietās. Neskaitāmas pieclatu sudraba monētas tika pārveidotas piespraudēs, gan izvēloties "Mildas" profilu, gan arī otrā pusē rodamo lielo valsts ģerboni. Neatkārtojamu, apburoši naivu valsts ģerboņa atveidojumu uz Andreja Paulāna darinātas māla vāzes izstādei devis Latgales kultūras muzejs. Izstāde rāda kādu saviļņojošu valsts ģerboņa attēlu, kas kā simbolisks tilts vieno vienu un otru neatkarīgo Latviju. Tā ir valsts ģerboņa lielā krāsainā litogrāfija, kādu kopš 1921. gada oktobra Valstspapīru spiestuve izlaida valsts un sabiedrisko telpu dekorēšani. Pēc 1940. gada 17. jūnija kāds tipogrāfijas strādnieks beidzamo iespiedlapu sagrieza gabalos, lai, grāmatā ieliktu, to iznestu no darbavietas. 1990. gadā gabaliņi tika uzdāvināti Latvijas Vēstures muzejam, kur tos restaurēja un atkal savienoja kopā. Līdzīgi pa gabaliem kopā trešās atmodas laikā tika salikta visa atdzimstošās Latvijas ideja. Valsts ģerbonis kopā ar karogu un himnu kļuva par vienu no brīvības simboliem, un nepieciešamība pēc tiem bija tik dziļa, ka Latvijas Padomju sociālistiskā republika beidza savu pastāvēšanu, jau paspējusi iegūt Latvijas neatkarīgās republikas ģerboni, karogu un himnu. Pilsētu ģerboņi Latvijas teritorijā atrodami kopš 13. gadsimta. Rīgas pilsētas zīmogs, kas pirmo reizi likts uz 1225. gada dokumenta, jau satur tos heraldiskos elementus – vārtu torni, krustu un atslēgas –, kas vēlāk apvienojās joprojām izmantotajā pilsētas ģerboņa kompozīcijā. Līdz Pirmajam pasaules karam tagadējā Latvijas teritorijā bija 24 pilsētas, kam bija savi ģerboņi. 1923. gadā izveidotā Heraldiskā komiteja līdz 1938. gadam kopumā bija apstiprinājusi 60 pilsētu ģerboņus. Ar 1989. gadu sākās Latvijas Republikas laika pilsētu ģerboņu atjaunošana. Kopš šī brīža radīti ģerboņi arī 23 jaunām pilsētām. Pēdējos piecos gados notiek pagastu ģerboņu izstrādāšana, un jau vairāk nekā 60 no šiem mazajiem administratīvajiem veidojumiem, kuru tālākā pastāvēšana būs neilga, ir savs ģerbonis. Latvijā pēdējos gados tikuši izveidoti arī daži personīgie un dzimtu ģerboņi. Laiks rādīs, vai tie paliks kā izņēmums vai Latvija iekļausies pārējo Eiropas tautu tradīcijās arī šajā laukā. | |
| Atgriezties | |
