VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| LEĢENDA, VĀRDĀ TIMURS NOVIKOVS DAUDZŠĶAUTŅAINS BRILJANTS, KAS MIRDZ Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs | |
| |
| Uzrakstīju vārdu "leģenda" saistībā ar Sanktpēterburgas mākslinieku
Timuru Novikovu, un tūlīt prātā iešāvās doma, vai pie mums Latvijā vai
– plašāk – Baltijā to varētu attiecināt uz kādu konkrētu cilvēku. Jā,
Boriss Bērziņš. Iespējams, Ilmārs Blumbergs. Vēl? Tomēr meklējumus
veicu četrdesmitnieku paaudzē, un arī Maskavā "vidējā vecuma joslā"
piemērotas kandidatūras neatrodas. Tie nav skaļi vārdi, tā ir
vēsturiska patiesība – nav otra mākslinieka mūsu reģionā, kurš
divdesmit gadus būtu bijis kādas pilsētas kultūras dzīves epicentrā.
Timurs Novikovs to savā 43 gadus garajā mūžā paspēja, un visgrūtāk viņa
padarīto pārdomāt un analizēt pagātnes formā. Tomēr tas ir jādara, jo
2003. gada 23. maijā apritēja pirmais gads, kopš vēl viena
Sanktpēterburgas leģenda aizgājusi mūžībā. Atzīmējot šo nelielo gadadienu, Sanktpēterburgas mākslas galerija "D-137" sadarbībā ar Jauno daiļo mākslu akadēmiju izdeva Timura Novikova "Lekciju" apkopojumu. Galerijas telpā Ņevas prospektā 90/92 bija eksponēti mākslinieka 20. gs. 70. gadu vidū radītie tušas un sangīnas zīmējumi – draugu, domubiedru portreti un trīs pašportreti, kuros mākslinieks parāda sevi pārdomu, iekšējas apceres brīžos. Tajos nekas neliecina par nākamo līderi, autsaideru, paralēlās (Timuram nepatika vārds "konformisms") kultūras radītāju. Agrīnais mākslinieka dzīves posms ir radošo ideju un projektu koncentrācijas un kondensācijas laiks. Pēc melnbaltiem zīmējumiem, kā liecināja izstāde, sekoja spilgts un pēkšņs sprādziens glezniecībā, plaknei, laukumam, krāsai iegūstot spēku un brīvību. Tas ir mīļotās dzimtās pilsētas Ļeņingradas ielu, laukumu, kanālu, pieminekļu dokumentācijas laiks. Tas ir arī mākslinieka paša atvēršanās, "iziešanas vidē" sākums. Lai arī konkrēta vieta kalpo par iedvesmas avotu – motīvu, tomēr svarīgāka loma arī "tīrajā glezniecībā" ierādīta kādai papildu idejai vai koncepcijai, un tā ir saistīta ar citā līmenī un kvalitātē uztvertiem morāli ētiskiem principiem: Timurs Novikovs lieliski zināja personīgo atbildības mēru par dzīvi un brīvību un nekad no šīs atbildības nevairījās. Šodien, 21. gadsimta sākumā, neuzticību izraisa vārdi "misija", "kalpošana", "ideāli"," atbildība". Tie šķiet pārāk tāli, patētiski, samāksloti, neatbilstoši mūsu dzīves situācijai. Taču par šo situāciju mākslinieks izteicās: "Jo skarbāka ikdiena, jo cēlāki ideāli." Par Timura Novikova ideālu kļuva grieķu un romiešu mākslas principi, klasiskais skaistums. Par savas dzīves misiju viņš uzskatīja klasiskās estētikas tradīciju saglabāšanu – tādu mūsdienu mākslas attīstības gultni, lai "klasika saglabātu pašcieņu". Tādēļ Timuru Novikovu par leģendu var uzskatīt kaut vai tādēļ, ka viņš pats, vecā "aristokrātiskā tipa cilvēks", turpināja nenogurstoši kalpot misijai pat dzīves pēdējos piecos gados, būdams akls. Novikova kalpošana bija labprātīga, patiesa prieka un mīlestības pilna, veltīta ne tikai ģimenei, draugiem un domubiedriem, bet vispirms mākslai un pilsētai, par kuras radošo nākotni un attīstību viņš jutās personīgi atbildīgs. Par šo ētisko uzskatu vizualizāciju kļuva arī viņa "audumi kā gleznas" (divi darbi bija apskatāmi arī pēdējā izstādē), kas nereti bija patstāvīgi stājdarbi vai arī izpildīja dekoratīva noformējuma funkcijas koncertos, teātra uzvedumos, TV pārraidēs un kino. Būtībā pārstāstīt Timura Novikova svarīgākos dzīves notikumus ir tas pats, kas pārstāstīt Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) kultūras dzīves procesu 20. gs. pēdējos divdesmit gados. Kā mūsu sarunā izteicās Jekaterina Andrejeva, Valsts Krievu muzeja Jaunākās mākslas nodaļas zinātniskā līdzstrādniece, sens mākslinieka draugs un viņa daiļrades apzinātāja, "Timura tuvumā ikviens sevi sāka apzināties kā mākslinieks, un te notika kultūras uzplaukums, mākslas sakuplošana un sazarošanās". Tādēļ Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) kultūras dzīve 20. gs. pēdējos divdesmit gados ir mākslas sazarošanās un sakuplošanas vēstures un slavenās Vinkelmaņa tēzes "lai būtu oriģināls, ir jāseko grieķiem" dzīvs apliecinājums. Atliek vienīgi apbrīnot, cik daudz mākslinieks Timurs Novikovs paspēja padarīt savas dzīves 43 gados. Lūk, tikai daži galvenie fakti. Timurs Novikovs dzimis 1958. gada 24. septembrī Ļeņingradā. Kopš 1965. gada apmeklēja zīmēšanas pulciņu Ļeņingradas Dzeržinska rajona Pionieru pilī. 1973. gadā iestājās Valsts Krievu muzeja Jauno mākslas vēsturnieku klubā. 1977. gadā kļuva par mākslinieku grupas Ļetopis biedru. No 1980. līdz 1982. gadam strādāja Valsts Krievu muzejā. 1980. gadā iepazinās ar Mariju Spendiarovu, izcilā krievu avangarda meistara Mihaila Larionova tradīciju turpinātāju. Spendiarova atstāja lielu iespaidu uz topošā mākslinieka radošo uzskatu veidošanos. 1982. gadā Timurs Novikovs izveidoja radošo grupu "Jaunie mākslinieki". Grupa pārmantoja mākslinieka Mihaila Larionova teorētiskos principus un interesi par krievu tautas mākslu un primitīvismu. "Jauno mākslinieku" grupu veidoja O. Koteļņikovs, J. Kozlovs, S. Bugajevs (Āfrika), V. Ovčiņnikovs, K. Hazanovičs, V. Gurēvičs, I. Savčenkovs, V. Cojs, G. Gurjanovs un A. Krisanovs. 1982. gadā Timurs Novikovs savā dzīvoklī izveido mākslas galeriju "ASSA", kas eksistēja līdz 1987. gadam. 1983. gadā viņš dibina muzikālu grupu "Jaunie komponisti" un tajā pašā gadā uzsāk sadarbību ar Sergeja Kurjohina orķestri "Populārā mehānika", kā arī ar grupu "Kino", veicot tās koncertu vizuālo noformējumu. 1984. gadā Novikovs izveido "Jauno teātri", kurā top inscenējumi "Trīs nešķiramo draugu balets", "Anna Kareņina", "Idiots", "Šaujošais slēpotājs". Uzvedumos tiek kultivēta "Jauno mākslinieku" grupas estētika, un tā tiek apvienota ar alternatīvo modi. 1985. gadā viņš dibina Jauno visu mākslu akadēmiju. 1987. gadā ņem dalību Sergeja Solovjova filmas "Assa" uzņemšanā kā mākslinieks inscenētājs, par ko 1988. gadā iegūst Krievijas jaundibināto kino balvu "Nīke". Kopš 1988. gada Timurs Novikovs veic ļoti aktīvu izstāžu organizatorisko darbību, par ko liecina fakts, ka 1988. gadā, kad Rīgā notiek Mūsdienu mākslas festivāls "Artkontakts", "Rīgas modes" ateljē tiek sarīkota Ļeņingradas mākslinieku, to skaitā arī "Jauno mākslinieku" grupas biedru darbu izstāde. Izstādē Rīgā tiek eksponētas desmit Timura Novikova gleznas. Turpinot izglītoties, viņš apmeklē Džona Keidža, Daniela Birena, Hansa Hākes lekcijas, ko viņi lasa Ļeņingradā, viesodamies dažādās pilsētas mācību iestādēs. 1990.–1991. gadā Timurs Novikovs stažējas Parīzē – Plastisko mākslu izpētes institūtā Pontusa Hultēna vadībā. 1989. gadā viņš kopā ar J. Ļesņiku un V. Mamiševu organizē "Pirātu TV", raksta raidījumu scenārijus, ir raidījumu režisors, vadītājs, vizuālais noformētājs. 1989. gadā sāk aktīvi līdzdarboties rave kustībā, piedalās slavenajā Gagarin-party Maskavā. Kā dīdžejs 1989.–1991. gadā Novikovs vairākkārt viesojas arī Rīgā. 1989. gadā Timurs Novikovs izveido Jauno daiļo mākslu akadēmiju ar nolūku saglabāt un turpināt klasiskās mākslas tradīcijas. Akadēmija veic plašu izstāžu organizāciju pilsētā, Krievijā un ārzemēs. 1989. gadā mākslinieks pievēršas arī fotomākslai. Jaunajā daiļo mākslu akadēmijā apvienojas mākslinieki O. Maslovs, V. Kuzņecovs, G. Gurjanovs, O. Tobreluts, B. Matvejeva, D. Jedeļskis, J. Ostrovs, A. Medvedevs. 1993. gadā tiek atvērts Sanktpēterburgas Jauno daiļo mākslu akadēmijas muzejs (Puškinskaja 10), kurā tiek sarīkotas daudzu plaši pazīstamu mākslinieku un dizaineru darbu izstādes, to skaitā Karla Lāgerfelda, Džanni Versačes, Brūsa Vēbera, Ričarda Avedona, Pjēra un Žila, Rafaela Santi u.c. izstādes. 1997. gadā Jaunā daiļo mākslu akadēmija uzsāk apmācību programmu Valsts Krievu muzeja filiālē Mihaila pilī. Kopš 1998. gadā Timurs Novikovs sadarbībā ar Andreju Hlobistinu izdod laikrakstu Hudožestvennaja voļa. 1998. gadā Valsts Krievu muzejs izdod Novikova grāmatu "Jaunais krievu klasicisms". 2000. gadā mākslinieks strādā kopā ar A. Medvedevu pie savām grāmatām "Eiropas nolaupīšana" un "Prāta nolaupīšana". Tiek izdota Novikova grāmata "Horizonti", kurā apkopotas mākslinieka 1999.–2000. gadā nolasītās lekcijas Brīvajā universitātē, kā arī iznāk viņa grāmata "Interkontakti" – par Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) kultūras sakaru vēsturi 20. gs. pēdējos divdesmit gados. 2002. gadā tiek atvērts Timura Novikova iniciētais Mūsdienu mākslas muzejs Mihaila pilī. 2002. gada 23. maijā mākslinieks Timurs Novikovs mirst. Mākslinieka darbi atrodas vadošajos Krievijas muzejos – Valsts Tretjakova galerijas pastāvīgajā ekspozīcijā Krimas krastmalā un Ludviga muzeja jaunajā ekspozīcijā Sanktpēterburgā, Marmora pilī. Mākslinieka personālizstādes sarīkotas Teita galerijā Liverpūlē, Mūsdienu mākslas galerijā Vīnē, Stedelijk muzejā Amsterdamā. Timura Novikova tekstilpanno (6 x 4 m) atradās Ņujorkas pasaules tirdzniecības centrā Twin Towers. Tāds ir leģendas – mākslinieka Timura Novikova dzīves gājums. Par to, ka viņu vadīja misijas apziņa, liecina mākslinieka vārdi: "Sanktpēterburgas Jaunā daiļo mākslu akadēmija kopā ar visiem pēterburgiešiem visu šo desmitgadi ir centusies saglabāt klasiskās mākslas dziestošo liesmu. Un tagad, 20. gadsimta beigās, es redzu, ka šī liesma sāk pieņemties spēkā. Pēterburgas muzeji, teātri, mācību iestādes padarījušas mūsu pilsētu par klasisko tradīciju saglabāšanas centru pasaules mērogā, un tikai no mums atkarīgs lielās kultūras liktenis." Tālākais liktenis patiesi ir Timura Novikova līdzgaitnieku rokās. Taču leģendas spožums un spēks paliek. Jo viņš bija mākslinieks, kas ne tikai sekoja ideāliem, tradīcijām, principiem, klasiskās mākslas paraugiem, bet arī pats radīja ideālus un ierakstīja spožu lappusi savas dzimtās pilsētas vēsturē. Timurs Novikovs. Daudzšķautņains briljants, kas mirdz. | |
| Atgriezties | |
