VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| PILSĒTA UN PILSĒTNIEKI TĒMA AR VARIĀCIJĀM Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs | |
 Nezināms gravieris | |
| Jau vairākus mēnešus Latvijas TV pacilāti skandina pavedinošo teikumu:
"Tas ir tuvāk, nekā jūs domājat," – demonstrējot filmu vidū reklāmai
paredzētajās pauzēs kārdinoši atraktīvas Sanktpēterburgas ainas.
Ziemeļu Venēcija atmirdz ekrānā ar tai piemītošo krāšņumu un stāju.
Protams, kas gan var būt labāks (un mēs jau sen to esam pelnījuši, vai
ne?) kā pašu acīm izbaudīt pilsētas trīssimtgadei par godu sarūpētos
estētiskos gardumus – rekonstruētās piļu fasādes un interjerus, pat
atjaunoto Dzintara istabu Katrīnas pilī, svaigi bruģētās ietves un
restaurētos tiltiņus, griezīgi mirdzošos baznīcu kupolus, sakopto māju
logus, durvju ailas un nokrāsotās sienas tik tālu... cik sniedzas skats
no parādes puses. Ir jūnija beigas. Diženā Sanktpēterburga gluži kā
smagi pārēdusies turīgu ļaužu jaunkundze pēc grandiozām dzīrēm tagad,
možumu atgūstot, rāmi, laiski un dzīvespriecīgi gozējas šogad šeit
trūcīgajos vasaras saules staros. Nu jau bez spriedzes te tiek
turpināti pirms jubilejas nevērīgi sasteigtie darbi. Uz vienas no
galvenajām centra ielām – Sadovajas ielas milzīgā posmā rēgojas
drudžainās gatavošanās "atrauga". Svaigi klātais asfalts atkal
brutāli "uzarts" – puiši te kaut ko mazliet aizmirsuši līdz galam
salabot, saskrūvēt vai gluži vienkārši pabeigt... Pakazuha –
izrādīšanās – nu vairs nevienam nav nepieciešama, un ir laiks visu
mierīgi savest kārtībā. Svētki ir garām. Pati pilsēta atpūšas. Turpretī daudzos Sanktpēterburgas muzejos svētki turpinās. Plašas konceptuālas izstādes tika servētas un pasniegtas kā kārdinošas delikateses jubilejas kulminācijas datumos – maija beigās. Tomēr citas – tikpat izcilas un vilinošas – iekļautas izstāžu plānos gada otrajā pusē. Kā pašu mājās, tā pasaulē un Eiropā pilsēta svin savu jubileju visu gadu ar tai raksturīgo vērienu, greznību un izšķērdību. Tomēr laikam tieši atmiņas un unikālais pilsētas liktenis noteica prioritātes "ēdienu kartē" – izstāžu programmā, kurā tika salikti akcenti uz neapstrīdamām vērtībām, faktiem, pieminekļiem un personībām. Visa pasākumu priekšgalā (kā gan citādi?) varens miesā un garā slējās cara Pētera I tēls. Valsts Ermitāžā Ziemas pils Ņevas puses parādes anfilādē (zāles Nr. 190–192) no 1. jūnija līdz 31. augustam iekārtota ekspozīcija "Sanktpēterburgas dibinātājam", kurā apskatāmas patiesi unikālas lietas: ar Pētera I parakstu apstiprinātie topošās pilsētas plāni, ēku arhitektoniskie risinājumi, arī nākotnes vīzijas, piemēram, Alekseja Zubova slavenā gravīra "Pēterburgas panorāma", kas tika radīta pēc cara pavēles – dāvināšanai ārzemju viesiem. Taču izstādes centrā tiešām atradās "cara miesa" – Frančesko Bartolomeo Rastrelli radītais brīnums Pētera I vaska figūra, kuras izgatavošanā "patiesīguma labad" mākslinieks bija izmantojis pat īstus valdnieka matus... Monarha garderobes trīssimt priekšmeti – tā ir lielākā 17./18. gs. mijas apģērbu kolekcija pasaulē. Zīmīgs šķita Pētera I personīgo darbarīku komplekts, un šādai tik pilnīgai kolekcijai atkal nav analogu citos pasaules muzejos... Mērinstrumenti liecināja par cara zināšanu līmeni un tālredzību, cērtot skarbajos Krievijas Ziemeļos izdaudzināto "logu uz Eiropu". Loģiski – kur gan 21. gadsimtā Krievija vēlas nokļūt, ja ne tur, kur tā jau bija tikusi ar cara reformatora dzelžaino mērķtiecību? Izstāde nepārprotami apliecina: Pētera I gods ir arī viņa dibinātās pilsētas un visas Krievijas gods. Pētera dibinātās pilsētas svinības varēja celt Krievijas prestižu pasaulē. Domāju, ka lielā mērā Sanktpēterburgas jubileja apliecināja arī šis valsts pašreizējo politisko virzību. Šķiet, tādēļ jubilejas pasākumu un izstāžu programmā mērķtiecīgi tika likts uzsvars uz pilsētas vēstures posmu no 18. līdz 20. gs. sākumam – tātad uz laiku, kad Krievija atradās vienotā Eiropā; atcerēsimies arī cara ģimeni, tās piederību (radniecību) citiem Eiropas karaļnamiem! Tieši par to – pilsētas lieliskajām pilīm, parkiem un caru atpūtu – Valsts Ermitāžas filiālē Somersetu namā Londonā no 10. jūnija līdz 1. septembrim vēsta senu fotogrāfiju izstāde "Sanktpēterburgai – 300. Pilis un cilvēki 19./20. gs. mijā". Ekspozīcijas kodolu veido uzņēmumi no caru Aleksandra II, Nikolaja II un viņu ģimenes albumiem. Fotogrāfiju autors ir plaši pazīstamais reportāžas foto "krusttēvs" Karls Bulls – Itālijas karaļa galma fotogrāfs, kurš 1896. gadā kļuva par Krievijas cara galma fotogrāfu. Tiesa gan, Bulls bija arī operativitātes meistars, jo viņš paspēja ne vien iemūžināt galma dzīves aktualitātes, bet arī radīt lielisku šīs pilsētas kultūras darbinieku portretu galeriju. Starp citu, 1912. gadā Bulls nofotografēja topošo mākslinieku – Pēterburgas Mākslas akadēmijas studentu grupu, kuru vidū redzams arī Voldemārs Matvejs... Londonas izstādē likts uzsvars uz Ziemas pils skatiem un tās augstdzimušo iemītnieku dzīvi, savukārt Sanktpēterburgā, Petropavlovskas cietokšņa muzejā, Inženieru mājā no 18. aprīļa līdz 30. jūnijam bija izstādīta cita Karla Bulla foto kolekcija, kurā dokumentētas pilsētas iepriekšējās jubilejas svinības pirms simt gadiem – 1903. gadā. Tomēr, apmeklējot daudzās izstādes un iepazīstoties ar plašo kultūras pasākumu programmu, tā vien likās, ka pilsēta pirmām krātām maksimāli "kaifo" par dzīvi, kad te valdīja monarhs. Kad 20. gs. radikālās dramatiskās norises vēl nebija atņēmušas pilsētai tās dibinātāja vārdu, Krievijas valsts galvaspilsētas statusu, svarīga kultūras un mākslas mezgla lomu arī Eiropas mērogā... Jā, tieši kultūras sakariem, atsevišķu personību un mākslinieku ieguldījumam pilsētas vēsturē pievērsta īpaša uzmanība. Sanktpēterburgas unikālo garu un veidolu taču palīdzēja radīt itāļu, vācu, holandiešu, franču, angļu un daudzu citu valstu izcili meistari. Atcerēsimies, ka pilsētas vēsturē bija pat laikposms, kad krievu aristokrāti un inteliģence sazinājās vienīgi franču valodā. Par to atgādina izstāde "Parīze– Sanktpēterburga. 1800–1830. Kad Krievija runāja franču valodā...". Izstādē ar saviem eksponātiem – gleznām, grafiku, porcelānu, tēlniecību, rotaslietām, mēbelēm, tērpiem un dokumentāriem materiāliem – piedalās Valsts Ermitāža, Maskavas Kremļa muzeji, Krievijas Valsts arhīvs. Tiesa gan, ar šo izstādi pilsēta svin savu jubileju Francijā, kur Parīzē, Invalīdu domā no 20. maija līdz 30. augustam iekārtota ārkārtīgi grezna un dārga izstāde, veltīta Krievijas un Francijas kultūras sakariem, taču mazliet citādā aspektā. Kā zināms, Invalīdu doms ir slavenā Francijas imperatora Napoleona atdusas vieta. Tādēļ mākslas priekšmeti vispirms liecina par grandioziem vēsturiskiem notikumiem Eiropā 19. gs. pirmajā trešdaļā. Būtībā tā ir izstāde par karu un mieru. Par divu lielvalstu monarhiem – Napoleonu I un Aleksandru I. Par to, ka Francijas valdnieks centās iekarot visu Eiropu un arī Krieviju, bet ar savu iebrukumu panāca, ka Krievija ne tikai iekaroja Franciju, bet arī iemīlēja pretinieku kultūru, mākslu un valodu. Par izstādes vadošo stilu pamatoti "apstiprināts" ampīrs, kas, pateicoties Napoleona karagājieniem, tieši šajā laikā guva izplatību visā Eiropā. Krievu ampīrs manifistējās Parīzē, savukārt Sanktpēterburgā, Valsts Krievu muzeja Benuā korpusā cita plaša ekspozīcija no 28. aprīļa līdz 22. jūlijam iepazīstināja ar "Krievu Parīzi" – ar vairāk nekā četrdesmit krievu mākslinieku daiļradi, kuri savu otro mājvietu atrada Francijā. Izstāde uzskatāma par pirmo mēģinājumu tik plašā apjomā apzināt krievu emigrācijas kultūras fenomenu vienā valstī vai pat pilsētā, reizē parādot autoru radošo un stilistisko meklējumu daudzveidību. Tā bija viena no retajām izstādēm, kurā bija pārstāvētas 20. gs. mākslas attīstības tendences. Tomēr daudzas izstādes koncepcijas līnijas bija ļoti neskaidras un diskutējamas. Ir pamatots jautājums par mākslinieku atlases kritērijiem. Vai franču abstraktās glezniecības pārstāvi Andreju Lanskoju, Leopoldu Sirāžu, Parīzes skolas veidotājus – Osipu Cadkinu, Žaku Lipšicu, Haimu Sutinu var saukt par krievu māksliniekiem vienīgi uz tā pamata, ka viņi visi 20. gs. sākumā dzimuši "plašajā dzimtenē" – cariskajā Krievijā? Turpretī ir vesela plejāde lielisku krievu mākslinieku, kuri dzīvoja emigrācijā un kuru radošais mantojums uzskatāms par krievu 20. gs. mākslas vēstures organisku sastāvdaļu. Patiesa "Krievu Parīze" varētu būt Mihails Larionovs, Natālija Gončarova, Sergejs Čehoņins, Aleksandra Ekstere, Filips Maļavins, Natālija Serebjakova, Konstantīns Somovs, Natans Altmans, Ivans Puni, Jurijs Aņenkovs, Natans Pevzners, Marks Šagāls un pat Vasilijs Kandinskis, kas par trešo dzimteni pašā mūža nogalē izvēlējās Franciju. Laikam par lielāko ieguvumu, neapcerot koncepcijas neskaidrības, būtu jāuzskata iespēja iepazīties ar tik izcilu mākslinieku glezniecību no Krievijas, Francijas, Vācijas, Šveices, ASV muzejiem un privātām kolekcijām, kā arī ieraudzīt mazpazīstamu autoru, piemēram, Marijas Vasiļjevas vai Marijas Marevzas nedaudzos saglabājušos audeklus. "Krievu Parīzē" biju pārsteigta, ieraugot arī Nikolā de Stēla fascinējošo glezniecību. Ievērojamais franču abstraktās mākslas pārstāvis bija "privatizēts" šai izstādei acīmredzot tieši tādēļ, ka ir dzimis 1914. gada 5. janvārī Sanktpēterburgā pēdējā Petropavlovskas komandanta ģimenē. Toties viņa darbu retrospekcija, kas no 12. maija līdz 31. augustam iekārtota Valsts Ermitāžas Aleksandra zālē (Nr. 282), uzskatāma par Francijas karalisku dāvanu Sanktpēterburgas iedzīvotājiem un viesiem. Izstādes iniciators ir mākslinieka dēls Gistavs, kurš vēlējās parādīt tēva darbus viņa dzimtajā pilsētā tās tik nozīmīgajā jubilejā. Šīgada pavasarī Parīzē, Pompidū centrā bija skatāma milzīga Nikolā de Stēla piemiņas izstāde, kuras mērķis, kā apgalvo daži kritiķi, bija pārcelt šo mākslinieku no "ievērojamā" – "izcilo" mākslas meistaru kārtā. Izstāde Sanktpēterburgā veidota kā ļoti samazināts Parīzes izstādes variants – kolekcijā iekļautas 52 kompozīcijas. Tomēr nelielā darbu izlase raksturo visus mākslinieka daiļrades posmus – no agrīniem audekliem ar ļoti reljefiem, faktūrainiem krāsu kārtojumiem līdz vēlīnai glezniecībai ar perfekti nogludinātu virsmu, ko de Stēls panāca, lietojot pat marli un speciālus vates tamponus. Man vislielāko apbrīnu izraisīja Nikolā de Stēla spēja ar abstraktu krāsu laukumu palīdzību iegūt telpiskumu un apjomu, radīt bezgalīga plašuma un dziļuma ilūziju... Ja par ilūzijām, tad par tādu, neraugoties uz milzīgo eksponātu skaitu – izstādē iekļauti gandrīz 1000 mākslas darbu –, jāuzskata viena no centrālajām jubilejas izstāžu programmas ekspozīcijām "Pēterburga. Pilsēta un pilsētnieki", kas no 27. maija līdz 31. augustam izvietota Valsts Krievu muzeja Benuā korpusa visās 1. stāva zālēs. Protams, nevar noliegt izstādes veidotāju vērienu un iespējas. Izstāde iekārtota pēc pasaules muzeju standartiem – izbūvētas mākslīgas sienas, nišas, speciālas vitrīnas, vietumis sienās iemontētas videoprojekcijas. Tas pirmajā brīdī rada cerīgu iespaidu par kvalitāti arī no koncepcijas, mākslinieku un eksponātu atlases viedokļa – galu galā Sanktpēterbuga taču ir milzīgs jēdziens krievu kultūrā! Tomēr pirmā brīža efekts ir mānīgs. Iepazīstoties ar ekspozīciju, biju spiesta secināt, ka skatītājam tiek piedāvāts atvieglots, saīsināts, gribētu sacīt – pat paviršs pilsētas vēstures kurss. Protams, te atkal pompozi vispirms izrādīta cieņa Pēterim I un "izspēlēta" pilsētas dibināšana, atrasta vieta arī citu caru reprezentācijas portretiem. Izstādē aplūkojams vēl viens Alekseja Zubova "Pēterburgas panorāmas" novilkums, ko papildina daudzas citas senas kartes, plāni, gravīras un milzīgs gobelēns "Poltavas kauja". Visi darbi – īsti šedevri. Tomēr man pietrūka informācijas blīvuma, faktu, arī vizuālās intensitātes pat izstādes ievaddaļā! Tālāk ekspozīcija veidota vairākās sadaļās – "Jūras galvaspilsēta", "Ņeva un tās krastmalas", "Upes, kanāli, salas, tilti", "Pilis, baznīcas, pieminekļi" un vēl un vēl... Sākumā pat īsti nebija skaidrs, kas iekšēji izraisa iebildumus. Tad atskārtu, ka ekspozīcijā 18.–20. gs. sākuma mākslinieku darbi ir "nospiedošā" vairākumā, mūsdienu autoru kompozīciju nav vispār, ja neskaita 20. gs. beigu pilsētas "kulta personības" Timura Novikova 80. gadu sākumā gleznoto "Fontankas" skatu. Nav mūsdienu autoru snieguma arī citās izstādes sadaļās – "Pilsētas un pilsētnieku dzīve", "Pilsētnieki", "Radošajā Pēterburgā". Ir arī pavisam "interesanti" risinājumi. Piemēram, ekspozīcijā ir sadaļa "Strādnieku Pēterburga", taču vitrīnās zem šī nosaukuma aplūkojami Sazinova firmā, Paula Magnusa Tennera, Johana Vilhelma Keibela, Faberžē darbnīcās 19. gs. vidū izgatavotie sudraba priekšmeti! Jā, tiesa – iepretī ir arī Kazimira Maļeviča 1932. gadā gleznotais "Pirmrindnieka portrets" un Pāvela Filonova 30. gadu sākumā iemūžinātās Krasnaja zarja pirmrindnieces darbā. Tomēr šīs nedaudzās kompozīcijas atkal liecina par to, ka aristokrātiskajai Sanktpēterburgai proletāriskā Ļeņingrada stipri "maisās pa kājām". Jaunu konceptuālu pieeju guvusi cita 20. gs pilsētas vēstures lappuse – Oktobra revolūcija. Izstādē nav neviena V. I. Ļeņina portreta! Nav fotogrāfiju ar monumentālās propagandas pieminekļiem. Nav aģitācijas porcelāna. Oktobra revolūciju – acīmredzot "starpgadījumu" pilsētas vēsturē – dokumentē Mihaila Dobužinska 1920. gada zīmējums "Petrograda", kam līdzās izstādīta Aleksandra Hoferta litogrāfija "Bezpajumtnieki" (1924), tai blakus – izteiksmīga sadzīviska ainiņa, kurā mākslinieks Aleksandrs Vahramejevs attēlojis braucam pārlādētu tramvaju un bezbiļetniekus – zaķus karājamies ārpusē. Šādu revolūcijas konceptuālu risinājumu pirms tam nebija nācies iepazīt.... Nākamā traģiskā lappuse 20. gs. vēsturē – Otrais pasaules karš. Ļeņingradas blokāde. To ilustrē vienīgi sešas (!) labākajās socreālisma tradīcijās gleznotas batālijas žanra kompozīcijas. Gleznām pa vidu sienā iebūvēts TV monitors, kurā redzami dokumentāli filmu kadri par karu. Lai blokāde pilnīgi "neizkristu" no vēstures aprites, uz sānsienas ieraudzīju dažas lapas no mākslinieka Alekseja Pahomova litogrāfiju sērijas "Ļeņingradas blokāde". Eju tālāk. Kas noticis pilsētā pēc 1945.gada? Piecdesmitie. Sešdesmitie. Septiņdesmitie. Nākamās desmitgades. Piecdesmitos gadus reprezentē Ščehotihinas-Potockas 1950. gadā darinātā servīze "Raža" sadaļā "Strādnieku Pēterburga". 70. gadus "pārstāv" vairākas šajā laikā radītas populārzinātniskas filmas par metro, tramvaju un tīrību pilsētā – ielu laistīšanu. Neformālā kultūra? Samizdata litaratūra? Dzīvokļu izstādes? Par to ekspozīcijā atkal nevienas liecības! Jā, Sanktpēterburgā laiks rit savdabīgi – kā jau unikālā, vienreizējā pilsētā. Ekspozīcijas noslēgums un kulminācija ..."Imperatora galms". Šajā sadaļā iekļautas gleznas ar parādes skatiem Ziemas pils priekšā, akvareļi, kuros mākslinieki dokumentējuši aristokrātu saviesīgos pasākumus, tērpu skices slavenajai 1903. gada maskuballei, kas 18. gs. sākuma stilā tika rīkota cara rezidencē par godu pilsētas 200. dzimšanas dienai. Nākamajā zālē milzīga videoprojekcija – skaistākie no skaistākajiem šīs pilsētas pieminekļiem skatījumā no putna lidojuma. Tajā pašā telpā puskrēslā var "pamielot" acis ar panorāmiskiem svētku skatiem. Un nav jau ko spilgtā gaismā tās rādīt – 50. gadu sākumā radītās "sliktā" sociālistiskā perioda bildes ! Vēl dažas tikpat optimistiskas var apskatīt kāpņu laukumā – atvadu sveicienam, ejot uz muzeja pastāvīgās ekspozīcijas pusi ... Tātad vienīgi Pēterburga. Posms pilsētas vēsturē ar Ļeņingradas vārdu ir melnajā sarakstā. Varbūt tā ir neapzināta pilsētas iedzīvotāju "atriebība" 20. gs. par to, ka tas tiem licis pārdzīvot tik daudz traģēdiju? Bet pilsētas jubilejai veltīto izstādi taču veidojuši cilvēki, kuri dzimuši Ļeņingradā! Vai tiešām viņiem kauns pat par savu jaunību, visu savu dzīvi, kas pavadīta šajā pilsētā? Fragmenti, kas šajā saīsinātajā, koncentrētajā pilsētas versijā saglabājušies, ir ļoti būtiski. Taču, redzot, cik daudz liecību par 20. gs. "izmests mēslainē", paliek vilšanās sajūta, ka šī diženā pilsēta šajā izstādē ir zaudējusi ko ļoti svarīgu no sava daudzšķautņainā tēla. Un pavisam zaimojoša doma. Benuā korpusā vienlaikus bija aplūkojamas divas grandiozas izstādes – "Pēterburga. Pilsēta un pilsētnieki" un "Krievu Parīze". Pirmajā izstādē pilsētas tēls 20. gs. mākslinieka skatījumā neeksistē. Toties otra ekspozīcija veltīta krievu mākslas attīstībai emigrācijā pēdējā gadsimta laikā. Vai ar šādu izstāžu dialogu netika dots mājiens, ka labākais pasaules līmenī, kas bija radīts šajā pilsētā, labi zināmo vēsturisko notikumu dēļ te neguva savu tālāko attītību, tādēļ paliekošas krievu kultūras vērtības radītas vienīgi ārpus dzimtās pilsētas?... Galējības un kontrasti. Pilsētas ielās un izstāžu zālēs. Sanktpēterburga un tās iedzīvotāji svin savu jubileju ar tās dibinātājam raksturīgu reformistisku rīcību: Pēteris I taču arī savā laikā "noliedza" veco Krieviju, tās paražas, iebildumus, tikumus, lai tiktu Eiropā un nākotnē. Šodien Sanktpēterburgā modē ir cars, tituli un aristokrātija. Lai tā būtu. Jo laikam nav otras citas pilsētas pasaulē, kas zina vēsturisko notikumu kūleņus, likteņa traģisko cirtienu patieso cenu. Izsaku pateicību Kultūrkapitāla fondam par brauciena finansējumu, kā arī Latvijas Republikas ģenerālkonsulam Jurim Audariņam par atsaucibu. | |
| Atgriezties | |
