VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| AUGSTAS KVALITĀTES MĀKSLA PAR PIETICĪGĀM CENĀM Māra Traumane | |
| |
| Tieši tā sākas viena no Art/34/Basel1 preses relīzēm. Nosaukumu var
tulkot kā "34. Bāzeles mākslas skate" vai arī ne tik burtiski, bet
precīzāk – Bāzeles mākslas tirgus. Lai gan tradicionāli ideālisma un
entuziasma uzturētajā Austrumeiropas mākslas gaisotnē vārdu "māksla"
un "tirgus" salikums joprojām šķiet neērts, ķecerīgs un nepieklājīgs,
pēc Bāzeles apmeklējuma top skaidrs, ka tirgus pragmatika, iespējams,
ir lielākais valis, uz kura balstās Rietumu mākslas aprite. Te domāti
nevis mākslas darba tapšanas motīvi un apstākļi, bet gan mehānisms, kas
uztur mākslas cirkulāciju ASV un Eiropā un reizēm pat spēj radīt
mākslinieku – zvaigzni. Bāzele pārsteidz – jo klaji eksponē šo mums
mazpazīstamo, parasti apslēpto industriju, kas gan gluži pašsaprotami
plešas aiz pasaules lielāko muzeju fasādēm un prominentāko
privātkolekciju krātuvēm. Atšķirībā, piemēram, no Venēcijas biennāles, Art Basel ir īslaicīga – piecas dienas ilga galeriju un to pārstāvēto mākslinieku skate. Galerijas šeit darbojas kā medijs, kas vai nu reprezentē "savus" autorus, vai arī pārdod atsevišķus darbus. Galerijas un medija līdzība šķiet jo pamatotāka, jo tepat notiek arī starptautisko mākslas žurnālu Flash Art, Parkett, Beaux Arts Magasine u.c. akcija, kurā katrs izdevums stāsta par vienu mākslinieku. Ironiskais termins "galeriju māksla" šeit zaudē jēgu, jo izrādās, ka gandrīz visu 20.–21.gs. mākslas vēstures grāmatās ierakstīto mākslinieku darbi ir vai nu bijuši, vai tagad nokļuvuši galeriju paspārnē. Tas gan nav pārāk pārsteidzoši, ņemot vērā, ka arī šīs grāmatas ir Rietumu produkts un tur veidots "gadsimta kopsavilkums". Tiesa, procesuālie robežžanri, kā eksperimentālais kino un performances, šeit pārstāvēti vāji. Kā man sūdzējās lietuviešu galeriste Vita Zāmane, izstādē Liste visi taujā pēc glezniecības, grafikas un, protams, arī foto. Videoinstalāciju auditorija esot mazāka. Pirmo mulsuma brīdi pārdzīvoju, kad uz kādas galerijas "boksa" sienas ieraugu Roberta Smitsona darbu – land-art projekta "Daļēji aprakts malkas šķūnis" (Partially Burried Woodshed) fotodokumentāciju. Smitsona "sairšanas" tēmas darbs tapis Kent State University (ASV), berot zemi uz šķūņa jumta, līdz salūzis tā galvenais balsts. Tajā pašā (1970) gadā pēc policijas veiktās četru pret Kambodžas karu protestējošo studentu nošaušanas uz pusapraktā šķūņa sienas parādījies anonīms uzraksts ar slaktiņa datumu "1970. gada 4. maijs". Šī politiskā un kultūrvēsturiskā dokumenta (parakstīta, ierāmēta) sadzīviskā "pārdošanās" ļauj definēt: Art Basel raksturs ir demitoloģizējošs, un tas atsvaidzina ar atziņu par preču un naudas attiecību realitāti mākslas pasaulē. Statistikai: norises laiks – 18.–23. jūnijs; skatē piedalās komisijas izvēlētās 270 (no 930 pieteikumiem) starptautiskas galerijas, kas reprezentē 1500 20.–21. gs. māksliniekus. Platība: ap 33,5 tūkst m2 – laikmetīgai mākslai + 13,4 tūkst. m2 – modernisma (19. gs. beigu un 20. gs. sākuma) mākslas paraugiem. Informācijā vairākkārt uzsvērts: 27% darbu maksā mazāk par 5000 eiro – "pateicīgs tirgus mākslas entuziastiem ar mazāku budžetu". Lietišķās noskaņas tomēr nemazina ikgadējā notikuma nozīmību. Bāzele ir vieta, uz kuru dodas mūsdienu mākslas un mākslas biznesa bohēma tieši pēc Venēcijas biennāles vai documenta atklāšanas (notikumi ir saskaņoti). Skates laikā Bāzeles muzeji pagarina darba laiku līdz pat plkst. 10 vakarā. Es, saņemot preses karti, ar prieku konstatēju, ka mana vizīte sakrīt ar Gilberta un Džordža ierašanos, bet pie informācijas lodziņa zīmējas "mākslas notikumu" atribūts – koši ģērbtais mākslinieču pāris Eva un Adele. Arī pats lodziņš ir izvietots Nīderlandes ekoloģisko dizaineru leibla Atelier Van Lieshout veidotajā autopiekabē, kuru gan šādi – funkcionāli – eksponē kāda no galerijām. Cilvēki te meklē pērles. Skate nav kūrēta, un te a priori jāatsakās no tendenču un tēmas sazīmēšanas. Skatītājs ar pieredzi atsijā atsevišķus darbus un autorus, ar kuru daiļradi var sīkāk iepazīties galeriju sagatavotajos portfolio. Sākumā mani interesē cenas: Bāzelica grafika – 3500 eiro; Dženijas Holceres apdrukāts audekls – tāpat; Franca Vesta videokopija – 1500. Pie slavenā austrumeiropieša Borisa Mihailova lielformāta bildes no sērijas Case History, kurā atkailināta un monumentalizēta Harkovas bezpajumtnieku (sa)dzīve, intriģējošs paraksts: "<5000". Dārgāku darbu cenas neuzrāda. Klīstot stendu labirintā, atrodu dažus Diānas Arbusas darbus, Augusta Zandera fotosēriju – 40 bildes, Meibridža auļojošos zirgus, Renē Magrita skices, Roberta Morisa filca tēlniecību, tad arī Brūsa Naumana, Maika Kelija, Karstena Hellera, Demjena Hērsta, Tomasa Dīmanda, Laiema Gilika, Kristiāna Jankovska utt. utjpr. darbus. Izstāde sniedz baudījumu, jo savā daudzveidībā atklājas mūsdienu mākslas "mazie žanri" – skices, fotogrāfijas, zīmējumi, kolāžas, multipli, adījumi, lējumi utt., kas parasti netiek iekļauti muzeju pastāvīgajās ekspozīcijās un citkārt ir "notverami" tikai detalizētajās retrospekcijās. "Žanru" jautājums ļauj atcerēties holandiešu glezniecību un meklēt paralēles starp pilsoniskās sabiedrības mākslas "formāta" pieprasījumu šodien un 17. gadsimtā. Protams, kā minēju, līdzās redzama arī laikmetīgās mākslas "lielā" klasika. Taču Art Basel iegūst nozīmi nevis ar neglābjami prozaiskā tirgus jaudu, bet gan ar skates pārdomāto strukturējumu, kas to pārvērš par profesionālu mākslinieka popularizēšanas vai mārketinga mezglu, kurš likumsakarīgi iepinies starptautisko izstāžu, biennāļu un mākslas institūciju programmu pavedienā. Bāzele atgādina par māksliniekiem. Notikums sastāv no vairākiem savstarpēji papildinošiem segmentiem. Tās ir pasaules ietekmīgo galeriju pamatskates, uz kurām attiecas iepriekš rakstītais. Līdzās arī Art Statements nodalījums, kur galeriju uzdevums ir veidot viena jauna mākslinieka personālizstādi (šogad izvēlētas 17 galerijas). Blakus ir Art Unlimited plašā halle, kurā atrodam Art Lounge – diskusiju telpu, mākslinieku filmu videotēku un pašu Unlimited ekspozīciju – lielajiem muzejiem un lielajām privātkolekcijām domātus laikmetīgās mākslas darbus, kas "nerūmējas" pamatskates šaurībā un eklektismā. Šogad te apskatāma Kristiāna Boltaņska instalācija, Pola Makartija destruktīvā lielformāta fotosērija, Ričarda Serras "līdzsvara" skulptūra, Kīta Taisona gleznas u.c. Neraugoties uz Art Basel centieniem atvēlēt telpu jauniem strāvojumiem – galerijām un māksliniekiem Art Statements sadaļā, komerclikumi un konkurence tomēr diktē ainas elitārismu. Taču jau astoto gadu to atsver Art Basel alternatīva Liste – jaunās mākslas platforma, autonoms Art Basel pavadonis. Liste likumi ir līdzīga galvenajai skatei, taču lētums un daži noteikumi (piedalās galerijas, kas nav vecākas par pieciem gadiem, ne vairāk kā trīs gadus pēc kārtas) sekmē galeriju un mākslinieku "paaudžu maiņu". Liste ir tramplīns uz Art Basel pamatekspozīciju, un, kā lielīgi vēstī preses informācija, puse no Liste 03 māksliniekiem šogad piedalās Venēcijas biennālē. Kopaina ļauj iezīmēt stratēģijas, kas uztur Art Basel reputāciju mākslas profesionāļu vidē. Mākslas biznesa notikums ir sadalīts interešu nišās, kas piedāvā informāciju un/vai "preci" muzejiem, kuratoriem, kolekcionāriem investoriem. Mākslas kritikas loma te ir pakārtota. To pauž arī eksponēšanas vājā kvalitāte – blīvums, skaņu pārklāšanās, gaismu trūkums. Vai šajā mākslas matriksa kodolā ir vieta Austrumeiropai? Šim reģionam ir iesācēja statuss, un Austrumeiropas māksla ieraugāma galvenokārt demokrātiskajā Liste, kur Rietumu galerijas rāda Deimanta Narkeviča 2000. gada Venēcijas video, Romāna Ondaka, Vladimira Dubosarska un Aleksandra Vinogradova darbus. Nopietno un mērķtiecīgo mākslinieku pārstāvniecības iniciatīvu ir uzņēmušās Skuč galerija no Ļubļanas un Londonas– Viļņas IBID Projects, kas izstāda viena mākslinieka – Artura Rilas darbus. Prestižajā Art Statements nodaļā viena no profesionālākajām Austrumeiropas galerijām Foksal (Varšava) prezentē Moniku Sosnovsku. Ietekmīgā galerija starptautiskajā apritē sevi un māksliniekus piesaka ne tikai ar pārdomātu izstāžu plānu "mājās", bet galvenokārt ar "iefiltrēšanos" un klātbūtni ietekmīgos Eiropas mākslas tirgos. Bāzelē viņi ienākuši, trīs gadus piedaloties Liste programmā, un šogad ieguvuši vietu Statements daļā – skates centrā. Izvērtējot Latvijas mākslinieku izredzes, nākas secināt, ka nopietnu laikmetīgās mākslas galeriju vakuuma apstākļos viņu starptautiskā reprezentācija turpinās notikt kopizstāžu ievaros bez nepieciešamās secības – individuālās pārstāvniecības. Protams, jebkura starptautiska galerija var kalpot kā mākslinieka medijs, taču jaunpienācēju "pierakstu" Rietumu apritē pašreiz ierobežo sīvā konkurence un – atkal jau – komercgaleriju pragmatika. Art Basel toņus bagātina un krāšņu mākslas notikuma fonu veido arī citās pilsētas mākslas institūcijās notiekošais. Muzeji, Kunsthalle, privātkolekcijas izmanto iespēju iespaidot ekspertus un interesentus, piedāvājot pasaules līmeņa izstādes un skates laikā pagarinot darbalaikus. Pelēkzils plakāts mani informē, ka šajā Šveices "Mākslas pilsētā" ar iedzīvotāju skaitu 400 000 darbojas 12 valsts un privātie mākslas muzeji un izstāžu zāles, kurās notiek pārsvarā 20. un 21. gs. mākslai un arhitektūrai veltītas izstādes. Šīgada jaunums un lepnums ir arhitektu biroja Herzog & de Meuron celtais minimālisma arhitektūras brīnums Schaulager2, kas funkcionēs kā slēgts izpētes centrs un Emanuela Hofmaņa fonda iespaidīgās mākslas kolekcijas krātuve, kurā darbi tiek uzglabāti "atvērtā veidā". Krātuve plašākai publikai atvērta tikai četrus mēnešus gadā, kad tajā notiek viena mākslinieka – šogad Dītera Rota, nākamgad Džefa Vola – retrospekcija. Ieraugot pilsētā vairākus šādus privāto un sabiedrisko fondu kultūras investīciju arhipelāgus, kļūst skaidrs ka Art Basel jūtamās naudas plūsmas reizēm ir spējīgas transformēties un kalpot sabiedrības interesēs. Aprakstītais mākslas ierāmējums spēj atstāt nospiedošu iespaidu, ja aizmirstam par mākslinieka individuālismu un atsevišķa darba vēstījuma brīnumu. Jo arī Art Basel sirsnīgākais un varbūt gaidītākais notikums bija Gilberta un Džordža ierašanās un saruna ar auditoriju, kurā mākslinieki atgādināja, ka viņu tēma vienmēr ir bijusi dzīve, kas notiek 200 m rādiusā ap viņu māju. Viņuprāt, 30 gadu laikā mākslas pasaule ir pagriezusies ap viņiem un šodien, joprojām neizejot no mājas, viņi atrodas tās centrā. Gandarījumu sagādā arī atziņa, ka mūsdienu informatizētajā pasaulē Art Basel būtībā ir ļoti arhaiska izstādes forma, kur apraksti, dati, reprodukcijas un kritēriji nav spējuši aizstāt pašu "lietu" un skates darbība notiek fiziskajā telpā oriģinālu ietvarā. Ka joprojām, lai pilnībā novērtētu un baudītu mākslas darbu, tas ir jāredz un ir jādodas tā virzienā, ka projektu apraksti nespēj aizstāt darba materialitāti un, neraugoties uz diskusijas nopietnību, gan darbu intensitātē, gan 19. gs. mākslas skates tradīciju turpinājumā ir iespējams saskatīt, ka mākslas "beigu" stāvoklis vēl nav iestājies. 1 www.artbasel.com 2 www.schaulager.org | |
| Atgriezties | |
