VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| BALTIJA Divi gudri, treŠais ... Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs | |
| |
| Šogad Baltijas valstis Venēcijas biennālē ar ekspozīciju pārstāvēja
tikai Igaunija un Lietuva. Diemžēl Latvijas klātbūtne fiksēta vienīgi
biennāles katalogā. Tādēļ interese par kaimiņu veikumu bija vēl jo
lielāka nekā citus gadus. Iztēlojoties, kā Latvijas ekspozīcija būtu
izskatījusies pārējo Baltijas valstu projektu kontekstā, var apgalvot,
ka visas trīs ieceres ir ļoti atšķirīgas gan konceptuālā, gan
materializācijas ziņā. Igauņi un lietuvieši, neizvirzot par mērķi
atspoguļot savas mentalitātes specifiku, kaut kā gluži negaidot
iekļāvušies stereotipu radītajos priekštatos par sevi, proti – igauņu
distancētais komunikācijas veids un atturīgā estētika pretstatā
emocionāli eksaltētajam lietuviešu priekšnesumam. Igaunijas paviljons veiksmīgi iekārtojies Palazzo Malipiero sētas pusē, palielā appartamento ar pagalmiņu. Jau ekspozīcijas nosaukumā "Marko un Kaido. Džons Smits" ietverts dubultās fikcijas mehānisms, kas visai plaši tiek attīstīts Igaunijas ekspozīcijas ietvaros. Džons Smits ir izdomāts personāžs, kas parādās mākslinieku Marko Mētamma un Kaido Oles gleznās. Abi mākslinieki, kas jau individuāli guvuši atzinību, samērā nesen sākuši strādāt kopā, izmantojot Džonu Smitu kā savu darbu publisko tēlu. Džons Smits pirmo reizi parādās plašākai publikai igauņu mākslas izstādē ar nosaukumu "Jaunā britu māksla" (2001, Tallina), kuras koncepts paredz fikciju radīšanu un autorības dekonstrukciju. Venēcijas biennāles ekspozīcijā paradokss slēpjas apstāklī, ka gleznās attēlotais Džons Smits jau vairāk nekā 20 gadus pēta Marko un Kaido, kas ir apbrīnojami līdzīgi iepriekšminētajiem māksliniekiem. Smita novērojumi apkopoti arī grāmatā, kas iegūstama kopā ar izstādes katalogu. Smits ir visparastākais vidusmēra cilvēks, kura biogrāfija gan ir pietiekami dīvaina. Poļu izcelsmes vācu imigrants, kurš Štutgartes Gētes institūtā studējis gēnu tehnoloģiju un kuru "vidējā" Igaunijas iedzīvotāja pētījumi aizved uz mazu provinces pilsētiņu Raplu. Arī Kaido un Marko dzīves šķiet gluži ikdienišķas līdz brīdim, kad Smits atklāj, ka abi novērojamie aiz savas mājas uzbūvējuši raķetes maketu, kas apskatāms arī Igaunijas "apartamenta" pagalmiņā. Mākslinieki izmanto ikdienu kā materiālu savam stāstījumam par nebeidzamu ierastu darbību atkārtošanos, par vienkāršā cilvēka vienmuļo, sakārtoto dzīvi, kas negaidīti maina ierasto kursu, nepiepildītos sapņus un ilgas sublimējot raķetes kā bēgšanas iespējas būvēšanā. Darba neslēptā ironija iznīcina tā dramatisko potenciālu un aicina skatītāju iesaistīties piedāvātās mistifikācijas šifrēšanā. Veidojot dubultu fikciju, mākslinieki ievelk skatītāju tādā kā noslēgtā aplī, ļaujot paskatīties uz notiekošo no dažādiem skatpunktiem. Shematiski tas varētu izskatīties šādi: Džons Smits novēro Marko un Kaido un pieraksta savas piezīmes dienasgrāmatā, Marko un Kaido savās gleznās attēlo, kā Džons Smits novēro Marko un Kaido. Dekonstruējot autorības jēdzienu, mākslinieki šajā gadījumā arī neidentificējas ar savu izdomāto personāžu, paliekot it kā tādā no malas vērotāja lomā. Aizbēgšana no ierastās lomas nolasāma arī glezniecības veida izvēlē. Būtībā tā nav glezniecība, bet līdzeklis, kā vizualizēt stāstījumu. Atteikšanās no māksliniekam piemītošā rokraksta, kas tiek identificēts ar konkrētu autoru un tā lomu mākslas apritē, un bezpersoniska skolnieciska zīmējuma izmantošana šajā gadījumā atbrīvo mākslinieku un atkal ļauj tam aizslēpties aiz skatītāja muguras un vērot, kā skatītājs vēro, kā Džons Smits vēro Marko un Kaido. Pilnīgi pretēji igauņu delikātajai ironijai un intelektuālajām manipulācijām savu ekspozīciju risinājuši lietuvieši. Ekspozīcijā dominē barokāla misticisma noskaņas, kas atgādina par spēcīgo katoliskās tradīcijas klātbūtni Lietuvas kultūrā. Šoreiz lietuviskā identitāte pasniegta atšķirīgā iepakojumā salīdzinājumā ar iepriekš daudz tiražētajiem naratīviem, kas video un fotogrāfijās fiksēti Deimanta Narkeviča, Artura Rilas un citu Lietuvas mākslinieku darbos. Arī Lietuva šoreiz tiek pārstāvēta ar divu mākslinieku kopdarbu. Svajone un Pauļus Stanikas strādā tandēmā jau kopš 80. gadiem. 90. gados viņi pārsteidz Lietuvas mākslas vidi, negaidīti mainot savu darbības zonu, no keramikas un tēlniecības pievēršoties iestudētai fotogrāfijai, ko var raksturo kā samērā perversu. Venēcijas biennālē mākslinieki centušies parādīt visas savas prasmes un, šķiet, samulsumā no lielās atbildības izpildījuši vairākus gluži nemotivētus žestus. Tumšās, īpaši izgaismotās telpas dramaturģija un milzīgo fotogrāfiju tematika liek iedomāties par kādu sakrālu vietu upurēšanas rituālu veikšanai. Liekas, ar fotogrāfiju un zīmējumu lielajiem formātiem, nekrofilajiem un perversajiem sižetiem mēģināts izraisīt skatītājā pārsteigumu, kam būtu jāpāraug dziļākā interesē. Baida vien sajūta, ka aiz greznajām upurkambara durvīm tālāk arī vairāk nekā nav. Salīdzinājumā ar gluži diletantisko videodarbu veiksmīgākas šķiet gigantiskās māla figūras, kas kā grezni sarkofāgu vāki ar bagātīgi izrotātiem falliem demonstrē kristietības un pagānisma simbiozi. Runājot par tādām mūžīgi aktuālām lietām kā nāve un seksualitāte, Stanikas bieži izvēlas abject lietojumu, kas ne visos gadījumos attaisnojas. Latvijas ekspozīcija lieliski papildinātu Baltijas komplektu, ierindojoties starp abām minētajām polaritātēm. Grupas F5 ieceri raksturoja gan emocionālu metaforu blīvums, gan ironiska pašrefleksija un kontekstuāls komentārs. Jācer, ka nākamreiz nebūs jāuzklausa kaimiņu līdzjūtības, bet varēs salīdzināties veselīgā konkurences atmosfērā. Ņemot vērā, ka tiešām gandrīz visi, kas darbojas laikmetīgās mākslas sfērā, ierodas apskatīt Venēcijas biennāles ekspozīcijas, ir nepiedodami palaist garām iespēju tikt pamanītiem šādā kontekstā. Citādi sanāk kā tajā latviešu pasakā par trim tēva dēliem: divi gudri, trešais – antiņš. | |
| Atgriezties | |
