VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| IZKĀPŠANA "UTOPIJAS STACIJĀ" Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs | |
 Pie ieejas Dārzos kokos sēž Church of Fear ("Baiļu baznīcas") dalībnieki | |
| "Utopijas stacija" ir viena no šīgada Venēcijas biennāles mākslas
skatēm, ko Frančesko Bonami iekļāvis Arsenālā apskatāmo izstāžu sērijā.
Izstādes kuratori ir Mollija Nesbita, Hanss Ulrihs Obrists un Rirkrits
Tiravanija. "Šodien pasaule ir bīstama jebkam, kas nav utopija." Šāds Bakminstera Fullera izteikums labi iederas teksta par "Utopijas staciju" ievadā, ļaujot nojaust, ka "Utopijas stacija" savā ziņā ir gan pasaules refleksija, gan glābšanās modulis. Ja pieņem, ka pati Venēcijas biennāle ir globālās impērijas nospiedums mākslas telpā ar starpvalstu sacensību un izstāžu struktūras hierarhiju, tad "Utopijas stacija" ir tās marginālā un nepabeigtā teritorija, kas ir grūti pārskatāma un kontrolējama. "Utopijas stacija" Venēcijā ir tikai viens segments no lielāka projekta, kas aizsācies šīgada sākumā kā seminārs Venēcijas universitātes vizuālo mākslu nodaļā, tad turpinājies Vassar koledžā Poughkeepsie, Ņujorkā un Frankfurtē. Izstāde būs apskatāma vēl citās Itālijas pilsētās un Minhenē. Vēl vienu projekta daļu veido vairāk nekā 160 mākslinieku plakāti, kas tiek izplatīti izstādes vietās un sadarbībā ar elektronisko mākslas ziņu izdevumu e-flux pieejami arī internetā. Katrs izstādes dalībnieks tika aicināts veidot plakātu, kā arī apkopot savu utopijas vīziju, kas tika fiksēta eseju, dzejoļu, citātu, vēstuļu un manifestu formā. Projekta dalībnieku skaits nemitīgi mainās un papildinās. Izstādes fleksiblo struktūru ataino arī Rirkrita Tiravanijas un Laiema Gilika iekārtojums, kuri izveidojuši neregulāru nelielu telpu labirintu, kas apaudzēts ar daudzskaitlīgo mākslinieku un arhitektu uzbūvētajām telpiskajām struktūrām un modeļiem. Ar nesistēmisku neobligātumu eksponēti nelieli objekti, fotogrāfijas, gleznojumi, projektu dokumentācijas, kas veido decentralizētu vienību viendabīgu koncentrāciju izstādes telpā. Projektu papildina performances, muzikāli priekšnesumi, filmu demonstrācija, lekcijas un diskusijas. Grupa Superflex piedāvā guaranas enerģijas dzērienu, Šimabuku laiž pūķus, Pavels Althammers ierodas Venēcijā kā tūrists, kopā ar ģimeni apskata pilsētas skaistākās vietas un brauc ar gondolām, Leifs Elgrens un Karls Mihaels fon Hausvolfs informē par Elgrena–Hausvolfa valsts notikumiem, Joko Ono izgatavojusi nozīmītes ar uzrakstu imagine peace, starp eksponētajiem materiāliem pastaigājas dziedošas uzraudzes. "Utopijas stacija" turpinās arī ārpus Arsenāla teritorijas. Pie ieejas Dārzos kokos sēž Church of Fear ("Baiļu baznīcas") dalībnieki un pamanāmas vēl citas intervences. Nozīmīga projekta daļa ir arī Hansa Ulriha Obrista grāmata, kurā apkopotas intervijas ar daudziem vairāk vai mazāk pazīstamiem māksliniekiem, kuri izsakās par saviem utopiskajiem, nepabeigtajiem vai neiespējamajiem projektiem. "Utopijas stacija" iecerēta kā pieturvieta, īslaicīgs uzkavēšanās posms, kaut ko gaidot, gluži kā vilciena stacija, savā veidā konceptuāla no-place (nevieta). Mākslinieku darbos un projekta konceptā meklējamas atsauces gan uz Platona, gan Tomasa Mora, gan Marksa utopiju vīzijām. Tiek komentētas un minētas dažādas sociālās un politiskās utopijas formas, kā arī veikti daudz plašāki vispārinājumi un fiksētas utopijas vispārcilvēciskās kategorijas. Utopija var būt arī tas, kas ar mums notiek katru dienu, tikai parasti tai ir cits vārds. Projekta būtiskāko komponenti veido komunikācija kā process, kas arī nosaka izstādes nereprezentatīvo un fleksiblo formu. Viens no projekta dalībniekiem Karstens Hellers (Carsten Höller) teica, ka "Utopijas stacijas" dalībnieki – gan mākslinieki, gan kuratori – varētu darboties anonīmi. Hellera aicinājums arī lielākoties tiek īstenots. Kā savās iepriekšējās tikšanās reizēs konstatējuši projekta dalībnieki, būtisks "Utopijas stacijas" radīšanas iemesls ir izsalkums pēc sarunām, dialoga, diskusijām. Projekts iecerēts kā katalizators, degviela jaunu aktivitāšu eksplozijai. "Utopijas stacijas" veidotāji nav centušies definēt utopijas jēdzienu vai kā citādi ierobežot projekta konceptuālās kontūras. Utopija kā ilgošanās pēc laimīgām un nepiepildītām sajūtām kondensējas Brehta izteikumā something is missing, kas ik pa brīdim pavīd starp izstādes eksponātiem vai formatizējas uz viena no projekta plakātiem. Izstādes haotiskā struktūra un difūzā dinamika brīžiem var šķist arī kaitinoša un vedināt uz domām par projekta organizatoru pašmērķīgu manipulāciju ar pašreiz mākslas teritorijā vērojamām tendencēm, kas iezīmē anonīmu kolektīvismu un vēlmi, izvairoties no mākslas apzīmējuma, iesaistīties starpdisciplinārās margināli vērstās radošās aktivitātēs. Kaut gan tieši "Utopijas stacija" un Karlosa Basualdo kūrētā "Neatliekamības zona" Arsenālā apskatāmo izstāžu ietvaros visprecīzāk atspoguļoja mūsdienu urbānās telpas agresijas un ekspansijas mijiedarbību ar grūti kontrolējamo pretestības garu, kas tikpat labi var materializēties negaidītās intervencēs vai izvairīgās exit strategies. Šķiet, ka "Utopijas stacijas" dalībnieki seko Jona Mekas brīdinājumam no apsēstības ar kādu ideju, jo, kā viņš piebilst, sapņi piepildās vienīgi tad, kad par tiem aizmirstam. Piedaloties "Utopijas stacijas" seminārā Ņujorkā, Laiems Giliks pašreizējo situāciju nosauc par postutopisku, norādot uz funkcionālu alternatīvu vīziju trūkumu, kas varētu konkurēt ar vadošajām ideoloģijām, kuras kontrolē un ietekmē "pasaules kārtību", un tādēļ aicina izvairīties no vārda "utopija" lietošanas. Džimijs Darems vērš uzmanību, ka utopija nav dzīvotspējīga laikā, kad globālo korporatīvo un valstisko spēka demonstrāciju rezultātā tiek iznīcināti cilvēki. Situācija ir bezcerīga, viņš apgalvo un, citējot Čeroki (Cherokee) norāda, ka "iespējams, nekas var neizdoties", beigās tomēr piebilst, ka tieši šis "iespējams" vēl joprojām uztur cilvēku aktivitāti un cerību. | |
| Atgriezties | |
