VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| PAVILJONI Artis Zvirgzdiņš, CPA | |
| |
| Venēciju noteikti var saukt par pirmo tūrisma pilsētu pasaulē, jo tās
karnevāli Eiropā pazīstami jau kopš 17. gadsimta vidus. Bet nu jau
vairāk nekā simt gadus tā pazīstama arī kā pilsēta, kur notiek
nozīmīgākā pasaules mākslas skate. Lēmums radīt izstādi tika pieņemts 1893. gadā. Sākotnēji tā bija paredzēta kā Itālijas mēroga mākslas skate, taču jau pēc gada nolēma veidot starptautisku izstādi. 1894.–1895. gada ziemā Giardini di Castello tiek būvēta izstāžu pils, kas tagad ir Itālijas paviljons. Tās autors ir domes arhitekts Enriko Trevisināto, bet neoklasicistisko fasādi veidojis venēciešu mākslinieks Mariuss De Marija. Sākotnēji fasādi greznoja uzraksts Pro Arte, ko vēlāk nomainīja Italia. Laika gaitā vairāk reižu paplašināta un uzspodrināta, ēka tagad sasniegusi 3000 m2 platību. Pirmā starptautiskā Venēcijas pilsētas mākslas izstāde tika atklāta 1895. gada 30. aprīlī, klātesot karalim un karalienei. Izstāde guva lielu piekrišanu, un to apmeklēja 224 000 skatītāju. Giardini di Castello ir parks, kas atrodas Venēcijas austrumu daļā, tuvu Lido salai un vietai, kur lagūna savienojas ar Adrijas jūru. Parks izveidots Napoleona varas laikā vietā, kur atradās rosīgs strādnieku rajons ar četrām baznīcām un trim klosteriem. Līdzās izstāžu pilij parkā, lielu koku ieskauti, ir 29 valstu paviljoni, ko dažādos laikos veidojušas pašas dalībvalstis. Dīvainais ēku kopums ir savveida 20. gadsimta arhitektūras antoloģija. Starp paviljonu autoriem ir tādi ievērojami arhitekti kā Jozefs Hofmanis, Gerits Tomass Rītvelds, Alvars Ālto, Karlo Skarpa, Džeimss Stērlings un Sverre Fēns. Virtuozais gaismas un detaļu meistars Karlo Skarpa ir dzimis Venēcijā, un daudzi no viņa darbiem atrodami dzimtajā pilsētā. Dzīves laikā viņš bieži nievāts kā "tikai" mākslinieks, kurš vēlējās būvēt, – galvenokārt dēļ savas smalkās pieejas arhitektūras detaļām un ornamentam. Tādēļ viņa mantojumu pa īstam bija iespējams novērtēt tikai 90. gados. Skarpa no 1948. līdz 1972. gadam regulāri piedalījies biennālēs, dizainējot izstāžu iekārtojumu (piemēram, Paula Klē izstādei 1948. gadā). Viņa būvēts ir arī biļešu kiosks parkā (1952), kura abpusizliektais konsolveida jumts atgādina lielu lapu. Venēcietis veidojis arī iekšpagalmu Itālijas paviljonā. 1952. gadā tapis Skarpas projektētais Venecuēlas paviljons – divi paralēlskaldņi, ko savieno pārkaru jumts. Austrijas paviljons (1934) ir vēlīns Jozefa Hofmaņa darbs. Jozefs Hofmanis bija viens no Secesijas kustības līderiem. Tas arī atklāj šī virziena iezīmes apvienojumā ar neoklasicismu. Savukārt nīderlandiešu paviljona (1954) autors ir citas nozīmīgas modernisma kustības – De Stijl – aizsācējs un līderis Gerits Tomass Rītvelds. Paviljona stingri ģeometriskās proporcijas balstītas uz vienkāršu taisnstūri. Vienkāršu zilu konteineru atgādina Alvara Ālto projektētais Somijas paviljons (1956). Pilnībā no koka veidotā būve ir prefabricēta struktūra – daļas veidotas Somijā. Paviljonu bija paredzēts izmantot tikai vienai biennālei. Kanādas paviljonu (1958, arhitekti – BBPR Group) veido slēgtu un atklātu telpu kopums, ko apņem viena siena. Iluzorās, labirintiem līdzīgās izstāžu zāles, savijoties kopā iekštelpai ar ārtelpu, padara to par patiesu izstāžu arhitektūras meistardarbu. Katrs paviljons atspoguļo sava laikmeta arhitektūras vadošos virzienus un zināmā mērā arī savas zemes īpatnības. Tā pirmie paviljoni, ko veidojušas Eiropas valstis, atklāj jūgendstila un neoklasicisma, vēlāk arī neoeklektisma iezīmes. 50.–60. gadu paviljoni atspoguļo modernisma tendences – horizontālismu, vieglumu, caurspīdīgumu. Līdzīgas vērtības aizstāv arī Austrālijas paviljons (1987) apvienojumā ar šim kontinentam raksturīgo – uz stabiem virs zemes pacelta balta būve ar viļņveida jumtu. Jaunākais no paviljoniem – Dienvidkorejas paviljons (1995) rāda 90. gadu vidum raksturīgo aizraušanos ar high-tech estētiku, uzsverot metāla nesošās konstrukcijas un detaļas. Salīdzinoši nesens ir arī grāmatveikala paviljons – tieva, gara ēka ar kapara jumtu, būvēta 1991. gadā. Tā ir viena no ievērojamā angļu arhitekta Prickera prēmijas laureāta Džeimsa Stērlinga pēdējiem darbiem. Šī būve aizstāja tādam pašam nolūkam 1950. gadā būvēto Karlo Skarpas koka ēciņu, kas gāja bojā ugunsgrēkā 80. gadu sākumā. Tomēr par viselegantāko paviljonu un arī par vislabāko no pastāvīgajām biennāles celtnēm var uzskatīt 1962. gadā būvēto Ziemeļvalstu paviljonu, kura autors ir norvēģu arhitekts, arī Prickera prēmijas laureāts, Sverre Fēns. Viņš izmanto gaismu kā arhitektūru veidojošu materiālu. Ēku veido betona nesošās sienas, bet jumts ir ļoti tievas, augstas balta betona sijas, kurām cauri aug koki. Ēka patiesi ir uzbūvēta, ietverot esošos kokus. Koku lapotie zari un jumta siju režģis izklīdina spilgtās saules starus un izstāžu zāles iekštelpā dod patīkamu maigu gaismu, ko pieņemts raksturot kā ziemeļniecisku. Šai ziņā ievērojamais arhitekts patiešām pietuvojas arhitektūras būtībai un turpina labākās skandināvu modernisma arhitektūras tradīcijas, kam raksturīga smalka saikne ar dabu un prasmīga gaismas izmantošana. Pirmais ārzemju paviljons – 1907. gadā Beļģijai (arh. Lēon Sneyers) 1909–1914 1914. gadā parkā ir jau septiņu valstu paviljoni – bez Beļgijas vēl arī Ungārijas (1909, Gēza Rintel Maroti), Vācijas (1909, Daniele Donghi; vēlāk nojaukts un uzbūvēts no jauna (1938, Ernst Haiger)), Lielbritānijas (1909, Edwin Alfred Rickards), Francijas (1912, Umberto Bellotto), Nīderlandes (1912, Gustav Ferdinand Boberg; vēlāk nojaukts un uzcelts no jauna (1953, Gerrit Thomas Rietveld)) un Krievijas (1914, Aleksejs Ščusevs, Ļeņina mauzoleja autors Maskavā). Sekoja Pirmais pasaules karš, kura laikā biennāle nenotika. 1922–1934 Spānija (1922, Javier De Luque; vēlāk pārveidota fasāde (1952, Joaquin Vaquero Palacios)), Čehoslovākija (1926, Otakar Novotny), ASV (1930, Chester Holmes Aldrich, William Adams Delano), Dānija (1932, Carl Brummer; vēlāk paplašināts (1958, Peter Koch)), Venēcijas paviljons (1932, Brenno Del Giudice, paplašināts 1938. gadā), Austrija (1934, Josef Hoffmann), Grieķija (1934, M. Papandrēou, B. Del Giudice) 1952–1995 Izraēla (1952, Zeev Rechter), Šveice (1952, Bruno Giacometti, ievērojamā tēlnieka Alberto Džakometi brālis), Venecuēla (1954, Carlo Scarpa), Japāna (1956, Takamasa Yoshizaka), Somija (1956, Alvar Aalto, tagad Islandes paviljons), Kanāda (1958, BBPR Group: Gian Luigi Banfi, Ludovico Barbiano di Belgiojoso, Enrico Peressutti, Ernesto Nathan Rogers), Zviedrija, Norvēģija un Somija (1962, Sverre Fehn), Brazīlija (1964, Amerigo Marchesin), Austrālija (1987, Philip Cox), Dienvidkoreja (1995, Seok Chul Kim, Franco Mancuso). | |
| Atgriezties | |
