VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Helmuts Ņūtons EROTIKA, DISTANCE UN PROVOKĀCIJAS Līga Miezīte Kopenhāgenā | |
| |
| Līdz 18. janvārim Kopenhāgenā modernās mākslas muzejā Arken
skatāma Helmuta Ņūtona fotogrāfiju izstāde “Sekss un ainavas / Dzeltenā
prese (Sex & Landscapes / Yellow Press), kas konfrontē skatītāju ar
mazāk pazīstamiem Ņūtona darbiem, piedāvājot netradicionālu tēmu
fotosērijas un dažādu žanru (akti, ainavas, portreti, klusās dabas)
fotogrāfijas. Ekspozīcija sadalīta divās daļās – “Sekss un ainavas” un
“Dzeltenā prese” – , apvienojot vienā divas atsevišķas izstādes.
Fotogrāfijas pārstāv laikposmu no 1974. līdz 2003. gadam. Tās atlasījis
pats mākslinieks kopā ar sievu Džūnu, ar kuru laulībā nodzīvojis
piecdesmit piecus gadus. Jāpiebilst, ka Džūna Ņūtone ir fotogrāfe ar
pseidonīmu Alise Springsa un vienlaikus Helmuta Ņūtona izstāžu kuratore
un foto katalogu un grāmatu redaktore. Helmuts Ņūtons (īstajā uzvārdā Neišteters) ir viens no oriģinālākajiem 20. gadsimta otrās puses fotogrāfiem, kura novatorisms slēpjas spējā savienot elitāro un popkultūru, radot mākslinieciski spilgtus darbus. Viņš manipulē, provocē, intriģē un ironizē. Līdzās buržuāziskai dekadencei un elites spožumam – seksuālas perversijas, brutalitāte un nāve. Narcisma, fetišisma, sadomazohisma un vojerisma tēmas caur Ņūtona kameras aci iegūst izsmalcinātas stilizācijas formu. Māksliniecisku kontroli un tehnisku perfekciju viņš lieliski savieno ar iztēles brīvību un spilgtu fantāziju. Ņūtona vārds cieši saistīts ar modes fotogrāfiju, ko viņš padarīja par mākslas fotogrāfijai līdzvērtīgu žanru. Viņa kredo vienmēr bijis stils, seksualitāte un inscenējums. Modes un aktu fotogrāfijās Ņūtons atklāj savdabīgu erotikas redzējumu: vēss, brīžiem nežēlīgs, bet vienlaikus elegants un plastisks. Kailums ir lietišķs, seksualitāte – agresīva, bet tēli un situācijas – daudznozīmīgi. Sievietes viņa fotogrāfijās ir skaistas, ar perfektu figūru, bet vienaldzīgas un nepieejamas. Ņūtona fotogrāfiskā pasaule spēlē magnētiskas pievilkšanās un spējas atgrūšanās rotaļu. Radošākais un produktīvākais periods Ņūtona dzīvē ir no 1960. līdz 1980. gadam, kad viņš aktīvi strādā modes biznesā. Viņš publicējas vadošajos pasaules modes un stila žurnālos – Vogue, Elle, Queen, Marie Claire un citos. Modes fotogrāfija ilgu laiku fotomākslas hierarhijā tika uzskatīta par komerciālu pasūtījuma žanru. Ņūtons pārkāpa šo tabu, savas modes fotogrāfijas izstādot blakus mākslas fotogrāfijām. Pirmo reizi Ņūtona fotogrāfijas izstādītas 1975. gadā Parīzē, galerijā Nikon. Kopš tā brīža viņa darbu retrospekcijas ceļo pa dažādiem pasaules mākslas muzejiem un galerijām. Sekss un ainavas Var teikt, ka ironiski izstādes nosaukumu komentē melnbalta fotogrāfija Colosso Dell' Appennino, Florence (1996), kas gluži literāri risina seksa un ainavas tēmu. Klintī izcirstā milzīga vīrieša figūra šķiet fotogrāfijas vienīgais objekts, taču pēc rūpīgas ieskatīšanās var sazīmēt sīku kailas sievietes figūru, kas gandrīz saplūdusi ar ainavu. Ņūtona aktu fotogrāfijās sievietes ķermenis var tikt interpretēts kā ainava, savukārt ainava var būt juteklisks akts – kā melnbaltajā, kontrastainajā un simboliskajā fotogrāfijā Sweden (2000). Intonācijas ziņā aktu un ainavu fotogrāfijas ir ļoti atšķirīgas, taču abus žanrus vieno kopīga iezīme – distance. Ainavu žanrā dominē no liela attāluma (nereti no lidmašīnas) uzņemtas fotogrāfijas (The Rhine, 2002). Savukārt aktu fotogrāfijās modelis bieži vien redzams kopplānā. Sieviešu kailums ir lietišķs un atgādina manekenu statiskumu (The Redhead, Sherman Oaks, California, 1992). Ņūtons iet vēl tālāk, par fotogrāfijas centrālo objektu izvēloties seksa lelli, ko novieto milzīgas, tukšas zāles vidū (Sex Doll, Port de Cap d' Ali, France, 2001). Manekenu reāls un stilistisks izmantojums Ņūtona fotogrāfijās varētu būt mantots no dažiem fotogrāfiem sirreālistiem 20. gs. 30. gadu beigās, kad veidojās Ņūtona fotogrāfiskā gaume un tika uzsāktas foto studijas pie modes un portretu fotogrāfes Elses Saimonas (Else Simon, pseidonīms Yva). Ar nekaunīgajiem un skarbajiem aktiem kontrastē ainavu poētiskums, pat sentiments, īpaši fotogrāfijās, kas tapušas Montekarlo (Monte Carlo, 1986). Savukārt klusās dabas ir elegantas, ar dekadentisku šarmu: novītušas puķes, nesaklāta gulta un saburzīti palagi, neatkorķēta šampanieša pudele... (Still Life in my Hotel Room, New York, 2001). Fotosērijā “Eva” apvienoti portreta, akta un klusās dabas žanra elementi. Žanru pārklāšanās ir raksturīga Ņūtona fotogrāfiju iezīme. Vienā no šīs sērijas fotogrāfijām gandrīz kailā Eva pārdod eksotiskus kokteiļus. Fotogrāfijas centrālais fokuss ir paplātes spoguļa virsma, kas atsedz sievietes dzimumorgānus. (Eva, Monte Carlo, 1993). Ņūtons lielu uzmanību pievērš rūpīgam inscenējumam un detaļu izvēlei. Ņūtona fotogrāfijas ir kinematogrāfiskas un naratīvas, noskaņu gammā variējoties no nevainīgi saldām līdz izaicinoši erotiskām epizodēm. Fotogrāfija Flight Leitnant US Navy, Los Angeles (1990) atgādina Holivudas filmas stopkadru. Jaunais vīrietis un sieviete ir iejutušies kinozvaigžņu lomā un spēlē romantiskus mīlētajus. Pretstatā šai epizodei ir ironiskā Eiffel Tower, Paris (1974) – vāji apgaismotajā mašīnas salonā mūsu acu skatienu piesaista puskailas sievietes biksīšu pērļu rotājums Eifeļa torņa formā, un vīrieša rokas kas attaisa sievietes garo un melno zābaku rāvējslēdzi. Ņūtona fotogrāfijas ir reālistiskas, taču to veidojošie elementi un detaļas ir inscenēti, kas nereti rada sirreālismam tuvu atmosfēru. Kaila sieviete ar augstpapēžu (stilettos – Ņūtona atpazīstamības zīmi) kurpēm kājās stāv uz plaša balkona ar Atlantijas okeānu fonā un sarunājas pa telefonu (Celia, Miami, 1991). Tipisks modes fotogrāfijas uzstādījums bez pašas modes – modelis ir kails. Varbūt tā ir ironiska pretreakcija modes biznesa rutīnai? Drīzāk gan modes fotogrāfijas paņēmienu izmantojums citos žanros, īpaši aktos. Modes un aktu fotogrāfijās Ņūtons intuitīvi precīzi fiksējis sievietes tēla pārmaiņas 20. gadsimta otrajā pusē. Sākotnēji tas radīja asu publikas pretestību. Tas ir valdonīgas, spēcīgas un seksuāli atbrīvotas sievietes tēls. No otras puses, Ņūtona fotogrāfijās redzamās garkājainās perfekto figūru īpašnieces, jaunās un skaistās būtnes, stiprina modes žurnālu un televīzijas reklāmu radīto idealizēto sievietes tēlu. Mūsdienu sieviešu vēlme un nespēja identificēties ar šo ideālu ir radījusi masveida apmātību ar ķermeni, neirozes un, galu galā – atsvešinātību. Dzeltenā prese Izstāde “Dzeltenā prese” sastāv no vairākām fotosērijām, kas demonstrē Ņūtona unikālo spēju savienot elites un masu kultūru, skaistumu ar nežēlību un perversiju. Ņūtona biogrāfi šo kontrastaino pasaules redzējumu atraduši bērnības un pusaudža gadu atmiņās par ģimenes ceļojumiem Eiropā un krāšņu viesnīcu apmeklējumiem, par Veimāras Republikas laika Berlīnes ielām un bāriem. Ņūtons atzīst aizraušanos ar augstāko aprindu hronikām un paparazzi fotogrāfijām. Viņš daudz fotografējis slavenības un radījis pārsteidzošus un neordinārus politiķu, kinozvaigžņu un mākslinieku portretus. Patiess vai nepatiess? Tāds ir šīs fotosērijas nosaukums (True or False, 2003). Ņūtons kopē policijas fotogrāfiju stilu un dokumentē kādas slepkavības pēdas. Skarba un lakoniska kompozīcija, kurā izvēlētas precīzas detaļas un akcentēta sarkanā krāsa: gandrīz kaila sieviete guļ uz grīdas ar pārgrieztu kaklu, no kura sūcas asins tērcīte. Blakus krēsls ar vīrieša uzvalku, uz grīdas – celofāna maisiņš... Ņūtons izmanto dokumentālu stilistiku, lai inscenētu nepatīkamus un sensacionālus scenārijus. Savukārt fotosērija Murder in Sceaux (1996–2000) veidota reportāžas stilā: Parīzes nomales noplukušās ielas, garāmgājēju bailīgie skatieni, ar roku aizsegta seja, nomāktība... Šo fotogrāfiju satriecošo efektu rada konteksts – pirms vairākiem gadiem šajā nomalē pēc šausmu filmas noskatīšanās vietējā kinoteātrī brutāli tika noslepkavota kāda ģimene. Savukārt citas “Dzeltenās preses” fotosērijas balstītas uz fantāziju, fiktīviem sižetiem un performanci kameras priekšā. Fotostāsts par sievieti, kas dzīvo ceturtajā stāvā (The Woman on Level 4, 2002), ir Ņūtona fantāzijas auglis un juteklisks inscenējums. Šī sieviete izspēlē erotiskas rotaļas pati ar sevi un spoguli savā vienkāršajā, aktrises ģērbtuvei līdzīgajā istabā. Sieviete ir viena, bet, šķiet, viņas performance veltīta kādam neredzamam skatītajam. Paralēli fotosērijai tapusi videofilma, kurā sievietes darbības atgādina intīmu un poētisku rituālu. Sērija My Vacation on the Keys (1973) ir kolāžas veidā sakārtotas ceļojuma fotogrāfijas par Floridas dienvidos pavadītajām brīvdienām. Fotogrāfijas papildina aizraujošs teksts iekšējā monologa/ dienasgrāmatas stilā. Jaunās sievietes un gados vecākā vīrieša ceļojums nepārprotami atgādina Vladimira Nabokova romāna “Lolita” sižetu, ko Ņūtons atzīst par iedvesmas avotu. Izstāde “Sekss un ainavas / Dzeltenā prese” piedāvā lielisku iespēju iepazīt Ņūtonu ārpus modes fotogrāfa ampluā. Izstādes koncepcijā uzsvars likts uz mākslinieka personīgajiem projektiem un pašizpausmi, kas atklāj mazāk zināmās fotogrāfa mākslinieciskās intereses. Nesen publicēta viņa grāmata “Autobiogrāfija” – aizraujoši memuāri par dzīvi, sievietēm un fotogrāfiju. Helmuts Ņūtons kopš 1981. gada dzīvo Monako un nesen (2003. gada 31. oktobrī) atzīmēja 83. gadskārtu. | |
| Atgriezties | |
