VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| DĒMONS Artis Svece | |
| |
| Antona Rubinšteina “Dēmonu” var uzskatīt par piemirstu operu, lai gan
2003. gada sākumā to uzveda Šatlē muzikālais teātris Parīzē, jūnijā –
Marijas teātris Sanktpēterburgā un tagad arī Latvijas Nacionālā opera.
Caur un cauri 19. gadsimta produkts – Rubinšteina opera pirmo reizi
bija skatāma 1875. gadā, un tās libreta pamatā ir Mihaila Ļermontova
(1814–1841) poēma “Dēmons”. Poēma, tāpat kā daudzi citi dzejnieka
darbi, tika publicēta ilgi pēc uzrakstīšanas un autora nāves. Tāpēc
mākslas darbi, kuriem par iedvesmas avotu kalpojis “Dēmons”, vairāk
atrodami gadsimta beigās. To vidū īpaši izceļas Mihaila Vrubela
gleznotie un zīmētie Dēmoni – domās iegrimušas būtnes ar skumjām acīm
un nedaudz androgīniem sejas vaibstiem. Tie lieliski atbilst noskaņai,
kas valda Ļermontova poēmā par kritušo eņģeli, kurš iemīlas kaukāziešu
kņazienē Tamarā. Pārsteigts par paša jūtām, “skumjais Dēmons” vispirms
tiek vaļā no Tamaras līgavaiņa un pēc tam princesi paved. Viņš savu skūpstu nāvekli Tai dziļi jaunās krūtīs lēja.(..) Un klusumā caur pusnakti Kā moku kliedziens atskanēja.1 Tekstu padara interesantu Dēmona pretrunīgā daba – viņš ir ļauns un reizē cer, ka mīlestība pārveidos viņa dzīvi. Tamarai dotais zvērests, šķiet, nāk no sirds, tomēr Dēmona skūpsts mīļoto nogalina, galu galā paliek iespaids, ka kaut kādā ziņā pie traģēdijas ir vainīgs Dievs un viņa sūtītais eņģelis, kas it kā izglābj Tamaras dvēseli. Ļermontova “Dēmons” nepārprotami pieder pie romantiskās literatūras tradīcijas, kuras viena no pazīmēm ir interese par pārdabiskiem dumpiniekiem, kas spītē pastāvošajai varai, kārtībai un morālei. Netīšām par romantiķu iedvesmas avotu kļuva Džons Miltons, kurš “Zaudētās paradīzes” pirmajos divos dziedājumos apraksta Elles iemītnieku sanāksmi, ko vada Sātans. Pār viļņiem galvu pacēlis un acis, Kas liesmās laistās, lejup pavērsis, Viņš, plaši pleties, jūrā šūpojās, Tā augums varenais, kas viļņos gūlās, Bij līdzīgs seno teiku radījumiem, No zemes piedzimušiem titāniem.2 Sātans ir iespaidīgs un nesamierināms Dieva pretinieks – “vājam būt ir nožēlojami”3. Tas nav viduslaiku un Dantes Sātans, kam “trīs vaigi, katram savādāka krāsa”4. Miltona vārsmās kritušais erceņģelis attēlots kā kaut kas cilvēka saprašanai un uztverei neaptverams, pārcilvēcisks, sublime jeb cildens. Protams, cildenais šādā nozīmē bija pastāvīga tēma romantiķu un simbolistu mākslā, un interese par Miltonu tādā ziņā ir dabiska. Tomēr starp Miltona poēmu un 19. gadsimta mākslu ir liela atšķirība. “Zaudētā paradīze” ir reliģiozs darbs, Miltons Sātanu neapbrīno, bet drīzāk parāda, ka pat diženais Ienaidnieks ir tikai Dieva gribas izpildītājs. Turklāt tāds, kurš iedomības un naida dēļ neredz, cik patiesībā viņa spēki ir nesamērojami ar Dieva varenību. Tas nav, piemēram, Bodlēra Sātans: Atspaids pieviltam meistaram – jaunrades prieks, Biktstēvs, kuram sūdz grēkus sazvērnieks, Sātan, pažēlo mani vislielākā postā! Audžutēvs visiem, kurus no paradīzes Debesu valdnieks netaisni laukā izdzen, Sātan, pažēlo mani vislielākā postā!5 Romantiskajā tradīcijā dzejnieks, mākslinieks, students tiek pretstatīti ikdienas dzīvei un tajā valdošajam cinismam, aprēķinam, jūtu seklumam. Dumpīgums ir romantiskā rakstura neatņemama sastāvdaļa. Arī spēja pamanīt un izjust noslēpumaino, pārdabisko, racionālajam prātam neaptveramo ir īpašības, kas raksturo romantisko varoni. Romantiķi apzināti pievērsās pasakām, spoku stāstiem, leģendām. Kritušā eņģeļa un dēmona tēls ietver abus motīvus, un tāpēc nav brīnums, ka tādā vai citādā versijā tas regulāri parādās šīs tradīcijas mākslā. Jauns ir tas, ka autors identificējas ar dēmonisko būtni: Kā ļaunais eņģelis es tīši Vēl tavā gultā atgriezīšos Un slīdēšu bez trokšņa tā Ar pusnakts ēnu divatā.6 Romantiskajā tradīcijā mākslas darba “dzejniekam” un “māksliniekam” ir kaut kādā veidā jāsakrīt ar reālo dzejnieku un mākslinieku, teiksim, Čaildam Haroldam ar Baironu, Ceļiniekam ar Kasparu Dāvidu Frīdrihu. Galu galā Dēmons ir pats Ļermontovs vai Vrubels, kuru, kā zināms, mocīja savi dēmoni. Dzejai, mūzikai, gleznām ir jāatspoguļo mākslinieka dvēselē notiekošais, lai pēc tam modinātu līdzīgas jūtas un pārdzīvojumus mākslas darba uztvērēja dvēselē. Arī lasītājam vai klausītājam būtu jāspēj pacelties pāri pasaules kņadai, uz brīdi iztēlojoties sevi kā garu, ko nespēj iegrožot ne ikdienas rūpes, ne prastās mietpilsoņu izklaides, ne mirstīgo izpratne par labo un ļauno. Manuprāt, tieši šis romantiskās mākslas aspekts mūsdienu lasītājam vai skatītājam ir zudis. Mēs varbūt vēl varam respektēt mēģinājumus simboliski atveidot neizsakāmo un neaptveramo, bet paša mākslinieka personā grūti saskatīt kaut ko pārcilvēcisku, viņā vairs nemīt ģēnijs, kurš varētu leģitimēt mākslinieka īpašo statusu zemes radību hierarhijā. Mākslā vēl arvien ir iespējams protests un dumpis, pat dīvainā prasība pēc atbilstības starp mākslinieka personību un viņa darbu kaut kādā mērā ir saglabājusies, tomēr mākslinieka identificēšanās ar dēmonisko vai sātanisko varētu izraisīt droši vien tikai smaidu, tāpat kā nav iespējams Dievam līdzīgs mākslinieks. Mēs varam baudīt romantiķu patosu kā interesantu cita laikmeta liecību, bet uztvert to nopietni ir grūti. Tas nenozīmē, ka dēmoni mūsdienu kultūrā nav sastopami. Gluži otrādi – fantasy žanra daiļdarbos netrūkst būtnes ar dažādām pārdabiskām spējām, filmas par dēmoniem ir ikdienišķa parādība, gotikai ir sava vieta popmūzikas un komiksu pasaulē. Operas nosaukums “Dēmons” noteikti piesaista vairāk uzmanības nekā “Aīda” vai “Burvju flauta”, bet tikai tāpēc, ka dēmoni ir kļuvuši par popkultūras sastāvdaļu, un no romantiķu ideoloģijas te ir saglabājusies tikai čaula. Protams, arī romantisma un simbolisma ziedu laikos pārdabiskajam un sātaniskajam piemita popkultūras valdzinājums, galu galā “gotiskais romāns”, kas iespaidoja romantisko tradīciju, kopš pašiem sākumiem ir izpildījis izklaidējošas literatūras funkciju. Tomēr romantiskā tradīcija mēģināja ielikt tajā visā jaunu saturu, bet mūsdienu dēmoni vairāk iedarbojas uz veģetatīvo nervu sistēmu vai bērnu katrā no mums. “Ja es būtu neredzams un varētu lidot, tad gan es varētu piekaut kaimiņu Janku un nobučot Bērziņu Annu” – apmēram tā. Japāņu komiksu varonis Melnais Džeks, kurš ir jauns un izcils plastiskais ķirurgs, dzīvo vientuļā mājā kalna galā, strādā bez licences un pārējo ārstu atzinības, kurš saņem par operācijām milzu naudu, pēc izskata atgādina pirātu un kura seju rotā liela rēta, – šis romantiskais varonis, manuprāt, visā pilnībā iemieso mūsdienu dēmonisma infantilismu un absurdu.7 Tomēr, ja pieejam no otras puses un jautājam, vai mūsdienām raksturīgajā mākslas izpratnē varētu atrast vietiņu kādam nelielam dēmonam, tad, iespējams, kaut ko no nešpetno garu pasaules varētu vēl glābt. Lai to izdarītu, būtu pirmkārt jāatgriežas pie sākumiem. Vārdam “dēmons” ir vairākas nozīmes. Parasti par dēmonu sauc jebkuru būtni, kam piemīt pārdabiskas spējas un kas nepārstāv gluži labos un gaišos spēkus, nav, piemēram, Dieva eņģelis. Par dēmoniem mēs runājam ne tikai kristietības kontekstā, bet arī aprakstot ķīniešu, indiešu, musulmaņu un, teiksim, kaukāziešu ticējumus un nostāstus. Patiesībā tieši austrumnieciskie motīvi dominē mūsdienu dēmonoloģijā. Tomēr “dēmons” ir grieķu vārds, un neviens ķīnietis vai musulmanis savus ļaunos un ne tik ļaunos garus nesauc par dēmoniem. Te ir runa par zināmu paviršību no rietumnieku puses. Un, starp citu, arī mākslā tieši dēmona vārds parādās visai reti, lai gan dēmonisku būtņu netrūkst. Kas bija grieķu dēmons? Skaidru atbildi dot nav nemaz tik viegli. Pirmkārt dēmons, šķiet, apzīmējis jebkuras dievības iejaukšanos mirstīgo dzīvē.8 Par dēmonu runāja tad, kad cilvēks sajuta kādas dievības klātbūtni, bet īsti nevarēja noteikt tās personību. Mietu es vilku no uguns un tuvojos viņam, bet biedri Stājās man apkārt, jo drosmi kāds dievs tiem iedvesa sirdī.9 Parasti šī ietekme gan bija vērsta pret cilvēku, uz dievu labvēlību nevarēja paļauties. Tomēr ar laiku dēmoni kļuva par patstāvīgām būtnēm ar savu funkciju un vietu pasaulē. Grieķu kultūrā parādās kritušā eņģeļa motīvs, Empedokls raksta par dievībām, kas savu grēku dēļ ir spiestas trīsdesmit tūkstošus gadu blandīties pa mirstīgo pasauli.10 Tomēr grieķu dēmoni pirmām kārtām ir interesanti ar savu labdabīgo dabu. Hēsiods “Darbos un dienās” stāsta par “zelta paaudzes” cilvēkiem: Kļuva daimoni viņi, kā vēlējās varenais Zevtēvs, – Labie, kas dzīvo virs zemes un mirstīgiem cilvēkiem sargi; Krietnos un nekrietnos darbus tie vēro ar redzīgu aci, Tērpušies miglainā tumsā, it visur staigā par zemi, Svētību nesot.11 Dēmoni kļūst par cilvēku personiskajiem uzraugiem un padomdevējiem, tādiem kā dubultniekiem, romantiķu Doppelgänger. Tādas pašas personiskās dievības bija romiešu “ģēniji”. Slavenākais dēmons, protams, ir Sokrata daimonijs jeb “kāda balss vai runa, kas nesaprotamā kārtā nonāca līdz Sokrata uztverei”12. Gribot negribot jāatceras arī Ļermontova Tamara, kuras dzīvē Dēmons pirmo reizi parādās kā balss, kas viņu klusi uzrunā. Dēmons Tamaru valdzina ar solījumiem, Sokrata daimonijs filosofu lielākoties atrunāja no nepareizas rīcības. Tālab Sokrats savā pēdējā runā atēniešu tiesas priekšā īpaši uzsver, ka viņa daimonijs neiejaucas un neiesaka Sokratam glābt dzīvību, tāpēc nāve nevarētu būt nekas briesmīgs.13 Nīče te saskatīja pierādījumu Sokrata nenormālībai, jo tikai Sokratam ir kritiķa instinkts, visiem “produktīviem cilvēkiem” tas ir pozitīvi radošs.14 Manuprāt, tieši grieķu neredzamais dēmons, kas laiku pa laikam uzrunā un ietekmē cilvēku, atbilst mūsdienu izpratnei par mākslu. Un es šeit nedomāju psihoanalīzes izpratni par apspiesto dziņu ietekmi uz mākslinieka radošo darbu vai halucinācijām, kas vienam vai otram cilvēkam liek noteiktā veidā rīkoties, bet drīzāk postmodernistu skeptisko attieksmi pret mākslinieku kā ģēniju, kurš no savas dvēseles dzīlēm smeļ iedvesmu arvien ģeniālākiem darbiem. Māksla ir nevis kaut kas, ko mākslinieks rada, bet kaut kas, kas ar mākslinieku notiek. Neviens nespēj kontrolēt un saprast visu, kas ietekmē konkrētā cilvēka gaumi, izvēli, radošos uzplaiksnījumus. Te nav runa par paša cilvēka nopelniem, vienkārši dažiem no mums ir savi dēmoni un ģēniji, kuri pasaka priekšā, ko teikt un ko neteikt, kā gleznot un kā negleznot, kuras grāmatas lasīt un kuras nelasīt. Autors ir miris, kā rakstīja Rolāns Barts, bet gluži kā šausmu filmās mirušā autora līķis kļūst par mājvietu dēmoniem, kuri spēj runāt sakarīgāk un dobjāk nekā jebkurš no mums, mirstīgajiem. Bet bēg mans dievs, un velti pakaļ dzenos. Nakts nenovēršamā ceļ savu valsti seno, Kur tumsa drebēdama drūmā miglā dus; Visapkārt līķu smaka uzplūst līdz ar salu, Un mana pēda bailīgā pie purva malas Aiz krupjiem aizķeras, jūt aukstus gliemežus.15 1 Rainis, J. Kopoti raksti. – Rīga, 1951. – 12. sēj. – 131. lpp. Jāpiebilst, ka ar "Dēmona" tulkojumu Rainis ir nošāvis greizi – tas ne tikai nelīdzinās oriģinālam, bet ir vienkārši amizants. 2 Egle, R., Upīts, A. Pasaules rakstniecības vēsture. – Rīga, [b. g.]. – 3. sēj. – 88.–89. lpp. 3 Tillyard, E. M. W. Introduction // Milton, J. Paradise Lost. – London, 1962. – P. 36–37. 4 Dante, A. Dievišķā komēdija. -Rīga, 1936. – 171. lpp. 5 Bodlērs, Š. Ļaunuma puķes. – Rīga, 1989. – 148. lpp. 6 Turpat. – 80. lpp. 7 Sk.: Schodt, L. Dreamland Japan. – Bereley, California, 1996. – P. 259. 8 Mifologičeskij slovarj. – Moskva, 1990. – C. 182. 9 Homērs. Odiseja. – Rīga, 1967. – 141. lpp. 10 Fragmenti raņņih grečeskih filosofov. – Moskva, 1989. – C. 406. 11 Hēsiods. Teogonija. Darbi un dienas. – Rīga, 1998. – 66. lpp. 12 Plūtarhs. Par Sokrata daimoniju // Netveramais Sokrats. – Rīga, 1987. – 178. lpp. 13 Platons. Sokrata aizstāvēšanās // Platons. Eutifrons. Sokrata aizstāvēšanās. Kritons. Faidons. – Rīga., 1997. – 69. lpp. 14 Nietzsche, F. Die Geburt der Tragoedie // Friedrich Nietzsche's Werke. – Leipzig, 1906 – Bd. 1. – S. 127. 15 Bodlērs, Š. Ļaunuma puķes. – 164. lpp. | |
| Atgriezties | |
