VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Uz jautājumiem atbild Lielbritānijas Padomes Vizuālo mākslu nodaļas direktora vietniece Breta Rodžersa | |
 | |
| Mana saruna ar vienu no britu mūsdienu foto un video mākslas izstādes
“Realitātes pārbaude” kuratorēm Bretu Rodžersu bija gara un, ko tur
slēpt, reizē arī saraustīta. Savas pirmās četru dienu vizītes laikā
Rīgā no 21. līdz 24. novembrim Breta nesavtīgi veltīja sevi ļoti
intensīvam darbam pie izstādes ekspozīcijas veidošanas. Paralēli viņa
gatavojās lekcijai par britu mūsdienu fotomākslas attīstību pēdējās
četrās dekādēs. Biju patīkami pārsteigta, ka viņas lekcija 22. novembrī
Gētes institūta telpās (lai arī tikai angļu valodā) piesaistīja gandrīz
50 studentu, profesionālu mākslinieku un kuratoru uzmanību. Un tomēr –
par spīti šai saspringtajai situācijai, man izdevās saņemt atbildes par
divām, manuprāt, svarīgākajām Bretas Rodžersas profesionālās dzīves
jomām – par izstāžu veidošanu, aizraušanos un pastiprinātu interesi par
fotomākslu, kā arī par darbību un uzdevumiem Lielbritānijas Padomes
Vizuālo mākslu nodaļas direktora vietnieces postenī. Nenoliedzami,
darbs Lielbritānijas Padomē Bretai devis iespēju ne tikai realizēt
daudzus novatoriskus un ambiciozus projektus un zināmā mērā ietekmēt
Padomes stratēģiju vizuālo mākslu jomā, bet arī ļāvis laikus – varbūt
jau iepriekš – nojaust un paredzēt šodienas aktualitātes nākotnē. Kaut
vai to, cik lielā mērā pieaugs fotogrāfijas loma laikmetīgās mākslas
kopainā. Irēna Bužinska: Es priecājos, ka, neraugoties uz lielo aizņemtību, mums kopīgi izdevās apmeklēt Alberta ielu, un, ejot garām Lielbritānijas vēstniecībai, biju pārsteigta, dzirdot izstādes tehniskā asistenta Ričarda Gofa piezīmi, ka jums gan vairāk varētu interesēt fakts, kur Rīgā atrodas Austrālijas vēstniecība, jo jūs joprojām esat šīs valsts pilsone. Tādēļ, lūdzu, pastāstiet mazliet par to, kur esat ieguvusi izglītību. Breta Rodžersa: Esmu uzaugusi Austrālijā, un Sidnejā joprojām dzīvo mana māsa. Te pabeidzu universitāti. Tad sāku strādāt tolaik tikko izveidotajā Austrālijas Galeriju direktoru padomē, kuras uzdevums bija sagatavot ceļojošas Austrālijas un starptautiskās mākslas izstādes. Šajā institūcijā strādāju četrus gadus, kuru laikā man laimējās papildināt profesionālo pieredzi Gugenheima muzejā Ņujorkā, Smitsona institūtā Vašingtonā, visbeidzot – arī Lielbritānijas Padomē Londonā. Tad arī nolēmu turpināt studijas un iegūt maģistra grādu 20. gadsimta mākslā. Tā es iestājos Londonas universitātes Kurtolda institūtā. I.B.: Jūsu dzīve kopš 80. gadu sākuma ir saistīta ar Londonu. Kā par jūsu padziļinātas intereses objektu kļuva fotomāksla? Vai tā tas bijis arī iepriekš? B.R.: Es esmu vienmēr interesējusies un aizrāvusies ar fotogrāfiju – gan studējot senus, vēsturiskus uzņēmumus, gan arī pati sākot kolekcionēt 19. gadsimta fotogrāfijas. Šī aizraušanās transformējās padziļinātā fotogrāfijas vēstures izpētē un vēlmē padarīt savas zināšanas pieejamas plašākai auditorijai. Gribēju radīt izstādes, kas veidotu plašāku priekšstatu par Austrālijas fotogrāfijas “apslēptajām” lappusēm. Tā es savā pirmajā darba vietā savācu informāciju par Austrālijas fotogrāfu (sieviešu) darbību, kā arī sagatavoju vairākas izstādes, kuras vispirms bija veltītas “vecajiem meistariem”– tādiem kā Andrē Kertēss un Bils Brants. Tas bija laiks, kad gan teorētiķi, gan mākslinieki atkal sāka interesēties par fotogrāfiju kā par mediju, un es nokļuvu šīs intereses mutulī, skaidri apzinoties, ka joprojām ir tik daudz, ko atklāt un parādīt. I.B.: Lūdzu, pastāstiet – kuras izstādes veidojāt pati kā kuratore? B.R.: Es sāku strādāt Lielbritānijas Padomē 80. gadu vidū un biju atbildīga par fotomākslas izstāžu programmas radīšanu, jo līdz tam atsevišķas fotogrāfijas izstāžu programmas vienkārši vēl nebija! Arī te mēs sākām ar retrospekcijām un vēsturiskām izstādēm. Te laikam vērts pieminēt Džūlijas Margarētas Kameronas, Henrija Pīča Robinsona, Foksa Telbota un citu fotomākslas meistaru – klasiķu – skates. Tomēr jau apmēram desmit gadus mēs vairāk mēģinām parādīt mūsdienu fotomākslas attīstības tendences. Mana iniciatīva bija divas izstādes – “Dokumentālās dilemmas. Britu dokumentālā fotogrāfija. 1985–1992” un “Dekompozīcija. Britu inscenētā fotogrāfija. 1988–1992”. Savukārt 1998. gadā kopā ar Velu Viljamsu (Val Williams) mēs sagatavojām pirmo britu modes fotogrāfijas kolekciju Look at me! (“Paskaties uz mani!”), kurā mēģinājām citā aspektā parādīt modes fotogrāfijas attīstību laikposmā no 60. gadu vidus līdz 1998. gadam. Tajā pirmo reizi tika iekļauti slaveno modes fotogrāfu Normena Parkinsona, Helmuta Ņūtona, Jirgena Tellera, Nika Naita darbi. Šie autori pavisam citādi parāda modes tendences – nevis tik daudz atklājot un raksturojot modi, cik reprezentējot cilvēku apģērbā kā personību ar savu – nereti radikālu pašizpausmes veidu. Tādēļ šajā izstādē bija tik daudz fotogrāfiju no alternatīvās modes žurnāliem The Face, i-D, jo tieši šo žurnālu stils izmainīja mūsu attieksmi un veidu, kā uztveram un aplūkojam ikdienas un ielas apģērbu. I.B.: Liekas, šī izstāde pavisam citādi lika paskatīties uz daudzu mākslinieku darbību, kuri arī tagad strādā fotomākslā. Jūs izstādē Look at me! iekļāvāt Volfganga Tillmaņa 1991. gada fotogrāfiju ar alternatīvās modes piekritējiem jauniešiem kokā. Tagad šis pārīša foto jau kļuvis par fotomākslas klasiku, un nesen šo uzņēmumu varēja redzēt arī Tate Modern rīkotajā skatē Cruel & Tender. Līdzīgas pārvērtības notikušas ar vēl vienu Look at me! izstādes mākslinieku. “Realitātes pārbaudē” Naidžels Šafrans ir pārstāvēts ar fotogrāfiju sēriju “Izejvielas”, kurā dokumentēta iepirkšanās rutīna un nepievilcīgā ikdiena kādā Londonas priekšpilsētā. Tas tik ļoti kontrastē ar viņa 90. gadu sākumā uzņemtajiem pusaudžu radikāļu modes piekritēju portretiem, kas bija redzami Look at me! ekspozīcijā! B.R.: Jā, mūsu uzdevums ir piedāvāt plašāku skatījumu. Pati izstāde Look at me! mūs informēja par to, ka ir pienācis laiks padziļinātākai apskatei un vērtējumam par kāda mākslas perioda vai atsevišķa mākslinieka daiļrades attīstību. Tieši to mēs parādām arī izstādē Madame Yevoude (šo 20. gs. 20. gados Londonā strādājošo fotogrāfi laikam varētu nosaukt par sava laika Sindiju Šērmenu).Vēl mēs piedāvājam Mārtina Parra retrospekciju, lai gan viņa fotogrāfijās redzama Lielbritānija nevis no parādes, bet gan ikdienas rutīnas puses. I.B.: Par sava teksta moto Look at me! katalogā jūs izvēlējāties domu no 1966. gadā izdotā Sunday Times Magazine numura, kas speciāli bija veltīts Lielbritānijai. Es atļaušos izmantot daļu no šīs pašas domas: “Mēs šodien runājam par Lielbritāniju. Ne par to Lielbritāniju no tūristu viedokļa – visi šie Beefeaters un piemīlīgās lauku mājiņas! Ne tik daudz par popa vai luksusa Lielbritāniju: mēs labi zinām, ka veiksmīgi pārdodam popgrupas, viskiju un kašmira džemperus... Mēs piedāvājam citu skatu uz Lielbritāniju – tādu, kas ilustrē, mēs ceram, kādu daļu no šīs mūsu pašironijas un pašnosodījuma izcelšanās. Tas ir kas oriģināls un īpašs, un tas var būt par eksporta preci. (..) Tas ir skatījums uz sevi – nevis kādi mēs gribētu būt, bet kādi patiesībā esam..” Man šajā citātā patika tas, ka Lielbritānija jau tad bija atteikusies identificēt sevi vienīgi ar skotu vilnu un viskiju, plaši pazīstamiem mūziķu vārdiem un citām labi zināmām britu vērtībām. Jau kopš 60. gadu vidus Lielbritānija vēlas reprezentēt sevi tādu, kāda tā ir, un tas ir iespaidu ziņā ļoti bagāts un neparasti daudzpusīgs piedāvājums. (Atšķirībā no mūsu Latvijas institūta, kas joprojām piedāvā vienīgi jau vispārzināmas, labi aprobētas eksporta preces – Latvijas neskartās dabas jaukumus, tautas mākslas tradīcijas un Dziesmu svētkus. Vēl – jūgendstila arhitektūru.) Kā jūs kā Lielbritānijas Padomes vadošā darbiniece saprotat vizuālo mākslu reprezentācijas un laikmetīgās mākslas propagandas misiju ar šīs institūcijas palīdzību? B.R.: Kopš 90. gadu sākuma interese par britu mākslu pasaulē ir visu laiku pieaugusi. Tomēr tagad, pamatojoties uz savstarpēju sadarbību ar partneriem, mēs aizvien vairāk domājam par to, kā tālāk papildināt izpratni par Lielbritānijas mūsdienu mākslas aktualitātēm ārvalstīs. Protams, tā mākslinieku paaudze, kura izraisījusi šo uzmanību “no ārpuses”, tiek pieprasīta visvairāk. Visi vēlas pirmām kārtām pie sevis redzēt vienīgi Demjena Hērsta vai Krisa Ofili darbus! Un tomēr mūsu uzdevums ir saglabāt šo mākslinieku radīto interesi par britu mākslu un, pateicoties tai, iepazīstināt mūsu partnerus ar jauniem, talantīgiem māksliniekiem viņu radošās karjeras sākumā. Mēs aizvien vairāk rīkojam izstādes, iesaistot to sagatavošanā kuratorus no muzejiem un galerijām, kur skates paredzētas. Ja citu valstu kuratori tiek iesaistīti izstādes izstrādāšanas sākumstadijā, tad viņiem pašiem ir iespēja pārliecināties, ka tagadnes procesos “nosaka toni” ne tikai slavenības un pasaulē labi zināmi mākslinieki. Gribētu piebilst, ka tālab veidojam ne tikai izstādes, bet arī seminārus un apmaiņas braucienus. I.B.: Protams, izstāde “Realitātes pārbaude”, kas no Rīgas ceļos uz Zagrebas Mākslinieku savienības galeriju, ir lielisks šādas sadarbības apliecinājums, jo Lielbritānijas Padome aicināja galerija Moderna kuratoru Igoru Špangolu no Ļubļanas piedalīties mākslinieku izstādes koncepcijas izstrādāšanā un mākslinieku atlasē. Manuprāt, īpaši tajā reģionā izstāde iegūst ar to, ka skotu mākslinieks Fils Kolins savu fotogrāfiju sēriju “Kļūst līdzīgi mums” radīja bijušajā Dienvidslāvijā – Belgradā. Cik zinu, tad 2002. gadā poļu kuratori no mūsdienu mākslas galerijas Zacheta Varšavā paši – ar jūsu finansiālu atbalstu – atlasīja skotu jaunākās paaudzes mākslinieku darbus. Vēl var minēt izstādi Life/Real, ko 2000. gadā komplektēja Japānas vadošo muzeju kuratori sadarbībā ar Lielbritānijas Padomi. Kā liecina jau nedaudzie piemēri, šāda sadarbība veicina padziļinātu izpratni par šodienas mākslas procesiem Lielbritānijā. Kā varētu mainīties Lielbritānijas Padomes stratēģija nākotnē? B.R.: Laikam joprojām ir nepieciešams atgādināt par savstarpēju sadarbību, kuras nozīme nākotnē aizvien vairāk pieaugs. Bez tam ir pieņemts lēmums, ka turpmāk katras valsts padomes direktoram būs arī lielākas izvēles iespējas, un atkarībā no konkrētas situācijas direktors pats veidos kultūras pasākumu perspektīvo modeli uz turpmākajiem trim gadiem, turklāt tās var būt nevis visas jomas, bet gan tikai divas trīs kultūras vai vairākas mākslas nozares. I.B.: Jūs lieliski pārzināt britu mūsdienu mākslas norises. Vai tomēr ir kādi atsevišķi mākslinieki, kuru darbība jums ir īpaši interesanta kā kuratorei? B.R.: Laikam nebūtu godīgi, ja es nosauktu tikai dažus vārdus. Tādēļ minēšu tikai tās mākslinieku izstādes, kuras piesaistīja manu uzmanību pēdējā laikā. Tā būtu brāļu Čepmenu izstāde Oksfordā, Modernās mākslas muzejā, Anjas Gallačo izstāde galerijā Ikon Birmingemā un dvīņumāsu Vilsonu izstāde galerijā Lisson Londonā. I.B.: Jā, te es vēlētos piebilst, ka arī mani ļoti fascinēja brāļu Čepmenu izstāde galerijā White Cube Londonā, ko redzēju pērnā gada oktobrī. Bija interesanti uzzināt, ka tieši par šo izstādi brāļi šogad ir atkārtoti izvirzīti Tērnera balvai. Es saprotu, ka tā ir jūsu pirmā vizīte Rīgā un tādēļ jums nav bijusi iespēja iepazīties ar latviešu mākslinieku darbību. Taču man ir liels kārdinājums pajautāt, vai esat redzējusi latviešu mākslinieku darbus, un kas, pēc jūsu domām, būtu jādara, lai mūsu laikmetīgā māksla piesaistītu lielāku uzmanību ārpus Baltijas reģiona? B.R.: Pirms vairākiem gadiem viesojos Tallinā un tad Rotermana galerijā iepazinos ar latviešu mākslas izstādi, kas parādīja, ka latviešu mākslinieki strādā augstā līmenī un pievēršas tiem pašiem tematiem mākslā, kam briti. Kas attiecas uz uzmanības piesaistīšanu, tad te, manuprāt, tomēr ir viena pagaidām maz izmantota iespēja – aicināt kuratorus no Lielbritānijas un Eiropas apmeklēt Latviju un iepazīties ar tās laikmetīgo mākslu uz vietas, tādējādi viņi iegūs pirmo, nepastarpināto iespaidu. I.B.: Šķiet, jūs esat redzējusi izstādi “Gramatika”, kura minētajā galerijā Tallinā tika sarīkota 1998. gadā. Šajā izstādē piedalījās autori, kuru radošās aktivitātes jau ir piesaistījušas arī citu valstu kuratoru uzmanību, par to liecina viņu līdzdalība starptautiskās izstādēs. Tomēr pastāv bažas, ka šo viedokli par mākslinieku rada un arī tālāk veido vienīgi kurators. Vai kuratora darbs jums joprojām sagādā gandarījumu, un kādu lomu jūs atstājat sev izstādes sagatavošanas procesā? Vai mākslinieku bažām par to, ka kuratori joprojām ir pārāk aktīvi, mākslinieku vietā radot par tiem priekšstatus, ir pamats? B.R.: Jā, es arī uztraucos par kuratoru (īpaši jauno) pārāk enerģisku iejaukšanos mākslas darba uztveres procesā. Nav brīnums, ka mākslinieki jūtas apdraudēti. Tieši par to pavisam nesen grāmatu uzrakstījis mākslinieks Marks Velingers, dodot tai zīmīgu nosaukumu Art for All (“Mākslu visiem”). Tajā mākslinieks izsaka bažas par kuratoru pārāk spēcīgo ietekmi un bailēm, ka mākslinieks pats mākslas procesā kļūs par margināliju. Es savu kuratores darbu uztveru vispirms kā starpnieces misiju (starpniece starp mākslinieku un skatītāju). Es domāju, ka māksliniekam jārunā pašam un mums ir jāvairās no pārmērīga mākslas darba koncepcijas izklāsta un interpretācijas. I.B.: Kādi ir jūsu kā kuratores nākotnes plāni, un ko jūs no britu mākslas tuvākajā laikā gribētu parādīt Rīgā? B.R.: Mana kuratores darbība ir saistīta ar vairāku izstāžu veidošanu Lielbritānijas Padomē. Tā atkal ir foto izstāde ar nosaukumu Common Ground (“Kopējais pamats”), kas iepazīstina ar astoņu Lielbritānijā dzīvojošu fotogrāfu veikumu – kā viņi izjūt un parāda islāma piekritēju dzīvi un pieredzi mūsu valstī. Es drīzumā dodos uz Indonēziju, kur šī izstāde tiks iekārtota Nacionālās galerijas telpās. Izstādei, tēlaini izsakoties, patiesi ir kopējs pamats, jo arī tā ir sadarbības projekts. Mēs uzaicinājām jauno indonēziešu kuratoru Judhi Soerjoatmodjo atlasīt astoņu savas valsts fotogrāfu darbus par šo pašu tēmu un eksponēt kopējā ekspozīcijā. Rīgā es vēlētos atkal redzēt videomākslas izstādi – esam ļoti apmierināti, kā “Realitātes pārbaude” tika eksponēta izstāžu zālē “Arsenāls”. Taču tikpat labi varētu būt kāda dizaina izstāde, un man liekas, ka arī Lielbritānijas glezniecība Rīgā nav rādīta! Domāju, ka tikpat intriģējoši arī būtu strādāt pie kopēja abu valstu kuratoru, mākslinieku un izglītības speciālistu sadarbības projekta. Šāda kopēja sadarbība varētu kāpināt interesi par laikmetīgo mākslu Latvijā, kurai, kā es sapratu no vairākām sarunām, nav pat piemērotas un atbilstošas izstāžu zāles. Domāju, ka šāds sadarbības projekts Latvijā veicinātu diskusijas par laikmetīgās mākslas lomu mūsdienu sabiedrībā. | |
| Atgriezties | |
