VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Bet stunda nāk Jānis Putniņš | |
 | |
| Nebūs pārspīlēts, sakot, ka reti kura pēdējo gadu Latvijas dokumentālā
filma ir izraisījusi tādu rezonansi kā Jura Poškus "Bet stunda nāk",
kas stāsta par Ēriku un Danielu, diviem gados jauniem Kristus vārda
sludinātājiem, kuri pieder pie kādas no tā saucamajām harismātiskajām
sektām. Pats par sevi šis uzstādījums nebūtu nekas sevišķs, ja vien abi
filmas varoņi neveidotu tik apbrīnojamu pretstatu kombināciju, ka gluži
vai neviļus gribas jautāt – vai tiešām tā ir dokumentāla filma? Jebkurš Holivudas aktieru atlases korifejs varētu izteikt komplimentu Poškum par lielisko darbu šajā jomā – lielais, biklais, nedaudz apaļīgais Daniels ar izteikti materiālo domāšanu un mazais, spriganais, ar milzīgu enerģiju apveltītais Ēriks, kam Kristus vārda nešana pasaulē sagādā daudz lielāku prieku par jebkādiem laicīgās pasaules labumiem (nu varbūt izņemot vienīgi ēšanu), veido kolorītu kombināciju līdzīgi kā savā laikā Basters Kītons (Buster Keaton) ar Fatiju Arbuklu (Fatty Arbuckle) un Bads Abots (Bud Abbott) ar Lū Kostello (Lou Costello). Gluži vai neticas, ka šie pēc rakstura tik dažādie cilvēki varētu būt draugi arī reālajā dzīvē. Tas drīzāk izskatās pēc visai smalki inscenētas mistifikācijas, un brīžiem pat šķiet, ka šai versijai atrodas papildu apstiprinājuma kripatas, kad filmas varoņu darbībā jūtama pārāk izteikta aktierspēles klātbūtne un kad atsevišķas detaļas, piemēram, varoņu centrālsimetriskie skatuves tērpi, liekas režisora koncepta radītas un šķietami nepretendē uz dokumentalitāti. Ja vēl ņem vērā, ka filmas struktūra ar abu varoņu izpildītās dziesmas pakāpenisku iziešanu pasaulē ir konstruēta pēc labākajiem spēlfilmu paraugiem, tad jautājums par šīs filmas kā realitātes dokumenta autentiskumu var tiešām tikt uzdots. Tomēr, neraugoties uz visu iepriekš minēto, Poškum izdodas radīt pasauli, ko citādi kā par dokumentālu nosaukt nevar. Jā, protams, filmas varoņi nemitīgi apzinās kameras klātbūtni un attiecīgi darbojas tās priekšā, savukārt režisors ne tikai ir paveicis milzīgu darbu, sakārtojot uzfilmēto materiālu pēc sava prāta, bet brīžiem pat atļaujas uzskatāmi pasvītrot savu klātbūtni, piemēram, mākslīgi izkropļojot skaņu un palēninot kāda maza sunīša mēģinājumus iekampt varoņu draugam rokā, kā arī vienā epizodē pavisam negaidīti no aizkadra uzdodot jautājumus Ērikam, it kā vēlēdamies, lai viņa kā filmas veidotāja klātbūtne būtu neatdalāma no filmētās pasaules. Paradoksāli, bet tas viss tikai pastiprina filmas reālismu, jo spēle, izlikšanās un manipulācija ir daļa no tās semantiskā materiāla, tāpēc "Bet stunda nāk" gadījumā noteikti var runāt par formālo paņēmienu un stilistikas ciešo saikni ar dokumentēto vidi. Tieši šajā formas un satura vienotībā slēpjas atbildes uz daudziem pirmajā mirklī neatbildamiem jautājumiem, pirmām kārtām jau attiecībā uz filmas vēstījumu, kas lielā mērā balstās uz filmas raupjo un visai eklektisko stilistiku. Pošku neapšaubāmi interesē abi galvenie varoņi, taču vēl vairāk viņu interesē pasaule, kuras neatņemama sastāvdaļa ir ne tikai Ēriks un Daniels, bet arī viņš pats, Juris Poškus. Filma pirmām kārtām ir par šo mazo pasauli un mēģinājumu izlauzties no tās. Šajā kontekstā Ēriks un Daniels, kas savu ceļu meklē Dieva vārda sludināšanā, nemaz tik ļoti neatšķiras no Jura Poškus, kurš līdzīgā situācijā veido filmas. Manuprāt, tieši šeit slēpjas viņa filmas spēks un iedarbīgums. Pateicoties Ērikam un Danielam, Jurim ir izdevies fiksēt vidi, kas precīzi, skaudri un reālistiski dokumentē kaut ko daudz vairāk par divu cilvēku gaitām. Vides portrets neapšaubāmi ir galvenā filmas bagātība. Šī vide ir atvērta un gandrīz nedefinējama brīdī, kad tai pietuvojas ar ierobežojošu konceptu, tā pamanās izslīdēt, tā arī neatklādama savus noslēpumus. Tomēr pietiek arī ar to, kam izdodas pieskarties, lai varētu runāt par pilnīgi reālu pasauli, kas gluži kā amerikāņu filmā "Matrikss" mūs visus tur savā varā. Tā ir pasaule, kura piedāvā neskaitāmas ilūzijas spēļu automātu, naudas, brendu, televīzijas programmu, masu pasākumu un korporatīvu reliģiju veidolā un kurā cilvēki gluži kā somnambulas haotiski kustas no vienas pozīcijas uz citu, instinktīvi mēģinādami vai nu nostiprināties šajā vidē, vai arī atrast izeju no materialitātes smaguma. Zīmīgi šajā kontekstā ir divi dažādie virzieni, kurus izvēlas filmas varoņi. Danielam Dieva vārds saistās ar potenciālu palīdzību integrācijai materiālās labklājības pasaulē, un viskliedzošākais piemērs tam filmā ir viņa lūgums Kristum palīdzēt gūt peļņu spēļu automātos, savukārt Ērika darbībā jaušama vēlme rast beznosacījuma piepildījumu ticībā. Tiesa gan – gluži kā abu varoņu tērpi viņu uzstāšanās brīdī uz lielās skatuves, nekas nav tikai melns vai balts. Materiālists Daniels ar savu bērnišķīgo naivumu nevar neizraisīt simpātijas pat darbībās, kurās viņš mēģina sevi nostādīt augstāk par Ēriku, piemēram, atsakoties paturēt Ērika nesamo un citreiz vēl mēģinot Ēriku piespiest panest savu lietussargu, un bieži vien liekas, ka šis atbruņojošais infantilisms ir vairāk atbilstošs viņa būtībai nekā pašdeklarētā panākumu un labklajības dominante. Ēriks savukārt pārsteidz ar visai šizofrēnisko darbības duālismu viņa paša filmētajā epizodē, kurā viņš iebaro puķi savam sunim un pēc tam nobar četrkājaino draugu par tās apēšanu, bet epizodei punktu pieliek, izbarojot sunītim gliemezi. Ņemot vērā abu varoņu idiosinkrātiskās rakstura īpašības, viņu lēmums piedalīties "Dziesma manai paaudzei" koncertā ar pašsacerētu dziesmu "Bet stunda nāk" liekas pavisam pašsaprotams solis. Zīmīgi ir tas, ka šo uzstāšanos var nosaukt gan par publisku sludināšanu, gan arī par pašizpaušanos uz izklaidi orientētu skatītāju priekšā. Rodas likumsakarīgs jautājums, vai Dieva vārda sludināšana un masu izklaide var tikt apvienota vienā un tajā pašā aktā. Pasaulē, ar ko saskaras Juris Poškus, atbilde ir nepārprotams "jā", un tam pierādījumu sniedz ne tikai šis koncerts, kura noslēgumā Ērika un Daniela "kristiešu reps" gluži vai organiski transformējas slavas dziesmā sponsoram desu ražotājam, bet arī filmā fiksētie netradicionālo draudžu saieti, kas formāli visai maz atšķiras no "Dziesmas manai paaudzei". Atvērts paliek vienīgi jautājums par izeju no "Matriksa", kas, liekas, seko pat tur, kur šķietami pastāv brīvības iespēja. Poškus filma nedod tiešu atbildi par kaut kādu pareizo ceļu. Skatītājam nepšaubāmi ir vieglāk, ja viņam pasaka, kurš ir labais un kurš sliktais, ka vaina, piemēram, jāmeklē grūtajā bērnībā, smagajos sociālajos apstākļos vai psiholoģiskā traumā. Poškus darbā nav ne miņas no šādiem vienkāršotiem vispārinājumiem. Nevarētu pat teikt, ka filmā "Bet stunda nāk" būtu jaušams harismātiskā ceļa noliegums. Jurim Poškum sludinātāju pasaule ir un paliek Citādība, par ko nevar izteikt spriedumu, neiznīcinot šo Citādību. Varbūt vienīgi viņam liekas nedaudz dīvaini, ka vismaz ārēji tā ir ļoti cieši saistīta ar tiem pašiem iluzorajiem materiālās pasaules principiem, kas cilvēkus dzen piedalīties produktu loterijās, raustīt spēļu automātus, dirnēt pie televizora vai pirkt jaunus mobilos telefonus. Bet ko tad dara pats Juris Poškus? Viņš gluži vienkārši visu apbrīno – Ēriku un Danielu, pilsētas ielas, evaņģēlistus un viņu tulkus, bomžus, spēļu automātus un lētu kafejnīcu faktūras. Caur šo apbrīnu brīžiem filmā ielaužas kaut kas tāds, kas daudz spēcīgāk par jebkādiem evaņģēlistu rituāliem liek sajust citas – smalkākas un daudz stiprākas realitātes klātbūtni. Tas parasti ir kaut kas it kā ļoti maznozīmīgs – vējš pilsētā, slīdošas koku faktūras uz debess fona, plunčāšanās meža ezeriņā, Daniela iznākšana no jūras, klusā daba ar sedziņām pie sienas un guļošu kaķīti uz dīvāna utt. Bet viss, kā filmā saka Ēriks, taču "sākas no mazām lietām". No visa iepriekšminētā kļūst saprotams, kāpēc līdzās pārliecinātiem filmas "Bet stunda nāk" cienītājiem var būt arī tādi, kuriem šī filma liekas nepieņemama dažādu iemeslu dēļ – vieniem traucē tas, ka Juris filmā nemēģina skatītājiem dot noteiktu interpretācijas modeli, citus kaitina tās raupjā stilistika, kas neatbilst kaut kādiem iedomātiem estētiskiem kritērijiem, vēl citi to uztver kā ņirgāšanos par filmas varoņiem vai – vēl plašāk – par ticīgiem cilvēkiem kopumā. Neviens no šiem argumentiem neiztur kritiku un tikai liecina par vēlēšanos izbēgt no filmas problemātikas, neskatot to kopumā un nostādot sevi ārpus filmas ietekmes zonas. Filma galu galā ir par mums visiem. Tā ir par vidi, kurā dzīvojam, un ilūzijām, ko veikla pašapmāna rezultātā uzdodam par patiesību vai arī vienkārši ļaujam tām vadīt savu dzīvi, nevienā brīdī neapstājoties un nepajautājot sev: kāpēc es tagad daru to, ko daru? Šajā kontekstā ilūzijām nav nekādas saistības ar ticību. Patiesai ticībai vienmēr piemīt transcendentāla daba, un tai nav iespējams atrast apstiprinājumu vai noliegumu materiālās pasaules faktu un pierādījumu kopumā. Ticība ir dziļi individuāls process, un Juris Poškus to ļoti labi apzinās un atstāj ticības zonu neskartu – tā ir absolūta Citādība, par ko izteikt spriedumus ir bezjēdzīgi. Tiesa gan, filmā neapšaubāmi runa ir par reliģijas sekularizāciju, par mēģinājumu ticības ārējās izpausmes ievilkt materiālajai pasaulei pieņemamās formās, kas parādās gan Daniela vairākkārt deklarētajā saiknē starp kristietību un materiālo labklājību, gan harismātisko sektu gara iemiesošanās performancēs. Te gan jāteic, ka Rietumu pasaule nekad nav jutusies sevišķi komfortabli, saskaroties ar tik radikāliem pārrāvumiem racionāli izskaidrojamajā uztveres paradigmā kā patiesa ticība un māksla. Atstājot šī fenomena analīzi citam – plašākam rakstu darbam, šeit vienīgi būtu vērts minēt, ka līdz ar ikdienas dzīves arvien lielāku sekularizāciju šis jautājums ir ieguvis papildu aktualitati gan reliģijas, gan arī mākslas sakarā. Tā, piemēram, tradicionālo reliģiju pārstāvjiem nākas kalt plānus, kā uzsvērt savas priekšrocības, saskaroties ar netradicionālo konfesiju uzskatāmajiem brīnumiem, savukārt mākslas pārvēršanās par patēriņa preci ir radījusi veselu institualizētas mākslas industriju, kuras sākotnēji iecerētā antikomerciālā būtība ir pārvērtusies par tematiski angažētu plakātismu, kam ar mākslu nav un nevar būt nekāda sakara, jo tam jau iepriekš nospraustas robežas, kuras ir pretrunā ar patiesas mākslas būtību. Gan ticība, gan arī jaunrades process ir nesaraujami saistīts ar uzticēšanos Nezināmajam, ar atvērtību gan pret sevi, gan pret apkārtējo pasauli. Šajā ziņā var visai droši teikt, ka Poškus filmas radīšanas procesā tieši tā arī attiecies pret tās veidošanu. Atsakoties no jebkādiem iepriekš ieprogrammētiem konceptiem, viņš ar ieinteresētu, gluži vai bērna skatienu vērojis divu cilvēku Citādību, ļaujot sevi ienest zonā, ko visai droši var nosaukt par Nezināmo. Rezultātā ir radīta filma, kas neapšaubāmi bijusi atklāsme arī pašam tās veidotājam un, gribas ticēt, arī ne vienam vien skatītājam, kurš ar atvērtību un mīlestību spējis pietuvoties filmas pasaulei un, galvenais, pašam sev. | |
| Atgriezties | |
