VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Parīzes rudens Dace Lamberga | |
| |
| Pārlapojot iknedēļas ceļvedi Pariscope, pārņem bezspēcības sajūta: kādu
bagātīgu daudzveidību sniedz Francijas galvaspilsētas mākslas dzīve un
cik maz no tās var paspēt aptvert. Turklāt kultūras norises Parīzē ir
tikpat kontrastu pilnas kā pati fascinējošā pilsēta, ko savdabīgi
simbolizē kaut vai 1. metro līnija, savienojot stikloto debesskrāpju
rajonu La Dēfanse ar Vensēnu, kur, iznākot no pazemes, sagaida 14.
gadsimta karaļpils varenie aizsargmūri. Gadsimtu gaitā ar kultūras garu piesātinātā Parīze mūsdienās vairs nav vienīgā mākslas un modes iespaidotāja pasaulē, tomēr tur joprojām norisinās paši izcilākie un vērienīgākie notikumi. Par tādu neapšaubāmi izvērtusies izstāde "Gogēns Taiti: Tropu darbnīca" Nacionālajā galerijā Grand Palais, uz kuru skatītājiem nākas pastāvēt pat nelielā rindā. 2004. gadā veltījums mākslinieka simtajai nāves gadadienai turpināsies Bostonas Mākslas muzejā, kura kolekcijā kopš 1937. gada atrodas meistara konceptuālais audekls "No kurienes mēs nākam? Kas mēs esam? Kurp mēs ejam?" (1897–1898), kas vairāk nekā pēc pusgadsimta atkal redzams Francijā. Kaut arī Gogēna daiļrade liekas pietiekami labi pazīstama, tomēr, skatot vienkopus abos Polinēzijas ceļojumos radītās 50 gleznas, 60 grafikas un zīmējumus, 30 koka ciļņus un skulptūras ne tikai no Francijas, bet arī ASV, Krievijas, Japānas, Itālijas, Vācijas un citu valstu muzejiem, gribot negribot ierastie priekšstati pārkārtojas. Vismaz es kā no jauna atklāju pirmā 1891.–1893. gada ceļojuma gleznu piesātināto krāsainību, kā arī savam laikam drosmīgo formu nosacītības un dekorativitātes pakāpi. Savukārt monumentālā Bostonas muzeja darba (dižais postimpresionists to gleznojis kā radošo testamentu) salīdzinoši reālistiskākais izteiksmes veids neizraisīja gaidīto efektu. Analizēt Gogēna izstādi tuvāk nozīmētu pārstāstīt jau sen no monogrāfijām labi zināmo. Vienīgi gribētu izcelt tādus izcilus akcentus kā literārā darba "Noa Noa" rokraksts ar ilustrācijām, kā arī Georga Špica un citu autoru nu jau vairāk nekā simtgadīgās Polinēzijas skaistuļu fotogrāfijas, ko Gogēns lieliski izmantoja savās kompozīcijās. Turpat Grand Palais notiek Gogēna sekotāja grupas Nabis biedra Eduāra Vijāra (1868–1940) tikpat vērienīga retrospekcija, kas izraisīja negaidītu jaunatklājuma efektu, jo vismaz es šo gleznotāju pazinu visai fragmentāri. Pretstatā Gogēna kaislīgajai dabai Vijāra gleznās valda kamerrakstura intimitāte, taču ne mazāk laikmetīga domāšana un formu nosacītība, kas agrīnajos 19. gs. 90. gadu darbos ar māti un māsu korsešu šūšanas darbnīcas ikdienišķajā interjerā pasniegta ar sintezējošu lakonismu. Uz puķainā tapešu fona sievietes figūra lielrūtainā kleitā nerada ne vismazāko raibumu, bet gan savdabīgu, smalki niansētu pelēko toņu vibrāciju, kas izraisa dīvaini rēgainu noskaņu, Raksturīgi, ka līdzīgs efekts panākts arī dekoratīvajos lielformāta darbos ("Publiskais dārzs", 1894). Vijārs nekad nešķīrās no sava Kodak, un pirmo reizi izstādītas viņa mūzu Misijas un Lusijas, kā arī draugu, to vidū Feliksa Valotona, Pjēra Bonāra un viena no La Revue Blanche izdevējiem Tadē Natansona "vēsturiskās" fotogrāfijas. Eduāra Vijāra retrospekciju varēja iepazīt Vašingtonā un Monreālā, bet no 2004. gada 27. janvāra – Londonas Karaliskajā Mākslas akadēmijā. Tikpat milzīgu interesi parīziešos izraisījusi Pompidū centra izstāde "Žans Kokto gadsimta straumē", līdz šim visaptverošākā retrospektīvā skate, kurā atraktīvi pasniegta dzejnieka, rakstnieka, kinorežisora un mākslinieka fenomenālā radošā daudzveidība. Žans Kokto (1889–1963), viens no spilgtākajiem personāžiem uz 20. gs. otrās desmitgades kultūras dzīves skatuves, darbojās kopā ar visiem avangardistiem – kubistiem, dadaistiem, sirreālistiem – pēc kārtas; viņš vienlaicīgi bija moderns un neoklasisks, revolucionārs un reakcionārs. Kokto veicināja džezu, kino un abstrakto tēlniecību, Antigonei tērpu pasūtīja Chanel modes namā un sponsorēja pirmo Kannu kinofestivālu. Lai pilnībā novērtētu Kokto veltīto izstādi, jābūt franču valodas pratējam un labam 20. gs. sākuma kultūras pazinējam, tomēr zināmas atziņas sniedz arī vizuālā māksla. Jaunībā trauslo ebreju jaunekli bieži zīmējuši un fotografējuši viņa draugi modernisti Pikaso, Modiljāni, Kislings, Mens Rejs, taču vairāki saldi reālistiski portreti, kuru autoru vārdi mums neko neizsaka, liecina, ka Kokto paticis arī "normāls" iemūžināšanas veids. Romā dzimušās gleznotājas Romēnas Brūksas (Romaine Brooks, 1874–1970) 1912. gada portrets ar jauno dzejnieku uz Eifeļa torņa fona ar baltām puķēm pie kājām 2002. gadā bija eksponēts pat prestižajā izstādē "Parīze – mākslu galvaspilsēta 1900–1968" Londonā. Savukārt 1983. gadā serigrāfiju sēriju franču dižgaram veltījis ekscentriskais slavenību iemūžinātājs Endijs Vorhols. Paša Kokto visai ironiskie Pikaso, Djagiļeva, Ņižinska, Baksta, Kislinga un citu personāžu šarži liecina par talantīgu roku un trāpīgu redzējumu. Amerikāņu rakstniece Gertrūde Staina pat uzskatīja, ka Pikaso uz kubisma varoņdarbu iedvesmojis tieši Kokto. Mākslas pētnieki gan tā nedomā, un septiņi Kokto pašportreti, ko viņš pats dēvējis par kubistiskiem – stūrainas "frizūras" aprises bez iezīmētiem sejas pantiem –, par tādiem vis nav uzskatāmi. Tomēr Stainas atziņa liecina par Kokto personības spilgto īpatsvaru sava laika kultūras procesos, un ne velti viņa auglīgā aktivitāte atainota 335 zīmējumos, 300 fotogrāfijās, 22 gleznās, dažādos manuskriptos, objektos un skulptūrās. Īpaši izcelta fotogrāfiju sērija, kura apliecina Kokto aizraušanos ar tolaik iecienīto opija smēķēšanu, kas veicināja sirreālistiskos zemapziņas lidojumus, bet 1929. gadā pēc saindēšanās noveda slimnīcā. Ekspozīcijas nobeigumā vērienīgi atspoguļota Žana Kokto darbība kino laukā gan saistībā ar sirreālistisko Orfeja triloģiju, gan citām filmām, kur titullomās dominē viņa spilgti vīrišķīgais draugs Žans Marē. Šī ekspozīcija ir lielisks paraugs, kā no "nekrāsainām" lietām – filmu fragmentiem, rokrakstiem, nelieliem zīmējumiem un fotogrāfijām – ar salīdzinoši mazu gleznu un skulptūru skaitu var radīt atraktīvu iespaidu, ja to pasniedz dizainiski pārdomātā iekārtojumā. 1963. gada 11. oktobrī Žans Kokto atstāja šo pasauli dažas stundas pēc tam, kad radio izdzirdēja ziņu par Edītes Piafas nāvi. Parīzes mērijā (Hôtel de Ville) leģendārās dziedātājas atcerei veltītā izstāde "Piafa, Parīzes skuķis" mērogā ir krietni pieticīgāka, taču mūzikas, kino un fotogrāfijas sintēzei ar slaveno mazo melno kleitu kā akcentu skatītāju netrūkst, jo kaislīgi smeldzīgā šansonetes balss liekas sevišķi tuva francūža sirdij. Saistībā ar modes untumiem jāmin divas aktualitātes. Izstāde "Marlēna Dītriha: Mīta radīšana" Parīzes pilsētas modes muzejā pirmoreiz Francijā veltīta izcilajai vācu kinozvaigznei. Vadošo Francijas un citu valstu modes namu tērpi un aksesuāri, gan privātie, gan no slavenākajām filmām, atklāj korekti atturīgu stilu, kas krāšņāk uzplaiksnī tikai kino modeļos. Tomēr atšķirībā no Berlīnes Kinomuzejā redzētā izvēlētā koncepcija pauž atturīgu vēsumu, kas, liekas, neatbilst Dītrihas spilgtajai individualitātei. Ar lielām cerībām devos uz izstādi – latviski to varētu tulkot kā "Venēcija un Venēcijas fasons" – Dekoratīvās mākslas muzejā un jutos visai apmulsusi, jo aiz daudzsološā nosaukuma slēpās pavisam neliela Venēcijas klasiskā, balti stiegrotā stikla ekspozīcija. Toties Modes un tekstila muzejā izstāde Viktor&Rolf, apkopojot divu ietekmīgu modes radītāju desmit gadu darbu, vērienīgi iepazīstināja ar eksperimentālu tērpu kolekciju, kuras objekti līdzinās plastiskām, sirreālām skulptūrām, kas, spokaini izgaismotas, blāvo dziļā tumsā. Žurnāls "Studija" 2002. gadā (Nr. 23) iepazīstināja ar Žanu Mišelu Baskjā, melnādaino haitieti no Bruklinas, kurš kļuvis par simbolisku 80. gadu mākslas kulta figūru. Uz izstādi "Gleznas, darba vēsture" tēlnieka Aristida Maijola muzejā (Fondation Dina Vierny-Musēe Maillol) rinda izrādījās vēl garāka nekā uz Gogēna darbu skati, vienīgi te pulcējās gados jauni cilvēki. Baskjā, kura ekspresīvās gleznas veltītas savas rases pārstāvjiem, melnādainajām slavenībām bokseriem un džeza dziedoņiem, nenoliedzami pieņemams kā izteikti ekstravaganta parādība. Bērnībā pēc pārciestās autokatastrofas zēns nejauši uzdūries anatomijas grāmatai, kura izraisīja viņā būtisku interesi par cilvēka ķermeni, izvirzot to par galveno tēmu arī mākslā. Tāpat kā nāves simbolu, ko Baskjā ar baudu nemitīgi cenšas pasniegt saviem skatītājiem. Viņa gleznās piesaista tieši ekspresīvi karojošais, neapvaldītais kaislību izvirdums, taču atšķirībā, piemēram, no sava elka Endija Vorhola glezniecības Baskjā izteiksmes veidā nav radījis neko jaunu. Tajā atrodamas paralēles ar Džuliāna Šnābela abstrakto audeklu krāsainību, ar vācu Neue Wilde brutālo ekspresionismu, un galu galā daudzi elementi sasaucas ar mūsu pašu Aijas Zariņas, Helēnas Heinrihsones un Ģirta Muižnieka 20. gs. 80. gadu glezniecību. Tikai atšķirībā no "kulturālajiem" eiropiešiem Žana Mišela Baskjā robustajā rokrakstā pulsē impulsīvi neiegrožots afroamerikānisko sakņu atavisms. Bez "flagmaņiem" Luvras un Orsē Parīzē pastāv ne mazums nelielu muzeju, kuros atrodamas netradicionālas lietas. Piemēram, Romantisma dzīves muzeja izstādē "Mīti un himeras" ar glezniecisku nejaušību spēli akvareļos un zīmējumos piesaistīja simbolists Gistavs Moro. Savukārt Musēe de la publicitē piedāvāja retrospekciju "Gaisā 1933–2003: Air France vēsture" – no Kasandra Art Deco reklāmas plakātiem līdz Diora, Balensiagas un citu slavenību tērpiem stjuartēm. Latviešu mākslinieki Valdemārs Tone, Rūdolfs Pinnis un Reinholds Kalniņš labprāt uzturējās Medonā, idilliskā priekšpilsētā, no kuras pakalniem paveras romantisks skats uz Eifeļa torni, bet turpat otrpus Sēnai 30. gados strauji veidojās aviācijas, mašīnbūves un filmu industrijas centrs Buloņa–Biankūra. Ne maza loma tās vēsturē iedalīta māksliniekiem, ko apliecina 30. gadu mākslas muzejs Musēe des Annēes 30. Tā galvenais akcents ir Art Deco lietišķā māksla, mēbeles, vitrāžas, trauki un Tamāras de Lempickas gleznas. Buloņā–Biankūrā, starp citu, dzīvojis galerists un kubisma teorētiķis Daniels Henrijs Kānveilers, kuram pateicoties tapuši unikāli krēsli ar gobelēnā austiem sēdekļiem, kam metus ar klusajām dabām zīmējis neviens cits kā Huans Griss. Ekspozīcijā netrūkst avangarda slavenību (Griss, Cadkins, Arhipenko, Lirsā, Fudžita), taču piesaista tieši 30. gadu parādības. Dīvaini, bet, ieraugot franču reālismu, nāk prātā analoģijas ar tādiem padomju līderiem kā Deineka, Salahovs vai Čuikovs. Tieši mazie muzeji ļauj iepazīt otrā un vēl tālāko plānu pārstāvjus, kuru klātbūtni "neaktualitātes" dēļ nacionāla mēroga ekspozīcijās velti meklēt, kaut to bija nesalīdzināmi vairāk nekā modernistu. Piemēram, 1922. gadā Valdemārs Tone rakstīja, ka Grand Palais "izstādīti lielāko tiesu franču Tillbergi, Zariņi etc. Milzīga izstāde, kurā 1% skatāmu darbu." Tolaik apjūsmotos Pikaso un Braku latvieši meklēja brāļu Rozenbergu galerijās, bet tagad, pastaigājoties kaut vai pa rue de Seine, skatlogi reti vilina tuvāk iepazīties ar iekšā eksponēto mākslu. Vienīgi Galerie Zlotovski piesaistīja Leopolda Sirvāža nelielā retrospekcija viņš bija viens no daudzajiem kubisma "satelītiem", kura vārdu dažkārt pieminējuši arī mūsu gleznotāji. Šoruden Francijā vērienīgi aizsākās Ķīnas gads, un Hôtel de Ville piedāvā izstādi "Ķīna. Bronzas cilvēka mīkla" – 7.–3. gs. pirms Kristus radītu unikālu tēlniecību no Sičuaņas provinces. Tā tiešām bijusi mīklaina parādība, jo iespaidīgās galvas ar asiem vaibstiem drīzāk izraisa asociācijas ar Amerikas indiāņu kultūru. Tokijas pils, 1937. gadā celtā laikmetīgās mākslas citadele, savukārt piedāvā ķīniešu mākslinieka Čeņa Džeņa (Chen Zhen,1955–2000; no 1986. gada dzīvoja Parīzē) retrospekciju "Klusuma skaņa". Stilistiski daudzveidīgo objektu eiropeiski amerikāniskā daļa neatklāj neko būtisku, turpretī dzimtās Ķīnas kultūras inspirētajos darbos saista neierastā savdabība, kā, piemēram, 1999. gada Venēcijas biennālē eksponētais krāvums no dzelzs gultām, pārvilktām ar brūnganu bungu ādu, uz kurām apmeklētājiem ļauts dauzīt, lai izlādētu savus pirmatnējos instinktus. Citē Internationale des Arts galerija desmit dienas iepazīstināja ar Vinetas Kaulačas izstādi "Zīmējumi" – nav jau gluži tā, ka Parīzē nekas nebūtu redzams no latviešu mākslas.n | |
| Atgriezties | |
