VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| BERLĪNE – MASKAVA (1950–2000) ŠODIENAS SKATĪJUMĀ Irēna Bužinska Pirms astoņiem gadiem tika īstenots grandiozs projekts – izstāde "Berlīne – Maskava. 1900-1950". Toreiz Daniela Lībeskinda iekārtotā ekspozīcija Berlīnē, Martin-Gropius-Bau telpās un pēc tam Maskavā, Tretjakova galerijā Krimas krastmalā pārliecinoši un spoži atklāja starp abām pilsētām ilgi eksistējošo kultūras sakaru intensitāti, blīvumu un auglīgo mijiedarbību. Par izstādes mērogiem liecina kaut vai fakts, ka tika eksponēti 2700 darbi no 14 valstu muzejiem un privātām kolekcijām. "Berlīnes un Maskavas attiecības" abās minētajās pilsētās piesaistīja vairāk nekā 600 tūkstošus skatītāju uzmanību. Toreizējās skates iespaidīgie panākumi un moto "viņi bija ne tikai ienaidnieki" optimistiskais tonis viesa pārliecību, ka ir vajadzīga otra daļa, lai parādītu un raksturotu abu pilsētu (un līdz ar to valstu) kultūras attīstības procesus 20. gadsimta otrā pusē. Tagad ir tapis ne tik apjomīgs un skaitliskā ziņā daudz pieticīgāks turpinājums. No 2003. gada 28. septembra līdz 2004. gada 5. janvārim jau tradicionāli tas vispirms skatāms Berlīnē, kur Martin-Gropiuss-Bau 5000 m2 lielajās telpās iekārtota ekspozīcija "Berlīne – Maskava 1950-2000. Šodienas skatījumā". No 2004. gada 21. marta līdz 15. jūnijam to mazliet izmainītā un papildinātā variantā, ko piekritis veidot Maskavas mākslinieks Jevgeņijs Ass, būs iespējams apskatīt Maskavā, Tretjakova galerijas zālēs Krimas krastmalā. | |
| |
| Izstādei atlasīti 180 mākslinieku 500 darbi, no kuriem daļa – īpaši
instalācijas – rekonstruēta vai izgatavota no jauna īpaši šīs izstādes
vajadzībām. Tomēr tā nav galvenā atšķirība, ja salīdzinām abas minētās
ekspozīcijas. Runa ir par projekta būtību, un, kā tas nereti gadās, to
vairumā gadījumu visbiežāk izstādes vērtētāji pārmet tās veidotājiem.
Šoreiz ekspozīcija nepiedāvā loģisku, secīgu, tradicionāli akadēmisku,
hronoloģiski precīzu pēckara mākslas stilistiskās attīstības procesu
reprezentāciju. Ježenedeļnaja gazeta žurnālists Aleksandrs Panovs jau
recenzijas virsrakstā pauž sašutumu par nepieņemamo izstādes
koncepciju: "Vēsture smagi saslimusi! Gigantiskās vācu izstādes, kas
veltītas padomju mākslai, cenšas pierādīt estētikas un politikas
nesaderību." Jā, šī skate skatītājam vispirms dod iespēju iepazīt
sarežģīta un problemātiska mākslas vēstures posma izaicinoši drosmīgu,
diskutējamu un tomēr vizuāli ļoti atraktīvu interpretāciju. Tādu
interpretāciju, kurā akcents likts uz šodienas – tagadnes attieksmi,
izpratni un radikālām pārmaiņām arī visas pasaules politiskajā
situācijā. Pat pēdējo astoņu gadu notikumi mums taču ir pierādījuši
"acīmredzamo – neticamo". No sīkumiem līdz pat lielām lietām viss IR
mainījies – sākot ar mūsu zināšanām par robežu neaizskaramību,
uzskatiem par pastāvīgu, nodrošinātu darbu un priekšstatiem par
pasaules lielvalstu iedibināto savstarpējo attiecību kārtību. Atcerēsimies, tikai pavisam nesen – 21. gadsimta sākumā – mēs kļuvām par aculieciniekiem tam, kā starp Vāciju un ASV iestājās pietiekami rezervētas un distancētas attiecības, kamēr Vācijas un Krievijas visaugstākā ranga politiķi kļuvuši par viens otram atklāti simpatizējošiem partneriem un sabiedrotajiem. Tādēļ 2003. gada pasludināšana par Krievijas kultūras gadu Vācijā kļuva par šīs savstarpējās labvēlības patiesu izpausmi. Acīmredzot arī izstāde "Berlīne–Maskava. 1950–2000" tika plānota kā šī kultūras gada programmas izcila kulminācija. Ne velti organizatoru rīcībā kopumā nonāca 5 miljoni eiro. Lai radītu grandiozo šovu, lai ar "ar mākslas palīdzību artikulētu aizraujošu politiski intelektuālu piedzīvojumu", runājot Jekaterinas Djekotjas (viņa ir viena no izstādes kuratorēm) vārdiem. Varbūt šo izstādi varētu uzskatīt par jaunā gadsimta, cita ranga un līmeņa politisko pasūtījumu, tomēr jau sākotnēji šo versiju nākas apšaubīt. Ja projektu būtu veidojuši aktīvi vecā tipa funkcionāri, tad izstādē noteikti vairāk būtu politiski angažētas jeb nesenās oficiālās mākslas. Tagad, ja ticam izstādes triju paaudžu kuratoru vārdiem (no Vācijas puses – Jirgens Hartens, Angela Šneidere un Kristofs Tannerts; no krievu – Pāvels Horošilovs, Jekaterina Djekotja un Viktors Miziano), izstādes koncepcijas modeli viņi izstrādājuši paši. Ilgās pārrunās, diskusijās un strīdos – bez "lieku cilvēku" klātbūtnes, komentāriem, norādījumiem, padomiem, pasūtījuma un līdz ar to dalītās atbildības par radīto. Runājot par izstādi, vieglāk būtu uzskaitīt to, kas tajā nav redzams un pārstāvēts. Divas Vācijas un divas Berlīnes, oficiālā un neoficiālā kultūra pašā Krievijā – tas viss pieder lai arī nesenai, tomēr pagātnei. Uzskatot, ka hronoloģiski precīzu dokumentāciju laiks jau ir garām, ka tas šodien vairāk piedien vēstures muzeja darbības stilam, kuratori jau sākumā atteicās no idejas par izstādi kā svarīgu "vēsturisko notikumu vizuālu reportāžu" (Jirgens Hartens). Tagadnes pozīcija izstādē ir pietiekami skaidra un konsekventa: šodienas skatījums prasa rēķināties ar realitāti, kurā ietilpst abu valstu tuvināšanās visaugstākajā politiskajā līmenī. Ja bijušie pretinieki ir kļuvuši par aktīvas sadarbības partneriem, tad zūd loģisks pamats un jēga nemitīgai pretējās puses atmaskošanai, bezgalīgam atšķirību un "nesaderības" uzskaitījumu sarakstam pat tajā gadījumā, ja diametrāli pretējas galējības patiešām vēsturiski ir pastāvējušas abu valstu starpā. Turklāt diskusija par un ar pagātnes radošās dzīves notikumiem liek analizēt un citādi novērtēt šodienas mākslas aktualitātes. Jā, te varētu minēt arī globalizācijas procesu, kas ir kļuvis par neatņemamu mūsdienu kultūras raksturojošu lielumu. Domāju, ekspozīcija spoži demonstrē to, ka izolācija un nošķirtība rada priekšnoteikumus šiem tuvināšanās un saplūšanas procesiem nākotnē, kā arī liek nemitīgi pārskatīt un revidēt "mūžīgā un laicīgā" attiecības kā dzīvē, tā mākslā, lai atkal (paradoksāli) pēc kāda laika varbūt izdarītu secinājumus, ka tagadnes nostāja – zināmā mērā tāpat kā iepriekš – ir bijusi kārtējā utopiskā vai romantiski sentimentālā vīzija. Tātad atbilstoši koncepcijai divu pilsētu mākslas dzīves norises – ideoloģisko pretinieku "mākslas politiski ideoloģiskie piedzīvojumi" – parādītas 45 tematiskās zonās. Minēšu tikai dažas: "Disputs par mākslu", "Laika tilts (padomju kino)", "Kabakova ietekmes: Utopija un izolācija", "Revolucionārās alegorijas", "Abstrakcijas mīts: Jautājums par stilu", "Politiskā māksla", "Kolektīvā atmiņa", "Ķermeņa valoda", "Publiskā intimitāte", "Realitātes konstruēšana", "Politiskās halucinācijas", "Godinot pagātni. Virtualitātes terors" utt. Katrai no zonām atrasti spilgti analoģiju pāri vai rinda, kas liek noticēt radošās domas radniecībai, eksistencei, lidojumam un tālākai attīstībai ārpus konkrētas valsts un laika robežām. Šāda attieksme deva iespēju līdzās 20. gs. 50. gados radītām daudzfigūru kompozīcijām novietot jau 21. gs. sākumā tapušas fotogrāfijas vai instalācijas, lai, analizējot abu valstu māksliniekiem kopīgo, parādītu, kādēļ katra izstādes tēma – zona ir kļuvusi ne tikai par piedzīvojumu, bet nereti vispirms par pārdzīvojumu. Tāda noteikti ir zona, kurā "sastopas" bijušie pretinieki – Jozefa Boisa voiloka uzvalks "atdzīvojas" līdzās Genādija Popkova "Šineļiem" (joprojām izcilam padomju oficiālās mākslas paraugam). Dialogu par kara nežēlību, drīzāk grēksūdzi par kara notikumiem veic Bāzelics un Hēlijs Korževs. Skarbā, skaudrā stila 60. gadu klasika uzrunā ar savu tiešumu un stāju, kurā nav ne miņas no viltīgajām uzvaras fanfarām. Tikpat iespaidīgu noskaņu līdzās novietotas rada Kukriniksu 1947. gadā kompozīcijas "Beigas. Pēdējās stundas Hitlera bunkurā" un kanādiešu mākslinieka Džefa Vola 1991. gadā inscenētās fotogrāfijas "Padomju karavīri Afganistānā 1986. gada ziemā". Taču visbiežāk izstāde pārsteidz ar radošas domas un realizācijas analoģijām. Tā 60. gadu sākumā kā Austrumos, tā Rietumos atdzima interese par 20. gs. sākuma modernisma mākslas mantojumu. PSRS līdz ar "atkušņa" sākumu Maskavā, Vladimira Majakovska muzejā tika sarīkotas pirmās, lai arī nelielās, Aleksandra Rodčenko, Gustava Kluča u.c. avangarda mākslas klasiķu retrospekcijas. Tas veicināja tolaik jauno mākslinieku radošo meklējumu attīstību ģeometriskā abstrakcionisma virzienā. Izstādē līdzās novietotas ģeometriskās kompozīcijas, kuras Oļegs Prokofjevs radīja 1959. gadā, Ļevs Nusbergs – 1961. gadā, Blinki Palermo – 1964. gadā. Tās liecina par supremātisma, īpaši Kazimira Maļeviča tradīcijas pārmantojamību ne tikai mākslinieka dzimtenē, bet arī Rietumos. Slovēņu grupa IRWIN jau vairākus gadu desmitus pievēršas "melnā kvadrāta mistērijām". Pēc 1935. gadā Maļeviča audzēkņa Nikolaja Sujetina uzņemtās fotogrāfijas parauga šai izstādei tika speciāli radīta instalācija "Kazimirs Maļevičs zārkā". Kādēļ gan tieši šis mākslinieks piesaista tik daudzu nākamo paaudžu mākslinieku uzmanību? Kazimira Maļeviča "melnais kvadrāts", teorija par mākslas kosmisko būtību, domas par tukšuma lomu gleznas uzbūvē, visbeidzot – viņa vairākkārtējā atgriešanās pie reālismā balstītas precizitātes un patiesīguma (kas savukārt bija apvienots ar reliģisku misticismu) ir rosinājusi ļoti intensīvu radošo dialogu par "laicīgā un mūžīgā" savstarpējām attiecībām. Izstāde neslavina bijušos uzvarētājus un liekulīgi neizrāda atbalstu bijušajiem zaudētājiem. Izstāde nemēģina kādu nosodīt vai īpaši slavināt. Maskavas–Berlīnes tandēms varbūt kā neviens cits zina uzvaru un sakāvju nesamērīgi augsto cenu un aicina uz garīgu apskaidrību. Nespēlējot un nekoķetējot ar samākslotu jūtīgumu un patosu, bet godīgi apelējot un vēršoties pie mūsu patiesām izjūtām. Varbūt izstāde "Berlīne–Maskava. 1950–2000" man atstāja tik emocionālu iespaidu tālab, ka no šodienas pozīcijām vēsta par jelkādu (pat radošu) konfliktu, cīņu un sadursmju galējo bezjēdzību un smieklīgumu. Laikam ne velti par vienu no ekspozīcijas centrālajiem un visvairāk aprunātajiem mākslas darbiem kļuvis Aleksandra Kosolapova "Mikipele – Ļeņins". Izstādes atklāšanā Pēterburgas mākslinieks Vladislavs Mamiševs-Monro ieradās, pārtapis par Ādolfu Hitleru (kas, izrādās, Vācijā joprojām ir sodāma rīcība), bet par visas izstāde logo kļuva kadrs no horvātu mākslinieces Marinas Abramovičas video "Varonis": uz dzidras, zilas debess fona baltā zirgā sēž jauna sieviete un rokās tur plandošu baltu karogu. Tiktāl mans emocionālais komentārs par redzēto Berlīnē. Piebildīšu, ka izstāde man kļuva par nozīmīgāko izstādi pēdējo gadu laikā – ne tikai no profesionālā, bet, kas reti gadās, arī no "vienkāršas" skatītājas viedokļa. Tas man šķiet tik nozīmīgi, ka, pat redzot vairāku būtisku mākslinieku un darbu trūkumu izstādē, tomēr nebija vēlēšanās sākt diskusiju par atsevišķu autoru un darbu atlases kritērijiem un principiem. | |
| Atgriezties | |
