VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tirgus neprāts Londonā jeb frenzy Frieze Ilze Strazdiņa Londonā No 17. līdz 20. oktobrim Londonā norisinājās pirmais starptautiskais mākslas gadatirgus Frieze | |
| |
| Frieze tāpēc, ka gadatirgus organizētāji ir Metjū Slotovers (Matthew
Slotover) un Amanda Šārpa (Amanda Sharp) – Lielbritānijas lielākā
mākslas žurnāla Frieze dibinātāji. Pirmajā brīdī, domājot par mākslas
gadatirgu ilgo vēsturi, šķiet neparasti, ka Londonā šis ir pirmais
patiešām starptautiskais mākslas gadatirgus. Iepriekšējie (tostarp
Fresh Art un Art UK) līdz šim bijuši visai neveiksmīgi un uzskatīti par
pārāk provinciāliem. Vai pārāk tradicionāliem, runājot par piedāvājumu.
Vienlaikus bieži bija dzirdams arguments, ka Londonā nav pārāk daudz
kolekcionāru, kas ārvalstu galerijām attaisnotu ceļojumu augstās
izmaksas. Tomēr Frieze nešaubīgi pierādīja pretējo, iezīmējot jaunu
pagriezienu Londonas mākslas dzīvē un sev paliekošu vietu pasaules
mākslas tirgus kopainā. Taču, analizējot Frieze panākumus, jāņem vērā arī pēdējo desmit gadu laikā notikušās pārmaiņas Londonas mākslas dzīvē: daudzas Apvienotās Karalistes galerijas guvušas starptautisku atzinību; daudzas citu valstu galerijas (Gogosian galerija no Amerikas, Monikas Šprutas (Monika Spruth) un Filomenas Majersas (Philomene Majers) galerija no Vācijas) atvērušas savas filiāles Londonā. Tate Modern kļuvis par daudzu kultūrtūristu, kuratoru un dīleru ceļojumu galapunktu. Varētu minēt arī aizvien augošo migrāciju, kas nepārprotami maina jau tā daudzkrāsaino Londonas seju, kļūstot par mājvietu daudziem citu valstu māksliniekiem un kolekcionāriem. Frieze atspoguļoja visas šīs pārmaiņas gan organizatoriski, gan ar projektiem, gan pulcinot kopā 125 galerijas – 37 pašmāju, 27 no Amerikas, vairāk nekā 40 no Eiropas, kā arī galerijas no Brazīlijas, Meksikas, Japānas un pat Polijas. Trīs dienu laikā pasākumu apmeklēja 27 700 apmeklētāju, tostarp daudzi plaši pazīstami kolekcionāri, dīleri un kuratori. Rezultātā trešās dienas beigās gandrīz viss esot bijis izpirkts – laba tirgus rādītājs. White Cube galerijas īpašnieks Džejs Džoplings, kas neapšaubāmi ir viens no veiksmīgākajiem Londonas dīleriem, jau otrā dienā bija izpārdevis it visu – arī šīgada Tērnera balvai nominēto brāļu Čepmenu bronzas krucifiksu, kur Kristus vietā novietots Makdonalda tēls (tikai par 95 000 mārciņu). Otra aktīvākā Londonas dīlere Seidija Kola (Sadie Cole) bez grūtībām atrada pircēju Sāras Lūkasas spīdīgajam "Pogu zaķim", kas maksāja 70 000 dolāru. Harrijs Libke (Harry Lybke) no Eigen + Art galerijas Leipcigā esot pārdevis divas šobrīd viespieprasītākā Austrumvācijas mākslinieka Neo Rauha (Neo Rauch) gleznas. Vienu no tām par 120 000, otru – par 125 000 dolāru. Austrumlondonas galerijas Modern Art dīleris Detmers Blovs (Detmars Blow) Tima Nobela un Sjū Vebsteres uz galda sakrauto konservu kārbu kaudzi, kas īpašā apgaismojuma uz sienas rada Manhetenas ēnu ("Saulriets pār Manhetenu"), pārdevis par 75 000 dolāru. Tomēr līdzās šiem magnātiem ne sliktāk veicās arī nelielajām Austrumlondonas galerijām, kuru piedalīšanās gadatirgū atbalstīja viesnīcu grupa Westminster Inn un kuras pilnībā izpārdeva mazāk zināmu Austrumlondonas mākslinieku darbus. Vairākumam no mums mākslas gadatirgi saistās ar nelielām pārdotavām jeb stendiem, kas parasti iekārtoti lielās izstāžu zālēs vai Expo centros. Mākslas darbi, sakrauti pie sienām, bieži vien it kā zaudē sākotnējo nozīmi vai kontekstu un aktualitāti, kļūstot par vienkāršiem tirgus produktiem. Šādas izjūtas varētu attiecināt arī uz Frieze, tomēr, novērtējot šo trīs dienu pasākumu kopumā, gribētos teikt, ka Frieze ienesa ko jaunu un varbūt arī tikai Lielbritānijai raksturīgu. Lai arī Londonā ir neskaitāmas expo zāles, Frieze gadatirgus norisinājās pavisam neparastā vietā – Rīdžentskvērā, kas atrodas pašā Londonas sirdī netālu no Oksfordas ielas, īpaši šim pasākumam celtā pagaidu telpā. Baltā, noliktavai līdzīgā 11 000 kvadrātmetru konstrukcija ir arhitekta Deivida Adžajeva (David Adjayev) iztēles auglis. Iespējams, viņa vārds kādam jau pazīstams no šīgada Venēcijas biennāles, kur viņš sadarbībā ar Krisu Ofili iekārtoja Anglijas paviljonu Dārzos. Sadarbojoties ar šobrīd mākslas kontekstā uzlecošo jauno arhitektūras zvaigzni (viņš nule pabeidzis darbu pie Heivorda galerijas un Bārbikena centra pārbūves), Frieze it kā netieši šodienas mākslas uzmanības lokā aizvien vairāk iezīmē arhitektūru. Līdzās 125 uzaicinātajām galerijām Frieze organizatori lūdza kuratori Polliju Steplu (Polly Staple) izvēlēties pārdošanai desmit vides mākslas darbus. Pašā gadatirgus centrā bija uzsliets itāļu mākslinieces Paolas Pivi (Paola Pivi) apjomīgs zaļas zāles slidkalniņš. Apmeklētāji tika aicināti rāpties augšā un ripot lejā, tādējādi izceļot mākslas it kā fizisko iespaidu uz tās patērētāju. Jāteic gan, ka darbs pārsvarā sagādāja neviltotu prieku daudziem mazuļiem, kam pārējie eksponāti šķita pārlieku nomācoši. Berlīnes mākslinieks Klauss Vēbers (Klaus Weber), kas pazīstams ar saviem urbānās vides darbiem, šeit uzcēla vienu no kristāla strūklakām. Pašmāju mākslinieks Džeremijs Dellers (Jeremy Deller) gadatirgus apmeklētājiem sagādāja visai sirsnīgu bezmaksas dāvanu – iepirkšanās maisiņu ar uzrakstu "Tu esi mīlēts!" (You are loved!). 1999. gada Venēcijas balvas ieguvēja Monika Bonvičīni (Monica Bonvicini) sadarbībā ar Ēriku van Līšoutu (Erik van Lieshout) un Frieze fondu ierīkoja alternatīvu ieeju gadatirgū. Savukārt austriešu akciju mākslinieku grupa "Želatīns" rīkoja pasākumu ar nosaukumu "Cirks ir atklāts", neiztiekot bez ķermeņa atkailināšanas. Paralēli speciāli iekārtotā auditorijā kāds cits austriešu mākslinieks Ervins Vurms (Erwin Wurm) aicināja publiku piedalīties minūti ilgā performancē. To dokumentēja fotogrāfijās, kuras ar mākslinieka autogrāfu vēlāk nonāca katra dalībnieka rokās, tādējādi aicinot katram atklāt mākslinieku sevī. Ārpus gadatirgus robežām metro stacijā Great Portland Street bija skatāma neostrukturālista Laiema Gilika plakātu sērija "Galvassāpes/telekartes/soda/rieksti/sterio" (headache/phone card/soda/donuts/stereo), kas Gilikam raksturīgā manierē mēģināja atklāt piecu reklāmas klipu idejas. Šis darbs (gan iesākumā radīts ar metro mākslas fonda "Mākslas platforma" atbalstu) mazāk attiecās uz pašu gadatirgu un vairāk darbojās kā publisks mākslas darbs metro lietotājiem, tomēr gadatirgus kontekstā tas atklāja mākslas un reklāmas paralēlo ietekmi. Pārsteigumu radīja arī starp galeriju stendiem uzslietais mobilais kinoteātris. "Baltā dimanta grupa" no Liverpūles uz gadatirgu bija atveduši savu 30 sēdvietu kinoteātri, lai izrādītu Eiropas jaunās īsfilmas. Šīs skates ietvaros kurators Ians Vaits (Ian White) bija izvēlējies Ganas režisora Viljama Akufo (William Akuffo) visai smagnējās filmu sērijas Diabolo I-IV, kas portretēja brutālo Āfrikas ikdienu, izmantojot izteikti sirreālistiskus un fantastiskus akcentus. Kinozāles tumsā skatāmais tik ļoti kontrastēja ar apkārtējo kņadu, ka gandrīz vai kalpoja kā tirgus organizatoru paškritika. Trīs dienu garumā seminārzālē norisinājās dažādas diskusijas, bez kurām vairs nenotiek neviens ar mākslas dzīvi saistīts publisks pasākums (vismaz Anglijā noteikti). Tas vairāk vai mazāk ir pateicoties Britu mākslas padomes finansiālajam atbalstam un pašreizējai mākslas izglītības stratēģijai. Interesenti varēja piedalīties sarunās par šodienas mākslas kolekcionēšanu, muzeju lomu un arhitektonisko kontekstu diskusijā ar nosaukumu "Muzejs kā skulptūra". Citas diskusijas – "Starptautiskais kurators" vai "Radikālais šiks – kultūras mārketings" – gaismā cēla tik aktuālo ap-mākslas infrastruktūru realitāti, analizējot kuratoru un "mārketētāju" lomu un šo darbību iespaidu uz mākslas radīšanu. Vakaros Londonas klubos un koncertzālēs norisinājās vairāki pasākumi, kuru mērķis bija izgaismot mākslas un mūzikas pēdējo gadu sadarbību. Šīs programmas kuratori bija Stīvs Makijs (Steve Mackey) no popgrupas Pulp un žurnāla Frieze asociatīvais direktors Dens Fokss (Dan Fox), kas uz skatuves pulcināja gan tādas zvaigznes kā Džārviss Kokers, gan tādus māksliniekus kā Džeremjs Dellers, kuru daiļradē mūzikas un mākslas attiecībām ir nozīmīga loma. Kā ieguldījums nākotnē gadatirgus laikā tika dibināts "Frieze īpašais ieguvumu fonds". Šis Londonas kolekcionāres Kandidas Gertleres (Candida Gertler) inspirētais un Tate galerijas patronu atbalstītais fonds iepirka daudzus jauno mākslinieku darbus 100 000 mārciņu apmērā, kuri pēc gadatirgus speciālās izstādes nonāks Teita galerijas kolekcijā. Darbu atlase bija atstāta četru kuratoru – Žana Debo (Jan Debbaut) un Šona Reinbērda (Sean Rainbird) no Teita galerijas, Masimiljāno Džoni (Massimiliano Gioni) no Trussardi fonda un Čikāgas Renesanses biedrības direktores Sjūzenas Gezas (Suzana Gez) – ziņā. Apkopojot visu iepriekš teikto, varētu vēl piebilst, ka gadatirgus patiešam jūtami saviļņoja vietējo mākslas vidi, un neapšaubāmi varam teikt, ka pirmais Frieze ieguldījums Londonas mākslas tirgus attīstībā ir izdevies. Un tas nozīmē, ka tirgus notiks arī 2004. gadā. Gadatirgus organizētāji presē nule kā paziņojuši, ka nākamgad starptautiskais gadatirgus Frieze norisināsies no 15. līdz 18. oktobrim. Galeriju atlases komiteja izskatīs pieteikumus jau 2004. gada martā. Varbūt nākamgad gadatirgū varēsim redzēt arī Latvijas pārstāvjus, jo stendu maksa šogad taču bija tikai nieka 180 mārciņas par kvadrātmetru un pārdot mākslu nemaz nebija tik grūti. | |
| Atgriezties | |
