VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MŪŽĪGAIS UN PĀREJOŠAIS Tērnera balva 2003 Ilze Strazdiņa Londonā Anja Gallačo Villijs Dohertijs Dino un Džeiks Čepmeni Greisons Perijs | |
| |
| Varētu teikt, ka pirms divdesmit gadiem Teita galerijas jaunās mākslas
patrons Olivers Prenns (Oliver Prenn), vienpersoniski atbalstot jauno
mākslinieku darbu parādi un piešķirot toreiz 10 000 mārciņu vērto balvu
par labāko gada izstādi, aizsāka tradīciju, kas tā vai citādi izmainīja
britu mākslas norises un gan vietējās, gan ārzemju publikas attieksmi
pret mūsdienu britu mākslu. Tomēr, paraugoties pagātnē un izvērtējot
šodienas kontekstā, jāatzīst, ka tas bija 1991. gads (laiks, kad
izstādi pieteicās sponsorēt neatkarīgais mediju magnāts Channel 4), kad
tika likti pamati Tērnera balvas popularitātei. Balva pieauga līdz 20
000 mārciņu, klāt nāca vairāk naudas izstādes iekārtošanai un
neapšaubāmi visietekmīgais – mediju uzmanība, regulāras TV pāraides par
nominētiem māksliniekiem un balvas pasniegšanas ceremonijas tiešraide
televīzijā. Lai arī pati balva varbūt nemaz nav tik liela, tieši tās popularitāte nominētajiem māksliniekiem nodrošina atzinību, liekot viņu darbu cenai kāpt trīskārt vienas dienas laikā. Un, lai arī ir dzirdēts daudz cinisku komentāru par Tērnera balvas bezjēdzību, par medijiem draudzīgo darbu, par autoru atlasi, britu māksliniekiem tā tomēr nozīmē atzīšanu un plašu popularitāti. Cauri gadiem māksla, idejas un darbu mediji ir mainījušies, bet nemainīgs palicis mākslinieku atlases kritērijs, kas balstās uz iepriekšējā gadā veidoto izstādi, un fakts, ka darbus un uzvarētāju nominē iepriekš izveidota atlases komiteja. Šogad tās sastāvā ir Skotijas Nacionālās modernās mākslas galerijas direktors Ričards Kalvokoresi (Richard Calvocoressi), Vitnija Amerikāņu mākslas muzeja kino un videomākslas kuratore Krisija Ailsa (Chrissie Iles), britu visietekmīgākā mākslas žurnāla Art Monthly redaktors Endrū Vilsons (Andrew Wilson), Teita jaunās mākslas patronu apvienības pārstāvis Frenks Koens (Frank Cohen) un pēdējos desmit gados nemainīgi arī pats Teita galerijas direktors Nikolass Serota. Tieši šie ietekmīgie cilvēki šogad nominējuši četrus "jaunos" māksliniekos ("jaunos" lieku pēdiņās, jo nominācijai pakļaujas mākslinieki līdz 50 gadu vecumam), un tieši šo komisijas locekļu intereses un mākslas izpratne būs tā, kas izvēlēs šīgada laimīgo uzvarētāju. Svinīgo ceremoniju Channel 4 šogad translē 7. decembrī. Bet nu par pašu izstādi un četrām nominācijām. Apmeklējot Tate Britain Temzas ziemeļu krastā un izlaužoties cauri apmeklētāju rindām, kas drūzmējas pie biļešu kasēm un ieejas izstādē, pirmajā zālē atradīsiet Anjas Gallačo (Anya Gallaccio) darbu ekspozīciju. Anja Gallačo šīgada balvai nominēta par izstādi, kas tieši pirms gada bija skatāma Tate Britain galerijas koridoros un vēlāk izstādīta galerijā Ikon Birmingemā. Toreiz vecās Teita galerijas kolonnu zālē, kas savieno galveno ieeju un speciālo izstāžu zāles, Gallačo izstādīja dzīvus ozolkoku stumbrus un uz grīdas izvietotus cukura un šokolādes blokus, kas, runājot par lietu mainīgo būtību, darbojās kā paša Teita – cukura magnāta – iedibinātās institūcijas kritika. Šoreiz izstādē apskatāmi daudz trauslāki, bet tikpat organiski darbi. Pretī ieejai zem bieza stikla kā paklājs izkārtotas sarkanas gerberas ar nosaukumu "Saglabā skaisto". Tās patiešam ir dzīvas, skaistas, sarkanas, lai gan jau izstādes pirmās nedēļas beigās – nedaudz iepuvušas. Telpas centrā novietots bronzā atliets koks ar biezās virvēs sapītiem, skaisti izkārtotiem īstiem āboliem ar nosaukumu "Tāpēc, ka nekas nemainās". Gallačo darbos vienmēr figurē kāda organiska sastāvdaļa, kas – lai kā saglabāta un apkopta – tomēr ir pakļauta sapūšanai un iznīcībai. Tas arī ir tieši tas, par ko viņas mākslas darbi runā: laiks, dzīves plūstošais raksturs un zināma nolemtība it visā – skaistajā, dzīvajā. Tieši laika nenovēršamā ietekme uz visu dzīvo ir tas, kas liek skatītājam atgriezties un vēlreiz pārdzīvot vienu vai otru darbu dažādos laikos un vietās. Reiz jau rakstīju "Studijā" par viņas ledus kluci, kas bija izstādīts Vopingas izstāžu zālē, kur negribot atgriezos vairākas reizes, lai izdzīvotu milzu ledus kluča lēno pārvēršanos ūdens peļķē. Tāpat, šķiet, sarkanās gerberas un svaigie āboli aicina skatītāju atgriezties, lai vēlreiz un vēlreiz atgādinātu sev, ka nekas nav mūžīgs. Nākamā zālē skatāma īru mākslinieka Villija Dohertija (Willie Doherty) videoinstalācija Re-Run (latviski tulkojot – atkārtots skrējiens). Divi lielformāta ekrāni, izvietoti viens otram pretī, portretē pāri tiltam skrejošu vīrieti. Atrodoties starp abiem, var piemesties viegls vertigo (reibonis), jo vienā vīrietis it kā skrien jums virsū, kamēr otrā viņš it kā bēg no jums. Nav īsti skaidrs, vai viņš bēg vai skrien uz kaut kurieni. Pēc pāris minūtēm top skaidrs, ka video iedarbība izraisījusi jau vieglu nelabumu, un varbūt jautājums – bēg vai skrien – šeit īsti nav vietā. Villijs Dohertijs ir vecākais no šīgada nominētajiem māksliniekiem, bet vienlaikus, iespējams, vismazāk pazīstamais. Nominācijai viņš izvēlēts par pagājušā gada izstādēm Īrijas Modernās mākslas muzejā un Sanpaulu biennālē. Agrīnajos darbos, kas galvenokārt ir fotogrāfijas vai videodarbi, Dohertijs bieži atsaucies uz piedzīvoto un ikdienišķo – Ziemeļīrijas specifisko situāciju. Ziemeļīrija – dalīta reliģiski un politiski, pilna konfliktu un nestabilitātes – bijis daudzu viņa agrāko darbu motīvs. Tomēr pēdējos gados Dohertija darbos parādās daudz vispārīgāki motīvi, kas asociējas ar urbāno dzīvesveidu, identitātes krīzi, patiesīgumu attiecībā pret subjektīvo un vienkārši cilvēcisko. Tāpat, izdzīvojot Re-Run, tikai zinātājam būs zināms, ka tilts, pa kuru skrien aizelsies vīrs, ir Kreigavo tilts, kas atdala katolicisko īru sabiedrību no protestantiskās un ir vēsturiska vieta visnežēlīgākajām sadursmēm īru pilsoņu kara laikā. Tomēr darbs spēj uzrunāt arī nezinātāju, varbūt attēlojot vienīgi nebeidzamo dzīves skrējienu, ko mēs veicam atkal un atkal. Droši var teikt, ka vispazīstamākie no šīgada nominētajiem māksliniekiem ir brāļi Čepmeni. Pazīstami gan viņi visvairāk ir ar savām visai perversajām meitenītēm, kam mutes vietā visbiežāk atrodas dzimumlocekļi vai vagīnas un kas publikai pazīstamas jau no agrīniem deviņdesmitiem, kad, izstādītas kopā ar Demjena Hērsta slaveno haizivi un Čārlza Saāči nopirktas, uzskatāmi simbolizēja “Jaunās britu mākslas” sensacionālo dabu. Tomēr tas, kas, manuprāt, brāļus Čepmenus dara galvas tiesu pārākus par saviem vienaudžiem (tostarp arī Hērstu), ir viņu spēja attīstīt idejas tālāk, mainot medijus, formas un pat ideju fokusu. Tā šoreiz Tērnera balvas izstādē apskatāma jaunu darbu sērija Insult to Injury ("Apvainojums ievainotiem"). Kārtējo reizi šokējoši. Brāļi iegādājušies Fransisko Goijas ofortu sēriju "Kara šausmas" un it kā bezrūpīgi apzīmējuši šos unikālos orģināldarbus. Goijas portretētajiem kara šausmās cietušajiem brāļi devuši jaunas sejas. Rūpīgi izkrāsotās sejas, kas vietām atgādina klaunu maskas, parādās katrā no simt ofortiem, piedodot Goijas nežēlīgajām ainām vēl nežēlīgāku un vienlaikus aukstāku, svešādāku noskaņu. Mākslas vēsturnieki vienbalsīgi to nodēvējuši par Goijas darbu apsmieklu, tomēr, vērojot šo mutāciju, jāteic, ka rūpība, ar kādu brāļi piegājuši Goijas darbu apstrādei, liek domāt par pretējo – šeit attēlotā dziļāku izpratni. Vienlaikus nenoliedzami, ka plašākām tautas masām šī būs vienīgā iespēja izvērtēt citādi nepieejamo vecmeistara darbu tuvplānā. Zāles vidū novietotas arī divas jaunas skulptūras. Viena no tām ("Nāve") sākotnēji šķiet pavisam neveikla. Uz piepūšamā matrača viena otrai virsū guļ divas piepūšamās seksa lelles, kas savienotas ar rozā vibratoru. Jūs teiksiet – nav nekādas mākslas iepirkties intīmpreču veikalā. Tomēr tiem, kas nenocietušies iesper ar kāju pa matraci, nākas piedzīvot pārsteigumu. Lelles un matracis, kas izskatās tik viegli un gaisa pilni, ir atlieti bronzā. Arī otra skulptūra ar nosaukumu Sex (atkal jau parafrāze par Goijas mākslu) ir kalta bronzā. Ar it kā cietsirdīgu humoru šeit pie koka piesieto ķermeņu skeletiem kompāniju sastāda neskaitāmi tārpi, mušas, gliemeži un peles. Neapšaubāmi – brāļu darbiem piemīt humors, tomēr vislabāk te iederētos mākslas kritiķa Romāno Bataljas reiz izteiktais komentārs: "Ja jums nāk smiekli, tad tikai tāpēc, ka jūs esat nobijies." Ekspozīcijas pēdējā zālē uz podestiem zem stikla kupoliem izvietotas neskaitāmas vāzes, renesanses laikam raksturīgu formu podi un karafes. Šīs Greisona Perija (Grayson Perry) radītās ārēji tik skaistās formas pēc tuvākas apskates skatītājam atklāj dziļu un problemātiskāku ideju kopumu. Šie, iespējams, ir "visangliskākie" no visiem Tērnera balvas izstādē redzamajiem darbiem. Perija vāzes zem ārēji skaistās virsmas slēpj rūgtas ikdienas ainiņas. Tā, piemēram, vāze ar nosaukumu Boring Cool People – no attāluma tik spīdīga, bet, tuvāk apskatīta, atklāj garlaikotu cilvēku tēlus, kas kontrastē ar nomaļu māju mēmajām fasādēm. Kādā citā vāzē ar nosakumu "Mēs atradām jūsu bērna ķermeni" ar vārdu frāzēm savienoti mazu bērnu portreti, lācīši un atsvešinātā pilsētvide mēģina runāt par pedofilijas klātbūtni. Perijs daudz runā arī par ļoti privātām tēmām. Piemēram, vāzē ar nosaukumu "Es biju jauns un dusmīgs strādnieku klases puisis", atsaucoties uz jaunības pieredzi, viņš atklāj sabiedrības slāņu sistēmas traģēdiju. Perijs ir transvestīts. Par šo tik personisko pieredzi runā vairāki darbi, tomēr visspēcīgāk – vienīgais darbs, kas ir nevis vāze, bet gan kleita. Coming out dress – smalka, ar izšuvumiem rotāta, tā izstaro dīvainu, svešādu aukstumu, nesot sevī tādu kā nezināmu, vairumam varbūt neizprotamu noslēpumu. Tik tīkama acij un tik iznīcinoša tuvplānā. Salīdzinot šīgada Tērnera balvas izstādi ar iepriekšējām, jāteic, ka vizuāli tā ir ļoti bagātīga, estētiski valdzinoša. Un vienlaikus, ciešāk aplūkota, – skaudruma un sāpju pilna. Pretēji domai, ka māksla kalpo labajam un gandrīz vai nes sevī dziednieciskas īpašības, šīgada nominētie mākslinieki argumentē pretējo, ilustrējot sabiedrības bezspēcību un neizbēgamo bojāeju. | |
| Atgriezties | |
