VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| GALVENAIS VARONIS LAIKS Ieva Pitruka Kādu pēcpusdienu, gatavojoties filmēt sižetu “Zootropam”, Daira Āboliņa Adrijas jūras krasta smiltīs ar kociņu uzrakstīja vārdu VISKONTI. Es nodrebēju. Uz mirkli likās, ka pagātne ir atgriezusies. Lido salā ģeniālais aristokrāts savulaik filmēja “NĀVI VENĒCIJĀ”. | |
| |
| Tomass Manns, Gustavs Mālers, Dērks Bogarts. Viskonti ir caururbis
laika plūdumu, un nekad vairs Venēcija nebūs tāda, kāda tā bija pirms
šīs filmas. Vēsture ir sastingusi jaunās formās. Viss ir tāpat, zīmes
atkārtojas. Venēcijas ielās kādu rītu sakņu pārdevējs laistīja ielu ar
ziepjainu šķīdumu gluži kā bailēs no draudošās visaprijošās sērgas,
kuras iespējamība stiprināja profesora Ašenbaha nāves nojausmu. Baltās
skaistules viesnīcas Des Bains terasē joprojām sēdēja laiski baltās
drēbēs tērpti bagātnieki, gleznieciskie itāļu puisēni pludmalē spēlēja
futbolu. Kāds skaists gaišmatains jauneklis, dzenoties pakaļ bumbai,
nokrita un, skaņi iesmējies, parāva sev līdzi draugu. Abi ripinājās
valgajās smiltīs, un man šķita, ka tūlīt atskanēs Silvānas Mangāno
stieptā maģiskā balss: Tadzio!Tadzio! Kad Viskonti uzņēma “Nāvi Venēcijā”, viņam bija 65 gadi. Šodienas uzskatu sistēmai vecums šķiet kā ļauna slimība, kā veiksmīga sabiedrības cilvēka neizbēgams un tumšs lejupkritiens nezināmajā. Žurnālos un avīzēs intervijas masveidā sniedz tikai jauni cilvēki. Neviens vairs negodina viedos grieķu domātājus, Bībeles praviešus, Danti vai Gēti. Jo nevar atcerēties to, ko nekad nav zinājuši. To, ka vecums apaugļo prātu, dvēseli un garu ar jēgu. Vecumā laiks sakoncentrē cilvēka dzīves uzdevuma piepildīšanu. Vecumā ir iespējams izlabot kļūdas, kuras jaunība nesaredzēja un briedums bija par vāju, lai atzītu. Tieši šī dzīves uzdevuma spītīgu realizēšanu es Venēcijas kinofestivālā spilgti saskatīju divu vecmeistaru darbos. Itālietis Bernardo Bertoluči (“Sapņotāji”) un portugālis Manuels de Oliveira (“Sarunu filma”) savās filmās par galveno varoni izvirzīja laiku. Viņi joprojām jūtas atbildīgi par cilvēkiem dotā laika izlietošanu, par to, kas notiek ar mani, ar tevi, ar civilizāciju un kultūru. Skan patētiski – jo mūsdienās par patētisku pierasts saukt visu, kas nav racionāls, nepelna vai nenes ātru slavu. Bertoluči ir viens no pāris dzīvajiem itāļu kino metriem. Smagu slimību ar pacietību jau kuro gadu nes Antonioni. Pārējie – Viskonti, Fellīni, De Sika, Roselīni – noraugās no aizsaules, kur kultūras revolūcijas vairs neviens netaisa. “Sapņotāji” ir stāsts par trim jauniešiem Parīzē 1968. gadā, studentu sacelšanās laikā. Viņi visi (dvīņu māsa un brālis ar jauniegūto amerikāņu draugu) kaislīgi mīl kino. Varoņu jaunība norisinās laika nogrieznī, kad Parīzes Sinematēkā demonstrētās filmas un tās direktors Anrī Langlū ir studentu alku un ilgu iemiesotāji, jaunas sabiedrības ideālu veidotāji. Tālaika dievs ir Kinematogrāfs. Filmas varoņi ir kā neiejāti zirgi – trauksmaini, azartiski, protesta pilni, skaisti un dzīvnieciski jutekliski. Revolūcijas idejas virmo gaisā, viss šķiet iespējams un sasniedzams, laužot jau esošo. Garlaicīgo sīkburžuāzijas pelēcību bezbailīgo jauniešu ideālos nomaina kino tēlu ekspresivitāte, ikdienas nicināšana, indivīda brīvība. Arī Izabellas (Eva Grīna) un Teo (Luijs Garels, pazīstamā režisora Filipa Garela dēls) intelektuālos vecākus uztrauc tikai tas, vai jaunais draugs būs pietiekami interesants. Pārliecinājušies par Metjū (Maikls Pits) savdabīgo oriģinalitāti, viņi droši atstāj jauniešus savā Parīzes dzīvoklī un dodas uz laukiem. Līdzko vecāki aizslēdz aiz sevis durvis, eksaltētie brālis un māsa sāk ievilkt naivo amerikāņu zēnu pavisam dīvainās, nereālās attiecībās. Trio attiecības ir tikai viens no sižetu virzošiem lokiem. Māsas un brāļa ambivalentās saiknes (pazīstamas jau kopš sengrieķu traģēdijas) atsauc atmiņā citas pēdējo gadu filmas, kurās atainota izmisīgi eksistenciāla nespēja pārraut emocionālo nabas saiti, – Leo Karaksa “Polu X”, Kirstenas Šeridanas “Disko cūkas”. Juteklisko, brīžiem uz nervu kutinošas robežas balansējošo ainu attēlojumā Bertoluči ir un paliek nepārspējams meistars (lai atceramies “Pēdējo tango Parīzē”, “Konformistu” un “Pēdējo imperatoru”). Vai to klasificēt kā seksu vai erotiku – tas atkarīgs no skatītāja uztveres. Manuprāt, šis izteiksmes veids ir pieļaujams, jo bez tā nestās estētiskās spriedzes Bertoluči filmas nav iedomājamas. Vienīgi viņš māk žilbinošās jaunības kailās miesas manifestācijā sakausēt nevainību ar intelekta stimulēto un iedzimtā grēka izraisīto baudkāro Tanatos. Katrs sevi cienošs kritiķis vai aprakstnieks, runājot par kinomākslu, neaizmirst pieminēt vēstures ietekmi uz šo cilvēces kultūras pagātnē pavisam jauno žanru. Bertoluči izvirza jaunu apgalvojumu: kino ir ietekmējis vēsturi. Jo vēsture esam mēs paši – mūsu vectētiņi un vecmāmiņas, mātes un tēvi, mēs un mūsu draugi. “Sapņotājos” jaunie ekstrēmisti neizdzīvo realitāti, bet imitē kinoteātra tumšajā zālē redzēto. Filma ir nebeidzamu kino citātu virkne – Godārs, Trifo, pat nosirmojušais aktieris Žans Pjērs Leo atveido pats sevi inscenētajā epizodē (1968. gada realitātes dokumentālajā atkārtojumā), demonstrācijā cīnoties pret Parīzes Sinematēkas programmētāja Anrī Langlū padzīšanu. Ar brīnišķīgu montāžas paņēmienu itāļu klasiķis saliedē vienā epizodē Izabellas žestus sešdesmit astotā gadā Parīzē ar Grētas Garbo melnbalto kustību plūsmu filmā “Karaliene Kristīne”. Jaunieši kaisli strīdas par to, kurš ir ģeniālāks – Kītons vai Čaplins, un ir gatavi vai mirt, aizstāvot savus uzskatus. Kinematogrāfa aizgrābtie draugi pat dodas uz Luvru, lai atkārtotu Godāra Bande a part varoņu nevaldāmo, huligānisko skrējienu muzeja sastingušajā klusumā. Un atkal laiks saplūst vienā veselumā – arī skatītājam gribas pamest kinozāli un mesties trakajā auļošanā, un tikai rāmais saprāts nodala ekrānu no pašreizējā – 2003. gada. Dzīvot 1968. gadā – tas Izabellai, Žakam un Metjū nozīmē imitēt dzīves realitāti caur kino tēliem. Un šī ideālu pārpilnā dzīve varbūt ir dzīvāka par reālo, Parīzes ielās saceltajās barikādēs noritošo intelektuālo revolūciju. Spēli ar dzīvību un nāvi finālā pārtrauc demonstrantu iemests akmens logā – tas varoņus atgriež ielās, kur filmā risinātā trešā svarīgā tēma par pacifismu vai cīņu (filmas vēsturiskajā fonā pulsē arī Vjetnamas karš) atrod dažādas izpausmes galvenajos raksturos – Izabella un Teo amoka skrējienā metas sviest uz policistiem pudeles ar degvielas maisījumu, bet Metjū iziet no šīs spēles, lai no kino atgrieztos dzīvē. Portugāļu režisors Manuels de Oliveira ir visvecākais filmējošais režisors pasaulē. Viņam ir 95 gadi, bet autora domu un jūtu dziļums joprojām barojas no līdzdalības civilizācijas liktenī. Viņš vienkārši nedrīkst nomirt, nesagaidījis, kad pasaulē cilvēki atsauksies uz filmā pausto svarīgo vēsti, – tāds dīvains atklājums man ienāk prātā, skatoties “Sarunu filmu”. Filmas nosaukumu var tulkot arī kā “Runājošā filma”. Skatītājs, kurš nav pazīstams ar kultūras vēsturi, droši vien pametīs zāli jau pēc desmit minūtēm, kad nojautīs, ka nemainīsies ne klasiskā filmēšanas maniere, ne neizprotamā neatlaidībā izstāstītie pasaules kultūras mīti un leģendas. Kinolentes pirmā pusstunda var šķist pavisam absurda, jo kadrā redzama vien pajauna vēstures skolotāja, kura savai meitai vienmuļā balsī (ak, cik skaista ir portugāļu valoda!) no kruīza kuģa klāja redzamos garāmslīdošos ģeogrāfiskos objektus – Grieķija, Itālija, Francija, Turcija – komentē hellēniskās kultūras mītu gaismā. “Kas ir mīts?” jautā mazā meitenīte. Mamma atbild kā no enciklopēdijas, ar pareiziem, labi veidotiem teikumiem. Valoda ir viens no Oliveiras filmas centrālajiem tēliem, tādēļ Elločkai Ščukinai no “Divpadsmit krēsliem” šī filma noteikti nepatiktu. Aizkustinošā neatlaidība, ar kādu Oliveira cenšas skatītāju piespiest apjēgt savu piederību cilvēces vēsturei, līdzinās Bībeles praviešu stingrajai pastāvēšanai uz Dieva atklāto patiesību ienaidnieku un citādi domājošo vidū. Varbūt tieši viņa vecums šeit kļūst par lielo priekšrocību – jo vairs nav jāuztraucas ne par naudu, ne slavu, ne kritiķu un skatītāju reakciju. Paldies Dievam, režisoram jau daudzus gadus uzticīgi soļo blakus viņa līdzgaitnieks Paolo Branko (viņš finansē arī lietuviešu autora Šaruna Barta filmas!) – viens no visnepieradinātākajiem producentiem mūsdienu kino apritē. Filmas iesākumā, šķiet, Oliveiras lielā atklāsme ir tā, ka bez kultūras cilvēks ir nedzīvs. Fināls apliecina šķietami absurdu pretmetu – kultūrai ir sakars ar to, ka civilizācija iet bojā. Filmas otrā daļa mums uzdāvina brīnišķīgas personības (lielā mērā viņas atveido pašas sevi) – Katrīna Denēva, Irēna Papase un Stefānija Sandrelli pēc galantā kuģa kapteiņa uzaicinājuma (fantastisks Džons Malkovičs!) vienojas intelektuālā sarunā pie kuģa restorāna galda. Latviešu valodā pat grūti atrast īsto vārdu šai sarunai – tādu intelektuālās saskarsmes veidu pazina senajā Grieķijā, Voltēra Francijā, cara laika Krievijas augstdzimušo salonos. Latvijā sarunas tradīcijas kopuši vien nelieli intelektuāļu pulciņi, tā, piemēram, es varu tikai iedomāties, kādu izsmalcinātu baudu filma būtu sagādājusi kādreizējās “franču grupas” dalībniekiem. Katra sieviete pārstāv kādu konkrētu kultūru un filosofisko modeli. To simbolizē – nu jau bijušās – franču biznesa sieviete (Denēva), itāļu modele (Sandrelli) un grieķu aktrise (Papase). Simboliski, ka Grande dames pie viena galda vienojošais kapteinis ir amerikānis. Arī Bertoluči filmā tieši amerikāņu zēns bija naivais un nesamaitātais, īsto dzīvi dzīvot spējīgais cilvēks. Domāju, šī nav nejaušība, bet jauns uztveres veids, kā paskatīties uz kontinentu, kam līdz šim Eiropa ir vien pārmetusi kultūras trūkumu. Abu filmu zemstrāvās manāma šāda ideja – intelektuālismā balstīta sabiedrība, lai cik izsmalcināts tas arī būtu, mirst neapaugļojusies. Filmas filosofisko sarunu temats ir kultūra, valoda, civilizācijas liktenis. Īpašu burvību tam piešķir fakts, ka katrs no minētajiem sarunas dalībniekiem runā savā dzimtajā valodā. Kad kādreizējā Grieķijas zvaigzne (dziedātāja un aktrise) Irēna Papase dzied lēnu grieķu tautasdziesmu, saules pinumā var sajust šo mūsu saistību – viss ir viens. Oliveira nav optimists, bet reālists – šokējošajā finālā cerība, ka mazā meitenīte, kurai māte cenšas nodot kultūras mantojumu, to nesīs tālāk, izzūd reizē ar viņu abu nāvi. Nevis savu mūžu jau nodzīvojušām sievietēm, bet tieši viņām vienīgajām ir lemts aiziet bojā kuģa katastrofā. Par kultūras turpināšanos. Venēcijas kinofestivālā demonstrētajā dokumentālajā filmā par slaveno itāļu neoreālisma scenāristu Čezāri Dzavatīni (“Velosipēdu zagļi”, “Visskaistākā”, “Roma” “Plkst.11”, “Saulespuķes”) režisors Karlo Lidzāni pateica ko ļoti svarīgu: “Vecais meistars neatstāja bez atbildes nevienu vēstuli, ko saņēma. Viņš veltīja daudz laika, lai atbildētu uz naivu un mazizglītotu lauku jauniešu jautājumiem par kino, rakstīšanu, dzīvi, jo viņam piemita apbrīnojams sirds dāsnums.” Sirds dāsnums ir gatavība dalīties. Neoreālisma kustība Itālijā nebūtu turpinājusies, ja vecie un jaunie autori cits citu nebalstītu un nemācītos cits no cita; franču kino “jauno vilni” radīja filmu kritiķi, kuri mīlēja kino un bija spējīgi atzīt arī savus talantīgos konkurentus. Arī Bertoluči un Oliveira joprojām dalās ar pēctečiem un skatītājiem cerībā, ka kāds izdzirdēs. Vai izdzirdēs? Pēc Venēcijas kinofestivāla Amerikas kino presē Bertoluči filmas nosaukums izskan bieži, bet tas saistīts tikai ar vienu vienīgu jautājumu: vai ASV cenzūra atstās filmā seksa ainas? Par Oliveiras filmu – klusums. | |
| Atgriezties | |
