VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Leonīds Mauriņš daži orientieri topogrāfijā Pēteris Bankovskis Kā tāda neapzināma atmiņa no senlaikiem, kad vēl bija pazīstams tāds daudzuma apzīmēšanas veids kā divskaitlis, ir vēlme ātrumā pateikt, ka jebkas ir divu veidu: labais un kreisais, pozitīvais un negatīvais, nu – tādā garā. Tā arī par māksliniekiem: es tagad teikšu, necenšoties neko pierādīt un neatsaucoties uz autoritātēm, ka ir divu veidu mākslinieki. Vieni ir tādi, kam nemitīgi vajadzīga atgādināšana par sevi, krasi un dažbrīd itin nemotivēti mainot izteiksmes veidu, personisko stilu (rokrakstu), mediju, kādā tiek strādāts. Vai, ja nu stils un "dziļākā būtība" saglabājas, vismaz pievēršot sev uzmanību ar kaut kādām personiskām izdarībām, akcijām, izteikumiem, pat skandāliem. Un ir otri, kas, reiz pārradījuši iemācīto un pasaulē saprast mēģināto caur savas individualitātes neatkārtojamību, tā arī darbojas visu turpmāko mūžu – neatkarīgi no tā, vai viņi ir atpazīstamības un popularitātes putu galotnē vai kādā publiskās ievērības perifērijā. Jauniešiem un pašaurajai dīvaiņu kompānijai, kas apkalpo mākslas industriju un "procesu", visiem tiem, kam "pasaules uzskats" vairumā gadījumu mainās reizē ar tā vai cita popkultūras personāža uznācienu, tuvāki ir pirmās grupas mākslinieki. Kļūstot vecākiem un pamazām vien aiz tagadnes mirklīgo norišu šļakatām sajūtot mūžības salto vilinājumu, cilvēki nereti tiecas tverties pie kaut kā ilgstošāka, stabilāka. | |
| Leonīds Mauriņš tagadnes paaudžu dzīves laikā topošajā latviešu
glezniecībā noteikti ir otrā veida vērtība: ilgstoša un stabila.
Ceturtajā maijā Leonīdam bija sešdesmitā dzimšanas diena, jubileja, kas
daža laba cita gadījumā būtu iztaurēta pa avīzēm un žurnāliem, izrādīta
televīzijās, izspriedelēta radiopārraidēs. Būtu solīdas izstādes ar
grezniem un, iespējams, pat labiem katalogiem, jo glezniecībā, pat ja
Rozentālskolas un Mākslas akadēmijas laiku neskaita, pagājuši
trīsdesmit pieci gadi. Turklāt ir kāda klusa, plašai sabiedrībai
neredzama vieta, kur viņa glezniecība ir gan ievērota, gan atzīta – tās
ir muzeju krātuves. Latvijas Mākslinieku savienības muzejā (bijušajā
LPSR Mākslas fonda kolekcijā) ir 20 Mauriņa gleznas, bet Valsts Mākslas
muzejā – 11. Viņa darbi, sākot ar 1969. gadā gleznoto "Vasaru",
beidzot ar 1998. gada "Pusaudzi un jaunkundzi", tur snauž puskrēslā
un vienmuļībā starp simtiem citu, un vienīgās sarunas, ko var atļauties
uz ķīļrāmjiem uzstieptie audekli vai pie tiem pienaglotie kartoni, ir
krāsu pigmentu un saistvielu, un pamatnes saspēles teju vai molekulārā
līmenī noliktavā notiekošo temperatūras un mitruma svārstību ietekmē.
Jā, un fondu glabātāju rīcībā ir vairāk vai mazāk pilnīgas ziņas par
to, ka palaikam kāda no gleznām ir izvilkta dienasgaismā un izstādīta
kādā vietējā vai ārzemju izstādē. Es nezinu (neuzprasīju), kā Leonīds atzīmēja nozīmīgo jubileju, vai vispār bija mājās un, ja bija, tad kurās – Rīgas darbnīcā Grīvas ielā vai Mazsalacas Promultos, kur, liekas, pavada lielāko daļu laika. Iespējams, ja bija, kas klausās, viņš stāstīja par glezniecību, par to, kas viņu nodarbina. Tā, kā stāstīja man 29. oktobrī darbnīcā. Tur bija jaunākie – šīgada darbi, bija arī jau daļēji īstenotā iecere gleznu formā saglabāt savureiz tapušos sienu gleznojumus, kas vai nu iznīcināti (kafejnīcā "Allegro", Latvijas komjaunatnes centrālkomitejā u.c.), vai grūti aizsniedzami, pat ja vēl eksistē (Krievijā un citviet bijušajā PSRS). Iespējams, kādam var šķist, kāpēc gan jāpiemin vecās, savam laikam piederīgās reālijas. Tiem, kas nezina vai ir aizmirsuši, atgādināšu, ka tāda "monumentālā glezniecība" klubos, bērnudārzos, skolās, administratīvajās iestādēs padomju laikmetā daudziem profesionāliem māksliniekiem bija lieliska maizesdarba iespēja, protams, ja tika cauri žūrijām – dažādu intrigu, interešu grupu un subjektīvo vērtējumu apgrūtinātajām Dekoratīvās mākslas kombināta mākslas padomēm. Mauriņš, šķiet, Mākslas akadēmijas gados un arī vēlāk ieņēma padomju laikam tipisku pozīciju: akadēmijā bija komjaunatnes aktīvists, bet šī formāli oficiālā darbošanās viņam netraucēja nopietni veidot un patiesi izjust un īstenot savu dzimstošo māksliniecisko programmu. Divkosība? Varbūt. Bet tādi paši divkoši (to bieži aizmirst) bija "pretējā pusē", kaut vai komjaunatnes centrālkomitejā – daudzi funkcionāri sludināja oficiālo mācību, bet paši klusām, varbūt pat neapzināti jau gatavojās biznesmeņu karjerai un privāti par labu atzina to, kas viņiem patiešām patika. Tikai tā var izskaidrot, ka absolūti nereālistiskā, kur nu vēl – ideoloģizētā manierē strādājošā Mauriņa gleznotie vērši sacēla vētru uz komjauniešu lolotās kafejnīcas "Allegro" sienas. Liekas, klerku aprindās tas varēja tikt uzskatīts par visai nopietnu skandālu. Bet Dievs ar to visu. Darbnīcā redzēju arī šīsvasaras skicītes, mazus, pastkartes lieluma zīmējumus un gleznojumus, tostarp arī pilnīgi fotoreālistiskus paša lauku mājas attēlojumus. Mauriņš tā strādā kopš jaunības, un paviršajā šolaiku gaisotnē ar to pat izsauc izbrīnu, kā lasāms, piemēram, vienīgajā viņam veltītajā grāmatā, Ilzes Konstantes sastādītajā albumā, kas iznāca 1992. gadā. Albums savā poligrāfiskajā kvalitātē ir vienkārši baigs, jo tika drukāts brīdī, kad vecā, sliktā, taču savā ziņā stabilā poligrāfija bija tikpat kā sabrukusi, bet tagad jebkuram pieejamā augstvērtīgā vēl pat sapņos nerādījās. Tas jāpiemin kaut vai tāpēc, ka pat "ražošanas apstākļi" ir līdzdarbojušies, lai Mauriņš netiktu pienācīgi plaši novērtēts. Vai tas kāds likteņa mājiens? Atpakaļ pie skicītēm. Leonīds man tās rādīja un stāstīja, pamazām viņa tonis kļuva it kā metāliskāks, nepieļaujot nekādus jautājumus un iestarpinājumus. Viņš man stāstīja, kā redz lauku māju, kas ir pilna ar tādām kā barokālām veclaiku mēbelēm, kā to piefiksē un tad mēģina lauzt, it kā sniedzot vērojumu no dažādiem skatpunktiem vienlaikus. Tā – telpas transformācija – ir problēma, kas viņu nodarbina visu mūžu. Bet tā ir otrā problēma. Pirmā, kas ir vēl būtiskāka, ir harmonija, okera harmonija, kā viņš saka un tūdaļ piebilst, ka nevar tā vienkārši nokolorēt, jo tad liekas, ka harmonija noslāpst, dampējas. Tāpēc (viņš rāda jaunā gleznā, kur dominē dzeltenbrūnie okera toņi) jāliek tie zaļie akcentiņi uz zāles, citādi būtu tā kā jocīgi. Skatot vienu otru agrīnā posma darbu, piemēram, minēto 1969. gada "Vasaru", kur gandrīz atpazīstami tēlota Leonīda sieva Daina ar savu labāko draudzeni, arī 1974. gada gleznu "Kādas dzīves stāsts", redzu faktūras, ko veido dažādi uz audekla līmēti materiāli (diegi, pērlītes, audumi u.c.), kā arī biezi krāsas izspiedumi tieši no tūbiņas. Gribot negribot man nācās jautāt, vai tolaik viņš nav ietekmējies no savas mātes gleznotājas Lidijas Auzas, kura latviešu glezniecības vērotāja atmiņā visticamāk saistās tieši ar tādām drastiskām, efektīvām virsmām, kam piemīt sava, autonoma emocionalitāte. Leonīda atbildē nebija vēlmes vai pienākuma atzīt mātes nopelnus. Viņš sacīja, ka gan mātei, gan viņam ir bijis viens un tas pats skolotājs – Žoržs Braks. Tieši no viņa abi mācījušies harmonijas konstruēšanu. Leonīds pat atļaujas Braku nosaukt par glezniecības Mocartu. Tiesa, par 20. gadsimta izcilāko mākslinieku un savu skolotāju Nr. 2 viņš dēvē Pablo Pikaso. Nodomāju, ka hameleoniski mainīgais šovmenis Pikaso kaut kā tā... Bet Mauriņam nav svarīgs Pikaso kā tips vai kas tāds. Viņš man teica pavisam vienkārši: ja nebūtu tāds Pikaso jau priekšā, viņš nebūtu uzdrošinājies lauzt telpu. Un piebilda, ka tieši telpas lauzums padara gleznu noslēpumainu un neatšifrējamu. Man gribējās zināt, ko – viņš cer – skatītāji, viņa darbu "patērētāji", gūst no gleznām. Viņš man atbildēja tā: "Es viņiem pasniedzu to pašu krāsu harmoniju, kas ir dabā, tikai bez nejaušībām. Jā, tagad jau daudz krāsas var dabūt no krāsu televizora, bet tas tomēr nav tas. Lai šīs harmonijas sasniegtu, jāstrādā ļoti rūpīgi un lēni, darbs ir vienmuļš, pat garlaicīgs. Es ļoti daudz lazēju, klāju plānas kārtiņas citu pēc citas, tā ir eļļas krāsu priekšrocība, ka tonis spīd caur toni. Matēts man nepatīk, tas atstāj līmes krāsas iespaidu. Un sintētiskās krāsas es tagad izmantoju tikai skicītēs, gleznas ir uz audekla ar eļļu. Tā ir tāda karaliska tehnika." Es vēl gribēju zināt, kāpēc skatītājiem vajadzīgs saņemt, uztvert viņa piedāvātās krāsu harmonijas. "Esības prieks," viņš atkārtoja reizes trīs pusotru stundu garās sarunas laikā. "Esības prieks, tāds kā karstā vasaras dienā, kad tu liec pie lūpām glāzi putojoša alus." Nodomāju, ka droši vien viņam ir taisnība, – patiešām, kam gan citam lai kalpotu gleznošana un gleznu skatīšanās, nu ne taču dabas izpētei vai "cilvēka psiholoģijas" atklāsmei. Vēl viņš sacīja, ka jāglezno bez kompleksiem, ja glezno tāpēc, lai apmierinātu savus kompleksus, nekas nesanāk. Un vēl – jāglezno, kad esi vesels. Ja cilvēks ir slims, arī nekas nesanāk. Viņam ir bijuši gadi, ne viens vien, kad nekā nav, jo nekas nesanāk, jo... "Taču tagad tā lieta atkal pievelk, gleznoju, cik tīk. Vispār mani ir interesējušas trīs lietas: makšķerēšana, glezniecība un sievietes." Lai nu kā arī būtu ar harmonijām un esības prieku, daudzi tomēr pievērš uzmanību arī tam, kas attēlots gleznas plaknē. Mauriņam tur gadiem cauri dzīvo, kustas viņa pašradītajā telpas ģeometrijā Latvijas lauki: māju elementi, mēbeļu un istabas iekārtas priekšmetu aprišu daļas, sievietes līnijas un mājkustoņu silueti, diennakts apgaismojumu un gadalaiku krāsu ritumi, un tas viss tādā nebeidzama, ornamentāla sapņa plūdumā. Šī plūduma centrā ir norādes uz kādu sakņupušu, bieži vien guļošu vīru vecā, saņurkātā platmalē. Publikai nav ne intereses, ne kādas daļas par šo vīru, kas atkal un atkal atgādina par sevi. Bet viņš līdz ar audžuvecomāti Ruti Grīnbergu, kas palīdzēja tik grūtajos Rozentālskolas gados un arī citkārt, ir varbūt vienīgie īstie Leonīda sarunbiedri. Tas vīrs ir viņa tēvs Juris. Daudzi rūjienieši droši vien vēl atceras, kā viņš devās savpatajās ikdienas pastaigās, kā ciemojās pie vietējā gleznotāja Arvīda Straujas. Viņš bija citādāks. Nācis no Ziemeļvidzemē izsenis atrodamas Mauriņu dzimtas (Leonīds ir atradis pat divsimt, ja ne vairāk gadus senus čuguna krustus Mauriņu kapavietās), viņš piedzima Itālijā kā ārlaulības bērns. Viņa māte, Leonīda vecāmāte, droši vien, lai "negodu" padarītu cildenāku, uzturēja leģendu, ka bērna tēvs ir kāds itāļu aristokrāts. Pēc inženierzinātņu studijām un kādiem darba gadiem Juris pamazām devās ceļojumā, kura maršrutam izsekot man nav ne tiesību, ne iespēju. Par šo ceļojumu liecina daudzās klades, ko viņš ir atstājis. Tur ir aprēķini un shēmas kādai elementu, personības un varbūt debesu mehānikai. Leonīdam Mauriņam nebija īsta kontakta ar radoši aizrautīgo māti un viņas radiem (audžuvecāmāte bija izņēmums), tāds neizveidojās arī ar viņas dzimteni – lepno Kurzemi, Cīravas apkaimi; pavisam citādi ir ar Ziemeļvidzemi: turienes apgaismojums, topogrāfija, telpiskās attiecības dzīvo viņa gleznās, un turienes cilvēki, pirmkārt jau tēvs Juris, ir šo gleznu dinamikas ass. Un droši vien viņa gleznieciskās pasaules mehānikai saistošas ir kādas no tām likumībām, kuras savās ceļojuma piezīmēs ir atstājis tēvs. Kad apciemoju Leonīdu viņa darbnīcā 29. oktobrī, šķiet, tur nekas nebija mainījies kopš iepriekšējās ciemošanās, liekas, pirms gadiem desmit: tā pati salātzaļā jūgendstila bufetīte mirdzināja stikliņus, tās pašas sieviešu aprises vijās un deformējās gleznu ornamentikā, to telpiskuma daudzpakāpju ģeometrijā. Un kam gan vajadzētu mainīties vienā telpas un laika nogrieznī, ja cilvēkam aptveramie mērogi beidzas tūlīt pat aiz individuālās dzīves (gleznas rāmja) un par visu turpmāko, kā teicis jau ne viens vien, pienākas vien klusēt? | |
| Atgriezties | |
