VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Šoka terapija veiksminieku civilizācijai Alise Tīfentāle Britu mākslinieks Ričards Bilingems (dz. 1970. g.) fotografē savu ģimeni. Droši vien to dara katrs, kam ir fotoaparāts. Taču Bilingems šo fotogrāfiju lielizmēra kopijas izstāda mākslas izstāžu zālēs un galerijās. Viņa ģimene nāk no tā paša bezcerīgai un bezjēdzīgai izdzīvošanai nolemtā slāņa, kura sadzīvi par starptautisku šiku padarīja Ērvina Velša krāšņi riebīgie romāni (un pēc viena no tiem uzņemtā filma Trainspotting). Velšs intelektuāli jokoja un ciniski moralizēja, par individuālas apokalipses fonu izmantojot nabadzību, pagrimumu un dzīvniecisku trulumu, ko rada eksistence ārpus uzvarētāju kultūras un visaptverošs izglītības, morāles un motivācijas trūkums. Bilingems ne par ko nejoko. Viņš vienkārši fotografē savu ģimeni. Iespējams, tieši šīs neanalītiskās, antiintelektuālās un antinaratīvās attieksmes dēļ viņa fotogrāfijas 90. gadu vidū izraisīja sensāciju veiksminieku un snobu civilizācijā. 2001. gadā Bilingems pat tika nominēts Tērnera balvai (togad to saņēma garlaicības un tukšuma estēts Mārtins Krīds). | |
| |
| Realitātes šovs “Ģimene” Ričarda Bilingema fotogrāfijas ir ļoti intīmas, personiskas, tās vieglā solī pārkāpj pieklājības, cieņas un labas audzināšanas normu robežas. Bilingems fotografējis savu tēvu alkoholiķi, māti un brāli absolūti nereprezentablās sadzīves situācijās – no gultas līdz tualetei. “Tev būs tēvu un māti godāt” – to zina visi kristietības ietekmes sfērā augušie, Bilingemu ieskaitot. Es gan nezinu, vai šis ētikas noteikums ietver arī paplašinājumu “Tev nebūs fotografēt tēvu, kad viņš ir piedzēries un aizmidzis blakus podam”. Te var sākties spekulācijas ap attieksmes jautājumu – varbūt ir nosodāmi to darīt ar mērķi kādu piesmiet. Varbūt ir nosodāmi to darīt ar jebkādu mērķi. Sirds man saka priekšā, ka nosodāma var būt vien neadekvāta reakcija, nevis paši darbi – jo perversi ir smieties vai ar pārākuma izjūtu šausmināties par dzelteniem zobiem, nekoptu ķermeni, lētās tabakas un lētā alkohola smaku. Manuprāt, Bilingems ir uztvēris kaut ko universālu, cilvēcīgu un skaistu – kādu daļu no lielā dzīves noslēpuma. Viņa fotogrāfijas nav izsmalcinātas vai mākslinieciski pārdomātas – vienīgais, kas tajās ir vērtīgs, ir pati dzīve un autora interese par to. Viņa vēlēšanās to saglabāt. Vai arī vēlēšanās aizmirst, pazaudēt, caur fotogrāfijām atsvešināties un aizbēgt. Es nezinu patiesos Bilingema mērķus – viņš pats īpaši daudz nekomentē savus darbus. Tas arī ir labi, jo atstāj vietu mājasdarbam. Bilingema darbus var izjust arī kā neapzinātu mīlestības apliecinājumu. Veids, kādā tas ir materializējies, varbūt arī ir mazliet slimīgs – bet tāda jau ir visa Rietumu civilizācija, kurā tik daudz laika tiek pavadīts pie psihoterapeitiem, cīnoties ar “bērnības traumām” un kompleksiem, analizējot tēva un mātes lomu šo traumu radīšanā, aplinkus runājot par vecāku šķiršanās sekām un tā joprojām tik ilgi, kamēr neviens vairs nesaprot, ko un kā savā dzīvē darīt, lai visi būtu laimīgi. Galu galā mēs visi taču mīlam savu tēvu un māti, lai kādi viņi būtu bijuši. Un tieši šo vienkāršo patiesību es redzu Bilingema fotogrāfijās. Tas ir vienkārši līdz atklāsmes neprātam. Vienkāršāk par intelektuālas refleksijas līmeni. Varbūt arī tāpēc pats autors neko daudz nestāsta par saviem darbiem – jo viss, kas par tiem jāzina, tajos jau ir. Vēl precīzāk – tas ir katrā skatītājā pašā. Krāsainās lielformāta fotogrāfijas, kaut arī ir ļoti intīmas, aicina nevis ciemos pie Bilingema, bet gan atgriezties pašam savās mājās, kļūt par skatītāju pašam savā realitātes šovā. Māksla vai sociāls projekts Līdzīga pēcsajūta kā pēc Bilingema izstādes bija, noskatoties Poškus filmu “Bet stunda nāk”, kas arī ir gan dokumentāla, gan ar mākslinieciskas režijas elementiem. Ar Bilingemu arī mēs tā īsti netiekam skaidrībā uzreiz. It kā autors rāda ļoti intīmas privātās dzīves ainiņas, bet vienlaikus tās paliek noslēgtas, gaismas gadu attālumā no mums. Tikpat labi tie varētu būt kadri no kādas mākslas filmas vai fona ilustrācijas kādam Velša romānam. Un tad arī var jautāt – vai tam ir kāda nozīme? Acīmredzot ir kāds uztveres paradokss, kas vienu un to pašu ainiņu liek uztvert daudz emocionālāk tad, ja tai ir piebilde “dokumentāls materiāls”, nekā tad, ja šādas piebildes nav. It kā jau šodien vairs neskaitās pieklājīgi uzdot jautājumu, vai dokumentāls foto un video būtu pieskaitāms pie mākslas, jo lielās biennāles un festivāli lielākoties no šādiem darbiem vien sastāv. Tomēr, distancējoties no aktuālās modes, šāds jautājums var rasties. Bilingema fotogrāfijas ir unikāla, sirsnīga un cilvēcīgi silta liecība (varbūt kādam tā liekas arī amorāla vai trula) par to, kā dzīvo kāda ģimene kaut kur Lielbritānijā. Par mākslu šīs fotogrāfijas varbūt arī padara tieši tas, ka nekad neviens cits šo ģimeni tā neredzēs. Tā ir tikai vistuvāko ģimenes locekļu privilēģija – atbrīvota eksistence, it kā neviens neskatītos. Iespējams, tieši par ģimenes kopdzīves fenomenu arī ir Bilingema stāsts. Viņa fotografētajā sadzīvē aizkustina gan pati vide un darbojošās personas, gan arī autora nekritiskā, nemoralizējošā attieksme. Kādā no nedaudzajām intervijām Bilingems teicis, ka īsti nesaprotot, kāpēc tik daudziem viņa fotogrāfijas likušās šokējošas vai pārsteidzošas. “Vai tad jūs nekad neesat redzējuši, kā suns laiza grīdu?” – apmēram tā viņš jautāja. Bilingema ģimene ir viņa reālā dzīve, vismaz daļa no tās. Taču diez vai skatītājs justos ērti un labi, ja Bilingems uzaicinātu paviesoties pie sevis mājās. Dokumentāla filma vai fotogrāfija no īstās dzīves atšķiras tikpat būtiski kā dzīvs cilvēks no sava divdimensiju portreta. Ko izraisa Bilingema darbi? Līdzjūtību? Nē. Ziņkāri? Jā. Lielā mērā. Bailes? Varbūt. Skumjas? Arī tās. Pārdomas par dzīves jēgu? Pasarg dies. Šādos gadījumos ļoti viegli sākas neauglīgā pašrefleksija, kas šķietami aizrauj, bet patiesībā paralizē. Tā liek domāt par to, ka tava pagātne kļūs par tavu nākotni. Tā ieved letarģiskā stāvoklī, kad vairākas dienas var pavadīt, gandrīz nekustīgi sēžot uz dīvāna un lūkojoties televizorā, kas var pat būt neieslēgts. Kurš nonāks debesīs Bilingema mamma taisa pusdienas, liek puzli, pieskata mājdzīvniekus, savu vīru ieskaitot, un citādi kontrolē situāciju. Tētis savukārt bieži ir pilnā, mamma viņu šad tad izlamā un profilakses pēc iekausta. Bet tad viņi atkal salīgst mieru un kopā vakariņo pie televizora. Tā paiet visa dzīve. Par to varbūt arī skatītājā rodas skumjas – it kā taču no agras bērnības mācīts, ka par katru cenu jācenšas sasniegt kaut ko, turklāt katru dienu, citādi citi “paies garām”. Sacensības un konkurences kultūrā taču nav atļauts apstāties ne uz vienu dienu, nedrīkst aizsapņoties, aizgulēties, aizkavēties... Visur termiņi, konkursi, kritēriji un bailes no neveiksmes. Vai debesīs tiešām nonāks tikai tie lieliskie, gudrie, asprātīgie un veiklie veiksminieki? Iespējams, Bilingema fotogrāfijas stāsta arī par to. Cilvēka dzīves noslēpumi jau ir vienkārši, tiem nekādus komentārus nevajag. Varbūt tos te arī varam saskatīt. Varbūt arī redzam te tikai kārtējo veiksminieku kultūras fenomenu – kompensējošu līdzjūtību un interesi par “neveiksminiekiem” un “izstumtajiem”. Viens piemērs – franču kultūras fenomens Frederiks Beigbeders, reklāmas aģentūras darbinieks, kuru ar troksni atlaida no ienesīga un samērā prestiža darba par to, ka grāmatā “14,99 eiro” viņš uzrakstīja “visu, kā ir” (būtībā padarīja reklāmas industriju par monstrozu farsu ar sliktām beigām). Tagad viņš bauda “cietēja” reputāciju un itin labi pārtiek no honorāriem par grāmatas izdošanu visās iespējamās valodās, jo reklāmas industrijā (un ne tikai) visi to lasa un dod cits citam ar riebumu, sašutumu un klusu skaudību. Sev neraksturīgi viņš bija ieradies ar nelielu priekšlasījumu uz Baltijas reklāmas festivālu “Zelta āmurs”, kas notiek Rīgā. Kāds no auditorijas uzdeva jautājumu par grāmatas sliktajām beigām, un Beigbeders godīgi atbildēja, ka līdzpārdzīvojumu un simpātijas izraisa tieši lūzeri, nevis varoņi, jo uzvarētāju parāde spožajos žurnālos ir apnikusi līdz nāvei. Kaut arī viņš pats ir visīstākais veiksminieks. | |
| Atgriezties | |
