VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Spēle tukšumā Kārlis Vērpe Kādu dienu Art Frankfurt 2005 mesē pēc bezgalīgas klīšanas pa nepārredzamajiem zāļu un mākslas labirintiem atdūros pret teju tukšu un pilnīgi baltu stendu, kurā simetriski bija izkārtoti pāris tikpat balti taisnstūrveida podesti ar šķirstāmām mapēm. Uz katras lappuses attēlots viens domēna vārds, piemēram, whitecube.us, clementgreenberg.com, marcelduchamp.info u.tml. (sk. www.art-domains.com). Projekta autors Pēters Luinings (Peter Luining) ir vārdu radītājs, īpašnieks un pārdevējs. Tādējādi tiek tirgota tukša virtuāla telpa ar rūpīgi izvēlētiem un sastrukturētiem nosaukumiem, kuros iekļauti 20. gs. mākslas virzieni, mākslinieku, kā arī filozofu vārdi. Domēnus pirmo reizi varēja arī iegādāties. Lai sāktu puslīdz pamatoti darbu saprast, nācās izlasīt projekta izklāstu. Ja tāda darba lietošanas instrukciju prakse šodien liekas jau pavisam pašsaprotama un paredzama, tukšā stenda gadījumā to vēl varētu attaisnot - kā nekā tīrs konceptuālisms. Tomēr arī turpmākā asociāciju ķēde likās pārāk jēdzieniski noslogota, saprotama un garlaicīga, lai kārtējo reizi painteresētos par iespēju aprakstīt to, ko gribētos saprast ar mākslas pārdzīvojumu. | |
| Spēle mākslā un teorijā, šķiet, šodien ieņem nozīmīgu lomu. Piemēram, blakus domēnu tirgotavai bija iespēja "noparkoties" atpūtai iezīmētā vietā uz grīdas, par pavadīto laiku metot monētas automātā. Tātad šodien cilvēks ir jāizaicina, jāiekustina un jāintegrē mākslas patērēšanā. Imanuela Kanta neieinteresētais, salīdzinoši pasīvais vērotājs ir pārāk elitārs, lēnīgs un nepiemērots mūsdienu ritmiem. Šodien tam jākļūst ķermeniskam, aktīvi jāiesaistās un jādarbojas līdzi. Tukšais stends šajā ziņā jau ietver smalkāku spēles elementu un noteikumu arsenālu, bet par visu pēc kārtas. Franču filozofs Žans Fransuā Liotārs esejā L'acinema apraksta, kā bērns uzšķiļ sērkociņu, apbrīno liesmas mirdzumu, kustības, krāsas un mazā sērkociņa nāvi. Tā ir absolūta un nekompensējama enerģijas izšķiešana, bez praktiska un funkcionāla mērķa ārpus pašas darbības, jo preces - sērkociņa apzīmētāju ierastā aprite kapitālā tiek izjaukta. Turklāt, lai gan šādai spēlei ir sākums un beigas (sērkociņa aizsvilināšana un tā izdegšana), liekas, ka to tā varētu turpināt bezgalīgi - kā jau jebkurā aizraujošā un fascinējošā nodarbē. Spēle pazūd noguruma un apnikuma dēļ, vai arī tās struktūra kļūst pārāk pazīstama, tās iekšējie uzdevumi - pārāk viegli sasniedzami. Spēlē bieži vien attiecības starp apzīmētāju un apzīmējamo kļūst vaļīgas un mainīgas (sērkociņš vairs nav gāzes plīts aizdedzinātājs, tas var kļūt par jebko citu, piemēram, neizskaidrojamas pievilcības manifestu). Te var atcerēties kaut vai sabiedrisko attiecību spēles - "teātri". Dažādi apraksta veidi, kā mēs, savstarpēji komunicējot, izsakām sevi un cits citu, šo veidu iespējamās nozīmju, kontekstu un cēloņu potenciāli bezgalīgās konfigurācijas var novest pie līdzīga padoma, kādu Lūisa Kerola pasakā "Alises piedzīvojumi brīnumzemē" galvenajai varonei izsaka hercogiene: "(..) esi, kas tu šķieti esam, jeb, vienkāršāk izsakoties, nekad neiztēlojies par kaut ko citu kā to, kas tu citiem šķieti esam, lai tas, kas tu citiem šķieti esam, būtu kas cits nekā tas, kas tu esi." Tātad, ja arī spēlē ir konkrēti noteikumi un likumi, pakļautība tiem, to nozīme no spēles uz spēli variē. Līdz pat Kanta gaumes spriedumam, kas ir brīva spēle starp iztēli un sapratni - reflektējošs un radošs, nevis savu priekšstatu pakārtojošs kādam jau esošam jēdzienam vai dabas likumam. Kaut kas līdzīgs tādai brīvas spēles izjūtai mākslā skatītājam varētu pavērt tos neizsakāmos un dziļos plašumus piedomāšanai, kas arī liek pie tā nerimtīgi atgriezties un mēģināt vēlreiz. Baltais stends iepriekš iezīmētajā kontekstā sākotnēji varētu likties pavisam interesants. Atsauce uz Klementu Grīnbergu, white cube ideju par baltu un sterilu telpu mākslas par sevi prezentēšanai, kas būtu absolūti abstrakta, mākslas kā interpretācijas tīra interpretācija. Virtuālā telpa te šķiet vēl pilnīgāks risinājums. Vienlaikus stends savā uzskatāmajā tukšumā kritizē muzeju un galeriju ideoloģiju, kuros šis baltais kubs (spilgts piemērs tam ir Frankfurtes Modernās mākslas muzejs) kalpo par mākslas destilētāju ārpus vēsturiskā fona, tās pamatotāju, kaut tas būtu visparastākais ikdienas priekšmets. Tādas asociācijas stenda lasījuma turpinājumā, pateicoties domēnu biznesa pieskaņai, varētu pazust bezgalīgi baltajā, virtuālajā, imperiālistiskajā, iztēles spēju pārvarošajā (nelielam glābiņam var iedomāties kosmisko telpu) - elpu aizraujošu sajūtu raisošajā kapitālā. Protams, nevar arī aizmirst filozofiem (Žanam Bodrijāram, Žakam Deridā, Žils Delēzam) veltītos domēnus, kas momentā spēles lauku padara vēl neizsmeļamāku. Gandrīz vai mākslas darbs orķestris, kas kā pulkstenis spēlē pēc labākajiem (post?)postmodernisma nenoteiktības paraugiem - apliecina, interpretē, kritizē mākslas vēsturi, varbūt mākslas iespējamību vispār, paķerot līdzi arī sevi. Tomēr, kā jau sākumā teicu, šāds darba lasījums liekas vairāk līdzīgs kāda kukaiņa vai dinozaura secīgai pētniecībai, kur vienai atsaucei seko nākamā, zem apzīmētājiem/jēdzieniem kārtojas puslīdz skaidri apzīmējamie/objekti. Baltā un bezgalīgā telpa kļūst šaura un nogurdinoša. Tas izraisa vispārīgu interesi, pie kuras gan nav nepieciešams pēc iespējas ātrāk atgriezties, viss jau ir puslīdz skaidrs un, kas nav, ar laiku kļūs. Tas neaizrauj (prom), neslēpjas, neļauj nomaldīties un nesaprast. Tukšais stends drīzāk atgādina tādu lietošanas pamācību darbam, kura vairs nav, līdzīgi tiem milzu blāķiem darinājumu mūsdienu muzejos un galerijās, kuri neiztiek vai nevar iztikt bez plaša jēgas un autora intences skaidrojuma, - tāds kā testaments. Iespējams tas arī ir svarīgākais šā darba ziņojums. Tādā gadījumā tas kļūst vēl dubultāks un viltīgāks par pārējiem, jo paralēli pamanās diagnosticēt arī stāvokli, kurā galvenā mākslas plūsma šodien ir nonākusi. Interesanti. | |
| Atgriezties | |
