VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ērkšķrozītes modināšana. Laima Slava Saruna ar Imantu Lancmani Rundāles pils 270. jubilejas priekšvakarā | |
|
Laima Slava: 24. maijs ir Rundāles pils pamatakmens likšanas diena. Vai tiesa, ka tā vienmēr izdodas saulaina? Imants Lancmanis: Jā, laikam vietējie zinātāji būs pateikuši, ka tā ir īstā diena un iznāks labi svētki. Pamatakmens likšana ir ne tikai aprakstīta. Rundāle bija Mežotnes draudzē, un Mežotnes mācītājs Joahims fon der Horsts, kurš izpildīja rituāla garīgo daļu, pēc tam Jelgavā izdeva mazu brošūriņu. Tā ir pirmā publikācija, kāda vispār par pili ir. Neviens gan nav redzējis šo brošūru oriģinālā. Tā bija nodota Jelgavas muzejā un pēc tam ir izčibējusi. Ir tikai pārpublicējums žurnālā Inland 1847. gadā, tā ka tekstu mēs zinām. Viņš ļoti rūpīgi apraksta, ka dienā, "kas šim nolūkam bija rūpīgi izraudzīta tajā 24. maijā", liels ļaužu pūlis salasījās vietā, kur bija paredzēts likt pils pamatakmeni. Un tālāk: "Rastrelli kungs, kambarkunga fon Butlara pavadīts, veda mani pamatu dziļumos, kur ir tā vieta, kur vajag būt tam akmenim un kur būs nākamās pils baznīcas altāris." Līdz ar to mēs skaidri zinām, ka tas ir austrumu korpusā, kur mēs pils pirmajā stāvā parasti dzeram kafiju; ja metrus divus paraktos apakšā, tur būtu tā sudraba plāksne, kur iegravēts grāfa ģerbonis un uzraksts latīņu valodā. Plāksnes zīmējuma autors bija pats Rastrelli. L.S.: Tātad pastāvēja kāds rituālu kopums šādam notikumam? I.L.: Jā, tas vienmēr ir bijis vienādi: izrok pamatu, tad kaut ko mazliet izbūvē un tajā vietā, kur jābūt pamatplāksnei, izveido nosacītu fundamentu, padziļinājumu, uzliek akmeni virsū un aizmūrē, un tur tas guļ. Interesants moments saistās arī ar pamatakmens plāksnes zīmējumu. 1965. vai 1966. gadā, kad es strādāju arhīvā, skatījos lietu ar muižas un pamatakmens likšanas aprakstu, un tur bija vēstule, kas sūtīta Bīronam, kurš tajā laikā bija Pēterburgā. Kambarkungs fon Butlars, kurš tieši kopā ar Rastrelli un mācītāju vadīja pamatakmens likšanas ceremoniju, raksta, ka viņš vēstulei pievieno pamatakmens plāksnes zīmējumu, ko aizmirsis ielikt iepriekšējā vēstulē. Bet tā zīmējuma tur nebija. Pagāja kāds laiks, un pēkšņi zīmējums atradās. Tas tika ielikts lietā atpakaļ aizmugures pusē, kur tam arī bija jābūt, taču nebija iesiets. Es to ieraudzīju un ātri apskatīju. Cik brīnišķīgi! Palūdzu izgatavot man no tā fotoreprodukciju. Zīmējums tika aiznests uz laboratoriju un tur pazuda, un līdz šim brīdim neviens to vairs nav redzējis. Tas varbūt ielikts kādā sējumā blakus, un arhīvā tādu ir miljoniem... Tikai brīnums to var atrast. Nākamais pārsteigums bija gadus 30 vēlāk. Es šķirstu Latvijas Vēstures muzejā kādu albumu, kas ir Kara muzeja albums. Tur ir fotografēts viss, kas bijis Kara muzejā 20.-30. gados. Un pēkšņi es ieraugu šīs plāksnes zīmējuma fotogrāfiju! Nav saprotams, kāpēc kādam no Kara muzeja vajadzēja arhīvā fotografēt šo te! Un tā mums tomēr kaut kādā veidā plāksnes zīmējuma foto ir. L.S.: Tas gandrīz simboliski sasaucas ar visu pils vēsturi... I.L.: Jā, jā, - tā uzmirdz un tad aizmieg kā Ērkšķrozīte un atkal pamostas. Tiešām simboliski! L.S.: Nonākot līdz tik cienījamam gadskaitlim kā 270, šie tēli nu liekas saauguši - Imants Lancmanis un Rundāles pils... I.L.: Es ļoti labi atceros (iedomājieties!) 230. jubileju! Man ir kāda fotogrāfija. Tajā ir maziņš Ernsta Johana Bīrona portretiņš, piesliets pie galda. Priekšā vāzīte - viena no pirmajām muzeja vāzēm - ar piecām rozītēm. Un pie tās - šokolādes medaļa ar Ernsta Johana Bīrona grāfa ģerboni. Medaļu izveidoja Ieva - vispirms tapa vaska modelis, no tā atlēja baltmetāla formu, un tad tajā ielēja šokolādi un dabūja pozitīvu. Man vēl tagad ir saglabājusies šī forma. Un tad mēs to apēdām - kā tādā rituālā. To es nekad neaizmirsīšu - 230. jubileja... L.S.: Mūsu acīs pils, kāda tā ir šodien, ir iepriecinoša realitāte. Jūsu apziņā tas varētu būt arī kas visai sirreāls... I.L.: Varbūt ne sirreāls, bet kaut kas pārdabisks, mistisks tur patiešām ir. Kā liktenis savelk visu kopā vienuviet, saved kopā cilvēkus, kuriem jāstrādā un kuri to grib... Un nekas nenotiktu arī, ja nebūtu nobriedusi atmosfēra. Ja nebūtu atbalstītāju un arī ideoloģiski politiski viss tā iegrozījies, ka pils atjaunošana jau bija iespējama. L.S.: Kādi tomēr būtu mezgla punkti ceļā uz šodienu? I.L.: Pirmais posms ir no 1964. gada, kad mēs te pirmo reizi parādījāmies, līdz 1972. gada 1. janvārim, kad tika izveidots Rundāles pils muzejs un paziņots, ka pils ir jārestaurē. Šie pirmie astoņi gadi bija ļoti smags posms. No pilnīgas nulles, no bezcerības, aizlieguma pat runāt par kaut kādām restaurācijām līdz tam, ka viss ir sagatavots, kad jau sāk piešķirt līdzekļus, ir augstāko instanču visžēlīga atļauja restaurēt tādu lietu kā hercoga pils. Kad esam veikuši izpēti, sagatavošanās darbu, lai restaurācija sāktos. Kad esam iegādājušies jau kādus mākslas darbus. Tas viss ir izdarīts pils pirmajos astoņos gados! Tad mēs izveidojām lielāko daļu no mūsu kolekcijas - no baznīcu mākslas, muižu priekšmetiem. Tajā laikā tas viss gāja bojā, un mēs centāmies glābt, ko vēl varēja izglābt. Šī visgrūtākā posma vadītājs un iedvesmotājs bija Bauskas muzeja direktors un līdz savai nāvei 1975. gadā pirmais Rundāles pils muzeja direktors Laimonis Liepa, bez kura viss varēja arī nesākties. 1972. gads ir restaurācijas sākums, un no tā brīža sākas viens liels periods, kas vēl tik drīz nebeigsies. Pirms četriem gadiem izstādē "30 restaurācijas gadi" mēs tikai sākām apzināties, kas jau ir izdarīts. Šis cikls dalās laikā no 1972. līdz 1992. gadam un pēc tam. Tie pirmie ir tie "treknie gadi". Tad nauda bija. 1992. gadā mums nogrieza jebkādus līdzekļus restaurācijai un priekšmetu pirkšanai, un tā tas ir līdz šim brīdim. Restaurācijai no valsts dotācijas naudas mums nepietiek, tikai algām un sociālajam nodoklim. L.S.: Tad jājautā - kas ir tas brīnums, kurš jums ļauj tomēr atklāt arvien jaunas restaurētas telpas? I.L.: Pēdējos 14 gadus ir tikai tas, ko mēs paši nopelnām, un sponsoru palīdzība. Telpa, ko atklāsim 24. maijā, ir restaurēta, pateicoties Borisam Teterevam, kurš turpina savu mecenātismu, ko iesāka ar hercogienes buduāru, tad - hercogienes guļamistabu, tad - tualetes kabinetu un tagad - hercoga darbistabu. Nebūtu tāda Tetereva, nebūtu šādu telpu. Tāda ir skumjā realitāte, ko daudzi nezina. Pie mums visi ir pieraduši, ka kaut kas notiek, vienīgi ja atvēl miljonus... Princis Ernsts Johans Bīrons mūs balsta nu jau 15 gadus, pēdējais, ko viņš mums palīdzēja atjaunot, bija hercoga guļamistabas parkets. (Tagad viņš grasās palīdzēt ar grāmatu skapjiem atjaunojamai hercoga bibliotēkai.) Hercoga audienču kabineta restaurācija ir viņa finansēta. Pēdējais jaunais sponsors tagad mums ir "Aizkraukles banka". Pateicoties viņiem, tiek restaurēts hercoga bibliotēkas griestu gleznojums. Šis plafons bija īsts mūsu sāpju bērns - kamēr nauda bija, mēs nepaspējām to konservēt, un tas bija ļoti bēdīgā stāvoklī. L.S.: Izdarīts šajos gados ir neticami daudz. Vai ir iespējams pateikt, kurš no veikumiem pašam ir sirdij vistuvākais? I.L.: Man nav atsevišķu telpu, drīzāk tādi brīži... Pats pirmais un milzīgais pārdzīvojums bija 1981. gadā, kad pabeidzām pirmo telpu - Balto zāli. Pirms tam desmit gadi pagāja, iztēlojoties, kā būs tad, kad beigsies šis haoss, šī netīrība, šis posts. Tā gribējās ieraudzīt vienu gabaliņu no mirdzošās pils! Ne ar ko nekad nevarēs salīdzināt iespaidu, kāds bija, kad Baltā zāle pirmoreiz pavērās visa! Kas būtībā ir telpa? Tas ir pārdzīvojums! Hercoga darba kabinets mums atkal bija liels saviļņojums, kad no jauna bija jāpārdzīvo process, kura sākumā ir haoss, viss kails un nožēlojams. Tad uzliek tapetes, un grīda ir kārtībā, tiek ienesta kāda mēbele, uzkārta kāda glezna... un pēkšņi notiek brīnums. Tā ir gluži cita telpa! Interjers nevar pastāvēt kā skaists gabaliņš - gabaliņš griestu, parkets. Lai cik jauki, tie nespēj dzīvot katrs par sevi. Tikai viss kopā izveido šo telpas brīnumu, kad tu ieej un jūti - tas ir mākslas darbs. Moderns. Apjomīgs. Īsta performance, varētu teikt, kurā tikai kustoties tu vari pārdzīvot - kā griesti paveras vienā leņķī, tad citā, kā telpa nāk virsū, kā durvis atveras un aizveras... Tas ir tas mākslas darbs, ko es uzskatu par ļoti spēcīgu, - interjers. It kā tikai telpa, mēbeles, gleznas, bet kopā tā ir liela instalācija ar visiem instalācijas elementiem - ar kustību, tās sprieguma punktiem, izpaušanos, ar to, kā telpa gaismā atdzīvojas, bet tumsā iegūst baigus vaibstus un jebkurš kakts kļūst par kādu briesmoni... Tas ir ļoti spēcīgi. Es staigāju pa hercoga kabinetu, meklēju, mēģinu pierast. Tur vēl nesen bija pavisam bēdīgi, bet tagad - piesēžos pie viņa vecā rakstāmgalda, un tur viss ir tā, kā tolaik varētu būt bijis! Tas tiešām ir ļoti spēcīgs pārdzīvojums. Sajūta, it kā es nupat būtu pabeidzis gleznu. It kā es būtu gleznā iekšā - tā es jūtos ar šo telpu. Tad domāju, vai tur vēl kā netrūkst, - Parīzē mēs atradām skaistu tintnīcu, kam blakus ir galda pulkstenis, bet tur bija paredzēts vēl kas cits: statīvs, tāds veidojums, kurā uzkabina kabatas pulksteni, lai varētu paskatīties, - rokas pulksteņa nebija, vilkt no ķešas ārā grūti. Tāds statīvs mums bija noskatīts vienā ūtrupē Vācijā. Bet mūs pārsolīja par 50 eiro. Mēs bijām šausmīgi nelaimīgi, un tā mums statīva nav... Mēs mēģinām dabūt kopā visu iespējamo, lai būtu pilnīga ticamība. Kamīnā ir kamīna āži - dekoratīvi noformēti metāla paliktņi, uz kuriem liek malkas šķilas, lai būtu labāka vilkme. Šos kamīna āžus mēs ieraudzījām antikvariāta logā un nopirkām Stokholmā jau pirms gadiem ar domu, ka te tie būs. Blakus ir pelnu lāpstiņa, kamīna stangas, ogļu dauzāmā runga - viss, kā kādreiz dzīvē tur ir bijis. L.S.: Tā jau ir tāda kā identifikācija - nav taču visam skaidrojoši zīmējumi, vienīgi iejūtoties hercoga ādā, var saprast, kas viņam būtu bijis vajadzīgs, lai zinātu, ko meklēt... I.L.: Jā, tas varbūt arī ir īstais vārds... Tā nav loma, tas nav teātris. Tas, ko mēs darām, nav tikai rūpīgs uzvedums, kā veidojot Holivudas dekorācijas. Mēs to izpildām kā savveida rituālu - mēģinām vidi iedzīvināt, identificēties ar tālaika cilvēkiem, kas tur rīkojās. Lūk, hercogam acu priekšā, sēžot pie rakstāmgalda, būs trīs klusās dabas ar nomedītiem putniem. Tas, kas viņam būtu ļoti, ļoti paticis! Viņš bija kaislīgs mednieks. Amizanti, ka ārzemju ziņotāji, sūtot no Rundāles ziņojumus saviem galmiem, neko politisku nevarēja pateikt, vienīgi, ka "Viņa Gaišība izklaidējas ar medībām". Tā bija galvenā nodarbība Rundālē. Tātad tur ir trīs klusās dabas. Viena ir Melhiora de Hondekūtera, kas ir viens no lielākiem metriem. Nupat Amsterdamā mēs nopirkām ļoti skaistu viņa laikabiedra un sāncenša Jana Fonka kluso dabu ar diviem nomedītiem putniem. Savā laikā viņš tika uzskatīts par pašu lielāko meistaru putnu spalvu faktūras atveidošanā. Trešā glezna pieder Jakobam Samuelam Bekam, kas bija Johana Heinriha Baumaņa skolotājs. Bet pie pretējās sienas, abpus kamīnam, ir gravīras ar hercoga portretu un viņa sievas portretu. Savukārt virs hercoga portreta karājas ķeizarienes Annas portrets! Hercoga sieva nemaz nebija greizsirdīga uz ķeizarieni, tā ka tur viss ir vislabākā kārtībā, nekādi slikti fluīdi starp šiem portretiem neceļo! L.S.: Kā šis process - darbietilpīgs, jūtu ietilpīgs, domu ietilpīgs - atgriežas pie jums kā gleznotāja? Tas tomēr ir neatraujami... I.L.: Jā, tas ir neatraujami, tomēr arī ļoti atšķirīgi. Kad esmu pilī, man it kā nav nekāda sakara ar glezniecību, es neesmu gleznotājs, es neatceros, ka tāds kādreiz esmu bijis. Bet tajā pašā laikā šīs nodarbības un pati pils kā tāda gigantiska instalācija attīsta iztēli. Es visu laiku nodarbojos ar to, ka laižu caur savu galvu bezgalīgu filmu. Pilij vispār nevar iziet cauri, neredzot filmu. Šie tēli drūzmējas katrā telpā, slīd man pa priekšu, katrreiz citās sakarībās. Un iztēle gleznotājam ir būtiska lieta. Gleznotājs izlasa no šīs filmas labākos kadrus, pārvēršot statiskos attēlos. "Kalētu cikls"... Es varu vienīgi nožēlot, ka tik ātri negleznoju un nevaru vizualizēt kādu tūkstoti kadru no šīs epopejas, man jāizvēlas četri. Līdzīgi ir ar pili. Taču pilī tas notiek vairāk sinhroni, vienā elpā laiks tiek rādīts. L.S.: Kāpēc tiek gleznots "Kalētu cikls", klēts, nevis pati pils? I.L.: Mēs esam nonākuši pie paša galvenā, un tā ir dialektiskā pretruna. Abi kopā tie veido pretstatu pāri. Pilī es vēroju un darbojos ar to, kas ir bijusi šīs kādreizējās dzīves gaišākā, labākā daļa, t. i., - ar mākslu. Paši bieži vien būdami intriganti un slikti cilvēki, piļu īpašnieki deva iespēju uzplaukt mākslai. Pilī mēs varam kopt šo mākslu. Mēs varam rādīt, cik skaista bija māksla pirms 200 vai 300 gadiem. Līdz ar to es pilnībā distancējos no otras puses - reālās tālaika sadzīves. Es neteiktu, ka 18. gadsimts bija labs, tas bija ļauns. Par šo mākslu varēja priecāties ļoti maz cilvēku, un es ļoti labi saprotu no mūsdienu viedokļa, ka tas ir slikti. Tamdēļ savās gleznās es izdzīvoju šīs parādības pretējo pusi - sociālo fonu, kontrastus. Vēl vairāk - man ir nepieciešamība izdzīvot kaut ko dramatisku, lai neteiktu - traģisku. Tas, ko esmu iecerējis gleznot, ved tieši prom no tā harmoniskā, skaistā, kas ir pilī. Uz likteņgaitu pārdomām, lielām, smagām lietām. Un arī šī "Kalētu cikla" jēga nav parādīt skaisto klēti. Arī ne to, ka padomju laiki to pārvērš par kaut kādu monstru. Es gribu parādīt, kā cilvēki tai apkārt mainās. Kā latviešu tauta izaug. Kā no dzimtcilvēku līmeņa izaug līdz otram cikla darbam, kur ir 1914. gads, kad zemnieki ir stabili, latviešu tauta jau pastāv un cer uz labāku dzīvi. 1950. gads rāda drūmo iekritienu boļševiku laikos pēc deportācijām. Pēdējais darbs ir vēl bēdīgāks, es tur esmu viens pats, māja ir pārbūvēta. Tāda ir realitāte, tā notiek, un varbūt varētu vēl piekto darbu šai ciklā pielikt, kas būtu lustīgs - tur būtu kāda kafejnīca vai kas cits, piemēram, viesu māja tajā nelaimīgajā klētī... Ar to es tikai gribu uzsvērt, ka pils ir "skaistais dārziņš", bet glezniecība - kas cits. L.S.: Tieši "Kalētu cikls" visā pilnībā bija ieraugāms izstādē "Rīgas galerijā" un nonāks jaunā Laikmeīgās mākslas muzeja kolekcijā. Divi jaunākie darbi - kā jūsu dāvinājums. I.L.: Cikla ideja radās pirms desmit gadiem, kad Erna Ziemele no Kalētiem sūtīja man materiālus, arī attēlus. Tur es ieraudzīju divas fotogrāfijas, no kurām nevarēju atrauties, - cik dīvaini, divas cilvēku grupas vienas un tās pašas mājas priekšā: viena ap 1914., otra - ap 1950. gadu. Kāda dīvaina iemiesošanās, es domāju. Materiāls, no kura izejot varētu parādīt kādas dzīves ainas. Jutu, ka tās bildes mani vienkārši nelaiž vaļā. Es sāku ar 1914. gada attēlu - un jutu, ka viss, ko es pielieku, ir plakanāks, neinteresantāks. Beigās aptvēru to dīvaino lietu, ka šī fotogrāfija ir ideāla. Tā ir simtprocentīga. Absolūta. Katrs cilvēks ir savā vietā un iemiesots kā tipāžs. Poza un visa anturāža ir absolūti precīza. Sapratu, ka nedrīkstu pat malās neko nogriezt, ne pielikt. Ir kāds dīvains liktenis, kas man liek šo fotogrāfiju atkārtot. Vienīgais, ko es tur izmainīju - ieliku savu seju vienam no zemniekiem. Es skatījos fotogrāfijā ar palielināmo stiklu tik dziļi iekšā, ka mēģināju iztēloties katra raksturu, nākamo likteni, to, ko viņš teica brīdi pēc tam, kad fotogrāfs bija beidzis, kur viņš aizgāja, kas notika. Priekšā stāv sieviete ar maizes klaipu. Ļoti skaista. Tādā zemnieciskā nozīmē. Ar masīvu seju, bet kaut kas netverams skatā. Tik neizsakāmi apgarota un burvīga, sejā viņai kaut kas tik brīnišķīgs, ka es teicu - tā ir latviešu Mona Liza! Jā, man atsūtīja arī fotogrāfiju, kur viņa bija pēc 30 gadiem, - labāk es to nebūtu redzējis... Tāpat man iznāca ar otro bildi - kolhozniekiem, kas nodod labības maisus. Beidzās ar to, ka es šīs formas vienkārši atveidoju. Protams, domājot par refleksiem, krāsu utt. Esmu sapratis, ka fotogrāfija tomēr ir kaut kas ļoti būtisks. Ilgi fotogrāfija ir uztverta kā kaut kas zemāks par "lielo" mākslu, bet fotoaparāts spēj dot to mazo brīdi - to puspagriezienu, noskaņas mirkli, ko nekad nepaņemt no cilvēka, kas nolikts priekšā, lai pozētu. Renesanse, baroks - tas jau ir mākslas kārtojums. Dzīves tur ir samērā maz - tikai kā materiāls, ko māksliniekam mīcīt un izveidot savu tēlu pasauli. Beigu beigās - es sevi nebūt neuzskatu par 16. vai 17., bet par 21. gadsimta gleznotāju. Tā kā es patiešām gribu pietuvoties dabai, cik vien tas iespējams, fotogrāfija šai procesā man ir kas ļoti būtisks. Savus novērojumus un pārdzīvojumus es pārbaudu caur fotogrāfiju. Arī gleznojot, es attēlu izkontrolēju caur neskaitāmām fotogrāfijām - katru pozu liku kādam nopozēt, pārbaudīju kroku kritumu, gaismas un ēnas, saglabāju kā tādu apziņu sev to, kā dabā lietas veidojas. Tādā pašā virzienā es gāju, arī strādājot pie pēdējās gleznas. Sapratu, ka cikls jāiesāk, atkāpjoties atpakaļ, un jābeidz ar mūsdienām. Mūsdienas veidojās samērā vienkārši. Ieva mani nofotografēja - laikam 2003. gada pavasarī. Viņa mani tur nolika vienkārši, lai redzētu mērogu attiecības. No sākuma gribēju šo kadru apkraut ar sirreālām detaļām, bet pagājušogad paņēmu fotogrāfiju rokās un sapratu, ka nekā vairāk nevajag. Paņēmu Ievas kadru un uzgleznoju. Atšķirīgi veidojās pirmā glezna - tā, kurā mēģināju iztēloties pamatakmens likšanu. L.S.: Gluži kā pilij, vai ne? I.L.: Jā, kā pilij. Es lauzīju galvu, kas tur īsti ir noticis. Izraka bedri. Kāds kāpa iekšā. Laikam jau kungi - tāpat kā pils akmens likšanā kāpa kambarkungs fon Butlars un mācītājs Horsts. Kalētos es tur ieliku muižas īpašnieku fon Noldi. Zemnieki, protams, ir sapucējušies un skatās. Fon Horsta aprakstā minēts, ka vairāki simti zemnieku un strādnieku bija sapulcējušies un tad tika izveltas vairākas mucas dzērienu viņu pacienāšanai. Skaidrs, ka tas viss notika arī Kalētos. Kungi - ģimenes locekļi un kaimiņi - ir sarāpušies tādā kā estrādē, kas uzbūvēta, lai no augšas visu labāk var redzēt. Tad es mēģināju iztēloties, kādi tajā laikā varēja būt latviešu zemnieki. Ja skatāmies muzeju fondos - viņi ir neprātīgi pucējušies, ja lasām ārzemnieku tekstus - viņi bijuši nodzīti darba lopiņi, gandrīz būtnes bez dvēseles. Es visu to mēģināju salikt kopā. Protams, tādā reizē viņi bija saposušies. Un mani ļoti izklaidēja tas, ka es palūdzu kolēģus, lai viņi man pozē - parkā, kur mums ir zaļais teātris. Tur ir kaut kas līdzīgs estrādei un skatītāju vietas. Nostādīju kolēģus, un viņi man pozēja. Un tad sapratu, ka man nav jāsacer jaunas sejas! Pat tāda epizode - krievu mūrnieka palīgam, kas bildē ir ar ķerru, fotogrāfe bija iedevusi paturēt savu sunīti, un izrādījās - arī tas bija brīnišķīgi! Tāpat meitene priekšplānā - bibliotekāres meita. Viņa atnāca skaistā, baltā blūzītē, saplūca puķes, kas nu tur bija. Es gribēju taisīt viņai kādu īpašu pagriezienu, bet - kā viņa tur pati pagriezās, tā arī izrādījās vislabāk. Tā es šo gleznu saliku no daudziem maziem gabaliņiem. Protams, kolorītā katru bildi gribēju pietuvināt attiecīgajam laikmetam. Otrai - kolorīts Rozentāla noskaņās, trešajai - kaut kas no socreālisma, bet pirmai tas ir bīdermeiera laiks un kolorīts, un tāpēc arī priekšplānā vajadzēja kaut ko mīlīgu, kādu bērnu. Kā nekā - sentimentālais bīdermeiers! L.S.: Ko nozīmē apziņa - būt 21. gs. gleznotājam? I.L.: Es nezinu pat, ko šobrīd dara citi kolēģi - gleznotāji. Tas mani nekad īpaši nav interesējis. Es daru to, ko gribu pats. Es pat atceros brīdi, kad pārgāju no triepšanas, ko man mācīja Rozentālskolā, uz sīku otiņu, gludu gleznojumu, - tas bija 1963. gadā akadēmijā. Mazu darbiņu vajadzēja taisīt, un es tā nedroši, domādams - tā nedrīkst! - paņēmu nelielu matu otiņu un sāku veidot formas un detaļas kā vecmeistari. Mācīja taču likt laukumu pret laukumu. Zināma stilizācija un plakanība bija dabiska lieta. Šo darbiņu toreiz gleznojot, arī sajutu, cik interesanti ir ar vecmeistariem strādāt, ka viņu pasaule ir daudz vairāk ievelkoša sevī, tajā var pastaigāties. Tā, ko rada ar krāsu laukumiem - ķepļep -, ir estētiska un jauka, bet ļoti ierobežota savās iespējās. Tas laikam bija sākums. Gleznoju, piemēram, aktu Engra manierē. L.S.: Arī jūsu klusajās dabās sastopas laiki... I.L.: Dažas es uzgleznoju, tieši variējot holandiešus. Klusā daba ar tauriņu - tie bija ziedi manā virtuvē, un tādu holandisku uzstādījumu ar atlasītiem elementiem un kompozīciju es arī uzgleznoju. Abas klusās dabas ar ziediem patiesībā gleznoju, pesimistisku izjūtu vadīts. Baltais tauriņš ir augšāmcelšanās simbols... Tās abas ir vanitas, zūdības tēma. Un arī no šāda viedokļa, nevis no priecāšanās un estetizēšanas es varu uztvert puķu buķeti. Man tuvs ir tas, kā holandieši to izjuta - viss skaistais ir īsti skaists tāpēc, ka tu apzinies tā zūdību. Pirmajā gleznā ir lilija. Tā bija pilī uz galda vāzē, pilnīgi izziedējusi, gali jau saskrullējušies dramatiskās skrullēs, it kā gribētu izšauties pret griestiem. Tādu es to paņēmu un uzgleznoju. Un tas deva nevis līdzsvarotu mieru kā holandiešiem, bet ekspansīvu sprādzienu uz augšu. Tādu agoniju. L.S.: Klausoties jūs, es bieži domāju par to, ka zem izstādēs sastapto jūsu darbu it kā mierīgajiem, gludajiem gleznojumiem slēpjas milzīgs temperaments, ekspresija. Kāpēc jūs tik nepārprotami cenšaties visu ielikt klasiski stabilos rāmjos? I.L.: Es neuzskatu, ka sprādzienu var parādīt, kā to darīja tie laimīgie cilvēki, kas dzīvoja 20. gs. 40. un 50. gados un nodarbojās ar abstrakcionismu. Var jau būt, ka var tā sevi izlādēt. Es to visu izmēģināju 1958.-1959. gadā. Visu ko - no pirmskara abstrakcijām, no sirreālistiem, no kubistiem. Mani tas neapmierināja, mani tas nepiepildīja. Secinājums bija (es biju ļoti jauniņš, bet, paldies Dievam, ļoti paškritisks): ja man iznāk ārēji tikpat labi kā tiem metriem, kurus es redzu bildēs, - kaut kas nav kārtībā. Tātad šajā virzienā neko vairāk nevar sasniegt. Man ar to pietika. 1960. gadā tas mani jau absolūti neinteresēja. Un viss tālākais man lika saprast, ka eksploziju nevar panākt, paņemot krāsas un ar abām rokām ķellējot. Tas ir ļoti naivi. Tas ir fizioloģisks process, un tur nav nekāda garīga sprieguma. Lielāks spriegums rodas, kad parādību attēloju tādu, kāda tā ir vai kāda varētu būt citā - antipasaulē. Man šis spriegums jāieliek ļoti ticamā formā. Man pašam ir jānotic, ka tā pasaule ir tāda. Ja es tam pieietu no freidisma principiem, droši vien secinātu, ka tādējādi es atbrīvojos no domām, kas mani vajā. Kad es uzgleznoju, tas ir kas līdzīgs terapijai. Tāpat ir ar rakstu darbiem - piemēram, par zudušajām muižām. Kad esmu uzrakstījis, man vairs negribas tur atgriezties, esmu šo tēmu izsmēlis, man to vairs nevajag. Tā man bija ar Iecavas muižu, kur man visu laiku gribējās atgriezties. Kad grāmatiņa iznāca, viss bija garām, es skatījos uz to neitrāli. Tagad Kalēti man kaut ko ir paņēmuši un likuši nomierināties. Bet nākamais, pie kā es gribu strādāt, no kā tagad gribu atbrīvoties, ir Piektā gada revolūcijas tēma. Smagās tēmas mani saista, un es dīvainā kārtā secināju, ka arī tās var pētīt ar glezniecību. Man jau ir kaudze ar fotogrāfijām. Ieraugot cilvēkus, notikumus, es it kā ieeju šajos notikumos. Tāpat kā lasot memuārus. Mani vairāk interesē šīs traģēdijas cilvēciskā daba. Šī lielā, šekspīriskā drāma mani saista, es jūtu, ka man tā ir jāizsaka, un, tā kā es nevaru uzrakstīt romānu, nevaru uzņemt filmu, man būs kādas gleznas par šo tēmu. Šī tēma mani moka, jo es varu iemiesoties gan tajā zemniekā, kurš uzskata, ka cietis gadsimtu netaisnību, un varu saprast baronu, kuram nodedzina muižu un viņš nesaprot, par ko, kamdēļ, viņš gribējis būt labs. Man abus ir žēl. Es nezinu, vai spēšu to ielikt gleznā, tas varbūt ir pats grūtākais, kas stāv man priekšā. Vēsturiskās tēmas vispār glezniecībā nepadodas. Arī senajiem meistariem tās daudzkārt izrādījušās neveiksmes. Dekoratīva, kičīga, romantizēti virspusīga retrospekcija. Es nezinu, vai man izdosies kas labāks, bet gribu vismaz mēģināt. Tas ir tāds aizraujošs piedzīvojums tagad, kurā gribu laisties iekšā, kad man būs atvaļinājums. Tad es varēšu pili "atslēgt" un domāt par glezniecību. Man ir vēl viena apsēstība - ainava. Zemgales līdzenums. Parastākās ainavas, kas apkārt. Nekā dekoratīvi krāšņa, bet tas, ko redzu ikdienā. Jo tajā ir tas, ko neviens nav sapratis. Bruno Vasiļevskis varbūt bija pirmais, kurš gribēja pieņemt ainavu ar tās krāsām un formām tādu, kāda tā ir. Viņš pirmais pierādīja, ka var nolikt zaļo pret zilo, - vecmeistariem koki bija vai nu brūni, vai zili, tikai ne zaļi. Un es gribu parādīt, ka necilā Zemgales ainava, kas nevienam nepatīk, ir bezgala romantiska un dziļa piesātinājuma pilna. | |
| Atgriezties | |
