VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Impresionistisks puķu pušķis Andrejam Ģērmanim Aiga Dzalbe Jebkura stāsta monogrāfiskai koncentrācijai nepiecieša-ma aktualitāte. Tad nu, lūk, - pēdējā pusgadsimta latviešu mākslas dzīvē visnotaļ zīmīgajam dvīnim Andrejam Ģērmanim šogad 16. jūnijā apritēja 65 gadi. Viņa bioloģiski mazliet vecākais brālis Juris apaļīgo jubileju ar retrospektīvu personālizstādi "65/40" Melngalvju namā pasteidzās atzīmēt jau gada sākumā. Andrejs izstādei nobriedis jūnijā - tā iecerēta Jūrmalas pilsētas muzejā. | |
Priekšstats par Andreja Ģērmaņa gleznās pausto pasaulizjūtu reducējas atziņā: "Ak, Dievs, cik jauka, pašpietiekama un mākslas vērta gan ir mūsu ikdiena!" Saules atspulgi raibina koku lapotnes un ļaužu sejas, dāmas labākajos gados labprāt ķidā brētliņas, laivas un velosipēdi drūzmējas tiklab Amsterdamā, kā Rojā, mākoņi ir biezi, zīmīgi vai nejauši, dažādi noskaņota šķiet jūra vai pļava. Būdams izteikti komunikabls un sangvinistiska temperamenta gan saskarsmē ar līdzcilvēkiem, gan gleznojot, mākslinieks savā personiskajā pasaules ainavā atrod vienkāršus, dzīvi apliecinošus motīvus, kas būtībā ir tikpat parasti, cik nezūdoši skaisti. Turklāt arī daiļrunīgi pauž tādus lēni izplēnošus ideālus kā impresionistiska brīvība, ilgstoša ļaušanās mirkļa iespaidam, dabiskas attiecības ar dabu, pozitīvi izvērsta interese par līdzcilvēkiem. Dvīņi Juris un Andrejs Ģērmaņi piedzima īstajā ģimenē. "Mans papus bija bibliogrāfs, līdzstrādnieks vecā Gulbja konversācijas vārdnīcā, māte - logopēde, sarakstījusi grāmatu un daudzus rakstus. Mātes tēvs, Arturs Dzeivers, beidzis Pēterburgas universitāti, Latvijas laikā cita starpā rakstīja arī mākslas izstāžu recenzijas. (..) Mēs ar Juri bērnībā spēlējāmies ar bibliotēku kartotēkas kartiņām, tēva bibliotēkā bija tūkstošiem grāmatu. (..) Mamma redzēja, ka esam visai nepraktiski dvīņi, fiziski pašvaki, tādi vājiņi - tur jau tikai mākslinieki sanāks. Vispirms mūs gribēja sūtīt baletskolā, tomēr tajā gadā neuzņēma, bija runa arī par mūzikas skolu. Vecaistēvs - mākslas mīļotājs un speciālists - vadīja ekskursijas mūsu mākslas muzejā un līdz 1924. gadam arī Tretjakova galerijā. Viņš ar mums staigāja pa Rīgu, 20 minūtes ap katru pieminekli - kā no kuras puses izskatās (..)" Vectēva iespaidā tika izlemts zēnu liktenis - viņi sāka mācības Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā. Jautāts par biežo nokļūšanu cienījamu mākslinieku, fotogrāfu un gleznotāju modeļa lomā, Andrejs Ģērmanis teic: "Dvīņi jau vienmēr izraisa interesi, un tās sejas mums vienmēr bijušas interesantas - kādreiz arī pašam tā likās. Atceros, kad man vēl neauga bārda, tikko biju sācis mācīties akadēmijā, manā kursā bija tāda tēlniece Maija Treilone, vēlāk Drīzule. Viņa pirmā sāka: "Vai, vai, Andrej, tevi vajag veidot, tev ir tādas asas un askētiskas formas," - utt." Visai bieži Andrejs Ģērmanis portretē pats sevi - vislētāko un pieejamāko modeli. Viņam nenoliedzami piemīt portretista dotības, ko tikai vairo vēlme aktīvi komunicēt ar cilvēkiem. "Vajadzētu gleznot un gleznot portretus. (..) Vakar paņēmu vienu jaunu dāmu gleznot. Tik patīkami tā no dabas gleznot labā apgaismojumā, labā kompozīcijā, ko pats, protams, izdomā. Tīrā bauda. Var jau, zināms, izmantot visādas skicītes, fotogrāfijas, tomēr vislielākā bauda ir gleznot no dabas, vismaz manai paaudzei un man. Portretu var realizēt, tikai kad satiecies ar dzīvu cilvēku, sarunājies, ielūkojies viņā un viņš ieskatās tevī, atklājas," saka mākslinieks. Būtiska Andreja Ģērmaņa rokraksta pazīme ir vieglums, impulsivitāte. "Man svarīgs ir ekspromts - vienmēr svaigumu saglabāt. Patīk tā apliecinoši, pozitīvi, gaiši strādāt." Andrejs Ģērmanis pazīstams arī kā vārda mākslinieks, par ko lasītāji var pārliecināties "Studijas" lappusēs. Mākslas dzīves atspoguļošanā viņš piedalās kā konsekvents demokrāts - informē par mazpazīstamu mākslinieku un ārpus centriem notiekošās mākslas dzīves aktivitātēm. Andreja Ģērmaņa teksti ir apveltīti ar līdzīgām kvalitātēm kā gleznas, proti, vieglumu, stāstījuma plūdumu, pozitīvu ieinteresētību un dzīvesprieku. Varu tikai piekrist, ka erudītajam māksliniekam "sen jau vajadzēja kādu grāmatu uzrakstīt". Varbūt iecerēta autobiogrāfija? | |
| Atgriezties | |
