VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pirmspēdējais solis pirms klusēšanas. Ģirta Biša fotogrāfiju un Modra Brasliņa gleznu izstāde "23" Latvijas Mākslinieku savienības galerijā no3. līdz 17. maijam Alise Tīfentāle Plašā galerijas telpa izskatās gandrīz tukša - ne pārāk lielā formāta gleznas pakārtas gandrīz vai pie pašiem griestiem, pie sienām šur tur pa fotogrāfijai. Vizuāli atturīga izstāde bez agresīviem efektiem un tēlainības - kā tāds trāpīgs teiciens latīņu valodā, kurā pieņemts lieki netērēt nevienu zilbi. Modris Brasliņš (dz. 1971. g.) ir gleznotājs un arī žurnāla "Rīgas Laiks" mākslinieks, Ģirts Bišs (dz. 1967. g.) - komponists un pašlaik Viļņas Mākslas akadēmijas maģistrants Foto un mediju mākslas fakultātē. Vai viņu profesionālā darbība atbalsojās arī šajā izstādē - droši vien, bet ne jau par to ir stāsts. | |
Pretstatā populārajai vēlmei pēc avangarda, šo izstādi gribas saukt par reakcionāru vārda vislabākajā nozīmē, jo, manuprāt, šis notikums, kaut arī vizuāli mierīgs, aktīvi nostājās pret pārejošo mākslas modi, ierēdņu noteiktajām vadlīnijām mākslā, pret visu "progresīvo" un Eiropas mākslas tirgū pieprasīto, vietā piedāvājot ko savu - individuālu, pašpietiekamu, neatkarīgu. Tas arī ir cienījami, jo pašlaik laikmetīgajā mākslā tiek kultivēts provinciālisms: "mēs arī darām tāpat kā Berlīnē", piemēram. Šeit ir divi mākslinieki, kuri zina, ko grib, un to arī dara. Ar ko viņi šeit nodarbojas? Protams, glezno un fotografē. Mazliet praktizē skaitļu maģiju - izstādei dots nosaukums "23" un ievadrakstā apgalvots, ka "2 ir cilvēka skaitlis, 1 - pilnīgas apziņas skaitlis, 3 ir abu summa. 21. gs. - pilngadība - trešais zvaigžņu skaitlis". Aizraujas ar zinātnisko fantastiku - kaut arī šis apzīmējums ir visai apšaubāms, jo Stenlija Kubrika 1968. gada filma 2001: A Space Odyssey būtu ievietojama dažādos žanros. Filma ir izstādes autoru oficiālais iedvesmas avots - atklāšanā skanēja mūzika no tās, un filma parādās pašu autoru stāstos par saviem darbiem. "Filmu izstādē nerādījām - lai nav modernā izstāde, kur obligāti jābūt monitoram," teica Modris. Izstādē tomēr nemeklēt krāšņo un uz psihodēlijas robežas esošo Kubrika filmas estētiku vai kādas citas tiešas atsauces uz 60. gadu vizuālo stilu. Tajā ir kas nopietni atturīgs. Kabalas studijas nav piemērotas kuram katram, tāpat arī šī izstāde - tajā bija jūtama nopietnība un introverta koncentrēšanās, kas ir ceļā uz atteikšanos no runāšanas un darbības vispār. Kā pirmspēdējais solis pirms pilnīgas klusēšanas. Dažas Brasliņa gleznas, kam pamatā ir galvaskausa medicīniskie skenējumi, nedaudz atgādināja Solveigas Vasiļjevas personālizstādē Nacionālajā mākslas muzejā redzēto - arī viņas darbu motīvs bija kosmoss un cilvēks, iekšpuse un ārpuse. Modra Brasliņa gleznās sastopas mikro un makro, viss universs un viens smilšu grauds, Piena ceļš un cilvēka smadzeņu pods (šīs paralēles gan mudina uzdot jautājumus, vai smadzenēs mājo dvēsele, saprāts, domas, nevis par glezniecību kā tādu, kas varbūt arī ir bijis autora mērķis). Šajās gleznās nav meklējamas nekādas atsauces uz to, kas ir "aktuāls" laikrakstu virsrakstos, tās nemēģina polemizēt par politiku, institūciju lomu vai ES robežu paplašināšanos - tās ir svarīgas pašam autoram. "Forma - vienādi taisnstūri kā ekrāni. Melnā krāsa - glezniecisks vadmotīvs. Objekti, kas reljefi iezīmējas uz melnā - nekurienes - fona. Anatomija - atgādinājums par kailo un trauslo dzīvību kā Rembranta "Doktora Tulpa anatomijas stundā". Anatomija atgādina par to, ka mēs esam ne tikai sociālas un politiskas lomas izdzīvojošas būtnes. Tā atgādina par nāvi. Pretnostatījums - cilvēks viens kosmosā. Kosmiskā vientulība," tā savas gleznas komentē Modris Brasliņš. Ģirta Biša fotogrāfijas ir kaut kas pavisam cits, nekā varētu iedomāties, - nedz sekošana poētiski nejaušajai melnbaltās fotogrāfijas skolai, nedz modīgā krāsainā dokumentalitāte. Krāsaini laukumi uz metāliska toņa papīra - tikpat labi līdzīgu rezultātu varētu panākt glezniecībā, zīmējumā vai citā tehnikā, šeit fotogrāfija ir izvēlēta kā līdzeklis, kā audekls un ota noteiktas vizuālās informācijas fiksēšanai. Vai šī informācija ir saprotama skatītājam - tas ir pavisam cits jautājums. Jo jebkuras abstrakcijas atšifrēšana no skatītāja prasa daudz lielāku prāta piepūli nekā laikmetīgajā fotogrāfijā tik bieži sastopamās jaukās ainiņas iz dzīves vai nebeidzamās portretu kolekcijas. Tās arī komentēt ir pavisam viegli. Bet Ģirta Biša konceptuālo fotogrāfiju sērija nav saistīta ar sižetu, tajās nav jāmeklē kas virspusēji pazīstams. Acīmredzot fotogrāfija izmantota tādēļ, ka fiksēta materiālā realitāte - priekšmeti un vide, gaisma, krāsa un ēna -, kam tomēr nav lemts kļūt par galveno varoni šajos darbos. "Kas tas tāds ir, ko viņš tur fotografē?" - tā varētu jautāt, bet autora mērķis nav dokumentēt vai reproducēt priekšmetu pasauli, viņš vēlas vērst mūsu uzmanību uz ideju, priekšstatu, domu pasauli. Acīmredzot autors izvirzījis sev uzdevumu atteikties no liekas tēlainības un ar fotogrāfiskiem līdzekļiem mēģināt fiksēt to, kas, viņaprāt, slēpjas aiz priekšmetu ārienes. Spekulējot ar jēdzieniem, var pieņemt, ka arī mūzika ir kas visai abstrakts - to nevar satvert, preparēt un analizēt kā jebkuru priekšmetu vai dzīvu būtni, kaut arī tā tomēr ir fiziski uztverama parādība. Abstraktās fotogrāfijas - tā varētu būt mūzika skatienam. Iespējams, ko līdzīgu mēs vēl redzēsim RIXC organizētā festivāla "Viļņi" izstādē "Arsenālā" augustā. | |
| Atgriezties | |
