VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Lilijas Dineres dārzs. Lilijas Dineres personālizstāde "Nezināmā dārzā" Nacionālajā mākslas muzejā no 12. maija līdz 25. jūnijam Anita Vanaga Cilvēki dzimstot laimes krekliņos vai ar sudraba karotēm. Lilijai Dinerei droši vien rokā bija grāmatiņa. Vismaz tā varētu domāt, ieejot viņas personālizstādē. Izstādes sirds glabājās Hēges zālē, kur mirdzoša galdauta krokās gulēja grāmatas ar Lilijas Dineres ilustrācijām. Tēla - teksta paralēles un mijiedarbība veido tos kodus, kas nosaka visus Lilijas Dineres darbības laukus: estampus, zīmējumus, akvareļus, gleznas, fotogrāfijas vai arī monu-mentālos darbus. Saistība ar vārdu nenoliedzami piešķir mākslinieces darbiem īpašu starpdisciplināru raksturu, ko vislabāk spēj novērtēt dzejnieki - piemēram, to noteikti varētu Fransuā Vijons vai Džordžs Gordons Bairons un Amanda Aizpuriete | |
Dārzs ir tā vieta, kur dvēsele atgriežas pēc ceļojuma cauri laiktelpai un matērijas dimensijām. (Ekspozīcijā bija vairākas kartes.) Skatītājs izstādē varēja atrast botāniskas līdzības un metaforas. Baltās zāles dārza "altārdaļā" māksliniece izveidoja no estampiem koku kā krustu - "Spēli ar apli" (cinka kodinājums, litogrāfija; 1979-1981), kas izaug no haosa jeb cilvēkveidīgu zvēru pinekļiem un sasniedz garīgas skaidrības apogeju, sasaucoties ar priekšstatu par Mahajanu un Hinajanu. "Aplis ir pamats, no kura nāk un uz kuru aiziet tēli," saka Lilija. Ar šo ciklu māksliniece Latvijas grafikā pirmo reizi reprezentēja vizuālos arhetipus, līdz tam neskartu zonu, kur mīto zivis, trīsgalvaini cerberi un dievi, kas mirst. Tēli spoguļojas, atkārtojas, pārklājas, sabalsojas. Atšķirībā no Eshera, kura klātbūtne jūtama mākslinieces agrīnajā sniegumā, Liliju Dineri vairāk par telpu suģestē plakne un tās diktētie nosacījumi. Nosacījumi un saistības nevis ierobežo, bet gan paver jaunas iespējas, ko jāprot saskatīt un izmantot. Kopš Rozentālskolas beigšanas Lilija ir novērsusies no dabas studijām, dodot priekšroku kultūrvēsturiskiem "izrakumiem". No tiem visnozīmīgākā bijusi aizraušanās ar viduslaiku iluminācijām - teksta izgaismojumu no iekšpuses. Viduslaiki pieder pie ģimenes garīgā mantojuma. Pirmās ilustrācijas Lilija zīmēja Cecīlijas Dineres, savas mātes, grāmatai 13-14 gadu vecumā. Atdzejojot no vecfranču valodas Fransuā Vijona dzeju, Cecīlija Dinere radošajā procesā pilnībā uzticējās meitai, kas radīja izcilu grāmatas vizuālo tēlu. Vijona "Dzeja" 1987. gadā Baltijas republiku grāmatu konkursā Tallinā tika godināta par "Gada skaistāko grāmatu". Lai gan apzīmējums "skaistākais" ir stipri mulsinošs. Cik skaisti var būt līķi karātavās? Caur literatūru un drāmu, ķeltu mītiem, vecoguzu eposu "Mana vectēva Korkuda grāmata", Bībeles Ījabu Lilijas Dineres mākslā ienāk konflikts un varas diskurss - kurš kuru uzvarēs, kurš dominēs, kurš kuru pakļaus vai aprīs kā barības ķēdes zemāko posmu. Ar smalku otiņu izzīmēti griezīgi plēsīgi sižeti par dunčiem mugurās transformējas un turpinās arī gleznās. Neierasti un svaigi izskatās darbi, kas tapuši pēc Bībeles motīviem, ieviešot tajos sievietes redzespunktu un līdz ar to radikālu nobīdi no klasiskās vīriešu iedibinātās normas. Vienmēr visās pasludināšanas ainās pazemīgā, padevīgā, biklā Marija gleznā "Vēsts" pārtapusi histēriskā amazonē, ko Dieva roka savalda, turot sagrābtu aiz matiem, kamēr vēstītājputns noziņo savu sakāmo un risinās dievišķā izvarošana. Vai, piemēram, "Bildinājums". Zālamana augstās dziesmas lilijas veido līgavas vainagu, bet līgavaiņa atņirgtie zobi rīmējas ar sievietes iekšējā vilka žokļiem: seksualitāte, kā zināms, ir agresīva. Cilvēka instinktīvo dabu un dramatisko dzīves izjūtu daudzos Lilijas darbos demonstrē zvēra klātbūtne, animālistisko un humāno formu saplūsme vai cīņa. Jāpiebilst, ka tieši Lilija Dinere savulaik aktualizēja viduslaiku bestiārijus. Interesanti, ka to, kas notiek cilvēku prātos, bieži vien var ieraudzīt galvassegās - skati vīru no cepures! Harija Potera cienītājiem Lilijas Dineres "runājošās cepures" droši vien atsauks atmiņā pravietisko šķirmici, un vēl viens otrs tēls varētu likties visai pazīstams. Lilijas gleznu vērtība nav meklējama gleznieciskumā. Gleznieciskums šai gadījumā ir pakārtots dramaturģijai, vēstījumam, un krāsai var piemist simboliska nozīme. Primārie ir tēli, tēlu ietilpība un attiecības, kas veidojas un barojas zemapziņā, atklājas neomītiskajā domāšanā un radošajā fantāzijā vai arī tīrā veidā sapņos. Ne velti Lilijas Dineres māksla var tikt skatīta Vīnes autoru loka kontekstā. Par spīti drakoniskiem gājieniem, arī maiguma un meditatīvu noskaņu, kas neitralizē liliju smaržas indi, izstādē bija gana. Maigums dominēja akrila gleznojumos uz Himalaju rokaslējuma papīra - vairākos darbos papīra tonis un faktūra ļāva autorei ieraudzīt tur esošos tēlus. Atlika vien tos vizualizēt ("Uguns elpa"). Visjaunākā aizraušanās kopš 90. gadu Otrās puses autorei ir saistīta ar fotogrāfiju un atgriešanos pie realitātes tvēruma. Tie ir krāšņi dabas skati, kas parasti izslēdz domu par konkurenci, jo saulrietam vai saullēktam neko nevajag. Māksliniece uzdrošinās tajos ietupināt savus tēlus, ieviešot mirkļa fiksējumos mūžības paradumus un principus, ko var atklāt tikai caur sevi. | |
| Atgriezties | |
