VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dāvana skolai Ieva Lejasmeijere Ievas Astahovskas pētījums "Skola: Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas vēsture" ("Neputns", 2006) tapis apmēram divarpus gadus, pateicoties Latvijas Kultūrkapitāla fonda stipendijai. Grāmata izdota Jaņa Rozentāla 160. jubilejas gadā, atzīmējot arī 60. gadadienu, kopš skolai pie-šķirts gleznotāja vārds. Pētījumā gan korekti fiksēta skolas vēsture, gan arī veiksmīgi konstruēts iluzorais priekš-stats par mākslas (galvenokārt glezniecības) skolu plašākā nozīmē, būtiski papildinot Latvijas mākslas vēstures avotu klāstu un ļaujot iepazīt vairāku mākslinieku paaudžu agrīnā attīstības posma priekšnoteikumus. Grāmata ir pirmā monogrāfiskā publikācija par "rozīšskolu", kam līdz šim veltītas rindas un nodaļas dažādu mākslinieku biogrāfijās. Piemēram, Laimas Slavas grāmatā par Borisu Bērziņu skolai veltīta krāšņa nodaļa. "No vienas puses - ārkārtīgi brīvs, radošs darbs, un pēkšņi kā ar mietu pa galvu: neaizmirsti, ka ir vēl tāda lieta kā amats!" (Slava L. Dieva Buča. - Rīga: Jumava, 2000. - 46. lpp.) Grāmatu "Skola" caurvij jautājums par mākslas kā brīvas pašizpausmes attiecībām ar amata prasmi, "starp rindām" ļaujot nolasīt, ka tās viena bez otras īsti nemaz nav iedomājamas. | |
Sākums, nodaļa "Mālderu skola", iepazīstina ar pašiem pirmsākumiem, izsekojot Latvijas mākslas skolu rašanās fāzēm kopš 19. gadsimta otrās puses: Rīgas vācu amatnieku biedrības amatnieku skola (1872), vācbaltiešu gleznotājas Elīzas fon Jungas-Štillingas zīmēšanas un gleznošanas skola (1873), Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skola (1895), kā arī privātas mākslinieku studijas un amatnieku vakara skolas. Atklāta arī daiļkrāsotāju jeb mālderu profesijas vēsture Latvijā - no vācu laika cunftēm līdz biedrībām 19. gadsimta otrā pusē. Viens no Latviešu daiļkrāsotāju biedrības mērķiem bija veicināt biedru izglītošanos, un 1896. gada 18. novembrī tika atklāta Rīgas Latviešu daiļkrāsotāju palīdzības un veicināšanas biedrības zīmēšanas un daiļkrāsošanas vakara skola - mūsdienu "rozīšu" aizsākums. Autore apzinājusi saistošus arhīvu materiālus, skaidri restaurējot skolas tapšanas apstākļus: "(..) pamatlīdzekļus skolas izveidošanai deva biedrība pati (..). Ar tās uzturēšanu bija saistītas zināmas grūtības - ik gadu piešķirto biedrības "kredītu" gan papildināja audzēkņu mācību maksa un dāvinājumi, tomēr izdevumu arvien bija vairāk. Skolas uzturēšanā vairākkārt tika lūgta palīdzība Rīgas pilsētas valdei, kas vienmēr cerēto palīdzību atteica (..). Situāciju labvēlīgi atrisināja dažādu citu, galvenokārt latviešu biedrību, uzņēmumu un privātpersonu dāvinājumi (..)." Tekstā arī pienācīgi iezīmēts mākslas mecenāta Eduarda Rozīša ieguldījums skolas attīstībā, darbojoties gan skolotāja, gan daiļkrāsotāju biedrības priekšsēdētāja amatā, kā arī kļūstot par veiksmīgu uzņēmēju un vēlāk - Pirmā pasaules kara dēļ pārtrūkušās skolas darbības atjaunošanas aktīvāko iniciatoru 20. gadu beigās. 20. gadsimta sākumā par skolas pasniedzējiem sāka strādāt pirmie latviešu profesionālie mākslinieki - Jūlijs Madernieks, Burkards Dzenis, Jānis Kuga un citi. Pilsēta un Izglītības ministrija skolai sāka piešķirt līdzekļus tikai ap 1935. gadu. Mūsdienās, kārtējo reizi Latvijas vēsturē mostoties mecenātisma aizmetņiem, šīs ziņas šķiet gandrīz vai pamācošas, rādot, ka brīnišķīgu ieceru realizācija nenotiek uzreiz un mērķtiecīga privāta iniciatīva ir svarīgāka par valsts un pašvaldību atbalstu. Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma un biedrību likvidācijas skola kļuva par Latvijas Amatniecības kameras Rīgas Daiļkrāsotāju skolu. Tajā tika mācīta zīmēšana, gleznošana, perspektīva, latviešu etnogrāfija un telpu rotājumi, krāsu tehnoloģija, burtu, izkārtņu zīmēšana, grāmatvedība, praktisko darbu kalkulācija un citi priekšmeti, kas sasaucās ar valstiskajām prakticisma nostādnēm. Padomju laika ideoloģiskās konjunktūras izpausmes nu jau Rīgas mākslas vidusskolā (neilgi pirms vācu okupācijas saukta par Rīgas Valsts daiļkrāsošanas skolu) aprakstītas nodaļā ""Trako kavalieru" laiks". 1946. gadā skolai piešķirts Jaņa Rozentāla vārds. Pēckara laikā skolotāju un skolnieku sastāvs gandrīz nebija mainījies, arī apmācību norise, vienīgi apstākļi bija trūcīgāki. Taču atšķirībā no Mākslas akadēmijā notiekošajām represijām Rozentāla skolā bija mierīgi un samērā brīvi. Tika ieviesta arī dienas Pedagoģijas nodaļa, kuras apmācība balstījās klasisko Eiropas stilu glezniecības tradīcijās. "Bija jau arī, par ko būt lepniem, - "mākslinieku" nodaļas "zelta dzīsla" bija tās pedagogi - kopā ar savu studiju skolā ienākušais akadēmiķis, tobrīd jau klasiķis Jānis Roberts Tillbergs, Vilhelma Purvīša Dabasskatu meistardarbnīcas audzēkņi Otto Pladers, Jūlijs Viļumainis, Kurts Fridrihsons un citi." Šai laikā skolā sāka mācīties Boriss Bērziņš, Aleksandrs Stankēvičs, Harijs Blunavs (vēlāk ilggadējs skolas pasniedzējs), Uldis Zemzaris un citi. Līdz ar padomju okupāciju "rozīšos", tāpat kā visās citās ar jebkādiem mākslas veidiem saistītās izglītības iestādēs, aizsākās pareizās/nepareizās pieejas problemātika, kas caurvij turpmākās grāmatas nodaļas, attēlojot ideoloģisko ierobežojumu absurdās izpausmes, kuras zaudēja aktualitāti tikai 20. gs. 90. gados. Nodaļas "Salna un atkusnis", "Vēsmainie sešdesmitie" un "Stingrais kurss" ne vien rāda, kā Rozentāla skola kļūst par prestižu mākslas skolu ar lielu konkursu, bet arī stāsta par dažādajiem veidiem, kā skolotāji spēja sadzīvot ar konjunktūru, vai nu cenšoties skolniekus no tās pasargāt, vai arī piekopjot režīmam atbilstošu psiholoģisko teororu. Šīs nodaļas, galvenokārt veidotas no sarunām ar skolas pasniedzējiem un audzēkņiem, daiļrunīgi parāda divkosīgās sistēmas iespaidu kā klasisku konfliktsituāciju, kuras dramaturģija neizbēgami ik pa brīdim noved pie "tvaika nolaišanas" - spilgtiem brīžiem, kas nereti pēc tam kāda mākslinieka biogrāfijā un pat mākslas vēsturē kopumā iegūst simptomātisku raksturu. Atmiņu pieraksta žanrs tekstam piešķir dzīvīgu vieglumu, gan ieskicējot daudzveidīgus skatpunktus uz mākslas apmācības problēmām, gan arī ļaujot ieskatīties vecumam atbilstošā un "mākslas gara" pārņemtā skolnieku dzīvē - ekskursijās, vasaras praksēs un mājas ballītēs. Iespaidu papildina dokumentālas fotogrāfijas. Pēdējā nodaļa "Režīms, perestroika un "panku brigāde"" stāstu par "rozīšskolu" ne vien noved jaunās jaunas valsts problēmās (materiālu trūkums, ierobežotas finansiālās iespējas kolektīviem mācību ceļojumiem utt.), bet arī jaunās mājās - grāmatā izsekota skolas mājvietas trajektorija no Ata Ķeniņa skolas ēkas Tērbatas ielā 15/17 uz Lācplēša ielu 55 un pēc tam uz Kalpaka bulvāri 13, līdz visbeidzot nonākam Edgara Vērpes izlolotajā Hāmaņa ielas namā. Šķiet, ka 90. gadu otrās puses saimnieciskais uzplaukums (jaunas telpas, mūsdienīgas tehnoloģijas - datorklase un fotolaboratorija) radījis pamatu nopietnām un netraucētām vizuālās mākslas studijām. Grāmatā ir arī attēlu nodaļa - audzēkņu mācību darbi ar visai neskaidru, bet nepārprotamu akcentu. Tekstā gan minētas Ivara Poikāna un Māra Ārgaļa skandalozās skolas gaitas, tomēr attēlu nodaļa tās izceļ īpaši - atšķirībā no citiem autoriem (godīgi publicēts katram viens darbs) viņiem atvēlēts vesels atvērums (katram četru piecu darbu reprodukcijas). Dīvainās proporcijas iemesli lasītājam paliek nezināmi. Grāmatas dizains liecina par tā autora, "rozīšu" absolventa Edgara Groševa, profesionālajām iemaņām radīt neuzkrītošu, bet skaidru un gana iespaidīgu izdevuma vizuālo konceptu. Vāku noformējumam izvēlētie skolas pasniedzēja fotogrāfa Raimo Lielbrieža uzņēmumi rāda vienu un to pašu telpu no dažādiem rakursiem - vairākos molbertos gleznoti līdzīgi, bet atšķirīgi tverti motīvi; ceturtais vāks parāda arī telpas stūrī guļošu modeli/studenti/pasniedzēju/mūzu. Arī platleņķa objektīva ieliektie griesti ainai piešķir nepieciešamo "skolniecisko" vieglumu, radot gaišu un atvērtu kopiespaidu. Savukārt nosaukuma lazējošais iespiedums neviļus asociējas ar grāmatas autores Ievas Astahovskas caurspīdīgo klātbūtni tekstā, demonstrējot vērtīgu mākslas zinātnieka prasmi ļaut faktiem, notikumiem un aculiecinieku viedokļiem runāt pašiem par sevi. | |
| Atgriezties | |
