VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Brīvības nospiedumi. Grafikas beinnāle Now Art Now Future. Freedom Viļņā, Kauņā un Klaipēdā no 3. maija līdz 3. jūnijam Danute Zoviene Pirms gada uzsāktais projekts Now Art Now Future. Freedom šogad ieguva biennāles nosaukumu (kuratori - Jūrate Rekevičūte, Igns Kazakevičs, režisors un producents Ričards Rickevičs, menedžere Jolita Seredaite), un tā šogad risinājās trijās Lietuvas pilsētās: Viļņā, Kauņā un Klaipēdā. Tajā piedalījās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas mākslinieki, un paralēli izstādēm notika arī akcijas publiskajā telpā un konference. Biennāles rīkotāji negrupēja autorus pēc valstīm - visu mākslinieku darbi bija izstādīti kopīgās ekspozīcijās Mākslinieku savienības galerijā Viļņā, "Mākslas parkā" Kauņā un Klaipēdas Izstāžu pilī. Kā biennāles viesi bija uzaicināti Sanktpēterburgas mākslinieki - viņu darbu izstāde bija skatāma Viļņā, galerijā ARTima, un tajā piedalījās gan pazīstami estampa meistari, gan jaunie autori. | |
Biennāles katalogā tās rīkotāji apgalvo: "Biennale Now Art Now Future. Freedom - jauna, elastīga, hierarhiski nekorumpēta. (..) Tā prezentē novatoriskus triju zemju mākslinieku uzskatus par nospiedumu. Šo koncepciju mēs cenšamies izteikt ar grafikas līdzekļiem, kas sniedz iespēju vizualizēt mūsdienīgas idejas." Izvēloties brīvības tēmu, projekta kuratori piedāvā uz to paskatīties no jauna. Vai šodien brīvības jēdziens ir aktuāls, vai brīvība ir spējīga uz provokācijām? Radošā nozīmē brīvības jautājums ir aktuāls vienmēr. Vispirms tas ir aktuāls pašam radītājam, kuru nereti vien mēdz "ieslodzīt" iemīļota tēma, tehnika, stilistika u. tml. Projekta autori piedāvāja atbrīvoties no šīm nebrīvēm. Kuram no māksliniekiem tas izdevies? Negaidīti un, iespējams, visvairāk provocējoši brīvības tēmu interpretēja lietuviešu mākslinieks Evalds Mikalausks. Viņš kopā ar domubiedriem veselu mēnesi Panevēžas sieviešu labošanas darbu nama ieslodzītajām mācīja veidot grafikas darbus. Pārvarējuši daudzas obligātās kārtības barjeras, mākslinieki uz labošanas darbu namu atveda iespieddarbu mašīnu, darbarīkus un krāsas. Aiz vārtiem nācās atstāt mobilos tālruņus, pārtiku un dzērienus. Rezultāti pārsteidza gan māksliniekus, gan arī ieslodzītās. Darbu izstāde notika Klaipēdas Komunikāciju centrā, un pārsteigti bija arī apmeklētāji un labošanas darbu nama pārstāvji. Mikalausks, kurš par šo darbu saņēma Viļņas pašvaldības prēmiju, mākslai "upurēja" pat savu ādu: uz digitālā veidā fiksētiem savas ādas attēliem mākslinieks uzspieda ar sausu adatu veidotus Alinas Jankauskienes zīmējumus. Tā viņš kļuva par to, ko ieslodzīto žargonā sauc par "zirgu" - cilvēku, kurš iznes vai ienes zonā aizliegtas lietas. Radošais darbs labošanas darbu nama ieslodzītajām dāvāja vēl neiepazītu brīvības garšu. Dažas no viņām atzinās, ka ir piedzīvojušas laimes brīžus, citas - sevī atklājušas māksliniecisku dabu, vēl citas - atvērušas savas ievainotās dvēseles durvis. Latviešu kolekciju biennālē veidoja jaunā māksliniece Liena Bondare. Viņas personālizstāde "Paranoiķa dienasgrāmata" bija skatāma Kauņā, Egidija Rudinska "Grafikas galerijā". Sietspiedes tehnikā veidotie estampi pēc Eliasa Kaneti grāmatas "Masa un vara" motīviem runā par iekšējo brīvību. Lienas Bondares darbi imponē ne tikai ar motīvu paradoksiem, bet arī ar meistarīgu izpildījumu un tehnoloģisku virtuozitāti. Biennāles latviešu dalībnieku vidū bija sastopami tādi atzīti mākslinieki kā Juris Petraškevičs un Ilmārs Blumbergs, piedalījās arī Lita Liepa un Paulis Liepa, Līga Kitchen un citi. Igauņu kolekcijas kuratori Vappu & James Turlow vaicāja - vai brīvība nav bīstama? Igauņu mākslinieki no laika gala dažādās (grafikas, glezniecības vai lietišķās mākslas) Baltijas valstu triennālēs ir izcēlušies ar jaunām tehnoloģijām un oriģinālu domāšanu. Šoreiz spilgtākais bija Urmasa Vīka darbu cikls Rococococo (2004). Biennāles ietvaros notika arī akcijas publiskajās vietās. No tām īpaši izcelt vēlos Jūrates Rekevičūtes akciju "Skaistas lietotas drēbes elitārai ballītei. Ne/pārdod. Ne/lēti", kas bija sarīkota lietotu apģērbu veikalā Kauņā, Petrašunu rajonā. Māksliniece darinājusi estampus, uz papīra veidojot nospiedumus no apģērbiem un aksesuāriem (reljefais nospiedums, linoleja gravējums). Nonākot autentiskā second hand vidē, šie darbi ieguva jaunu vērtību. Lietotais apģērbs ir specifisks mūsdienu sabiedrības atribūts - apmainoties ar drēbēm, cilvēki nodod un iegūst informāciju cits par citu. Māksliniece savā darbā ne tikai tiecās iemiesot konkrēta apģērba valkātāja emocijas, intelektu un paradumus, bet arī atdot parādu savam dzimtajam Petrašunu rajonam. Lai šo "parādu" saņemtu, uz akcijas norises vietu nedroši sanāca apkārtējo māju iedzīvotāji, kas savā teritorijā vēl nebija redzējuši nedz mākslu, nedz arī māksliniekus - vismaz ne vietējā lietotu apģērbu veikalā. Savukārt divi citi lietuviešu mākslinieki - Jurga Jodīte un Sauļus Leonavičs bija organizējuši "Autografiku" Kauņas rātslaukumā - viņu ieceres pamatā ir apgalvojums, ka automašīna kļūst par vienīgo grafikas studenta darbarīku, ja ņem vērā milzīgo plaisu starp grafikas studijām un reālo dzīvi. Kļuvis par skrūvīti, kas kustas trajektorijā "darbs-mājas", jaunais mākslinieks zaudē radošo brīvību (laukuma tika izveidots, t.i., "sabraukts" estamps, ko pēc tam eksponēja Kauņas "Mākslas parkā"). Biennāle Now Art Now Future. Freedom ir sasniegusi dažus savus mērķus: mākslinieki atstāja darbu nospiedumus skatītāju dvēselēs, automašīnas - uz bruģa un kartona, ieslodzītās - uz papīra un mākslinieka Evalda Mikalauska ādas... Brīvība bija: radot, braucot, kontaktējoties, apmainoties ar informāciju. Taču sabiedrība vēl nav brīva pieņemt mākslu. Lietuvieši, šķiet, nebaidās no ārējiem ienaidniekiem un pat ne no gaidāmās eiro ieviešanas. Viņiem daudz vairāk bail ieiet galerijā, pat ja tā ir viņu rajona lietotu apģērbu veikals. | |
| Atgriezties | |
