VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pētera Krastiņa valdzinājums Dace Lamberga Milzīgajā Latvijā izdoto visvisādu grāmatu gūzmā, kurā vidusmēra cilvēks sen vairs nejaudā orientēties, mākslas izdevumi parādās krietni retāk un līdz ar to tiek ievēroti. Nevar paredzēt, kāds būs Kristiānas Ābeles pirmās grāmatas "Pēteris Krastiņš" liktenis, jo plašākā sabiedrībā mākslinieka vārds nav īpaši pazīstams, kaut gan viņa glezna "Luksemburgas dārzā" (1908-1910) vienmēr ir bijusi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. 20. gadsimta sākumā Krastiņa loka gleznotāji Voldemārs Zeltiņš, Pēteris Kalve un Aleksandrs Štrāls salīdzinājumā ar vērienīgo Jaņa Rozentāla, Jāņa Valtera un Vilhelma Purvīša sniegumu tika dēvēti par "mazmāksliniekiem"; tajā pašā laikā mūsu mākslas vēsturē viņu vārdi ierakstīti uz mūžiem, dažkārt varbūt tikai ar nedaudziem darbiem. Man pašai priekšstats par Pēteri Krastiņu ilgu laiku šabloniski saistījās ar Jāņa Siliņa rakstu 1925. gada "Ilustrētajā Žurnālā", un tikai 1999. gadā, gatavojot izstādi "Simbolisms un jūgendstils Latvijas mākslā", padziļināti iepazinu viņa nelielos guašas un pasteļa gleznojumus, atklājot plastiski jūtīgu tā sauktā dekadences laikmeta strāvojumu atspoguļojumu. | |
Šai talantīgajai personībai ar ļoti traģisko likteni Kristiāna Ābele veltījusi analītiski daudzpusīgu grāmatu, un gribas cerēt, ka ar to Pētera Krastiņa vārds iegūs patiesu pazīstamību mūsdienās. Gara slimība daudzsološo talantu strauji noveda nebūtībā - no sešdesmit dzīves gadiem puse pavadīta Aleksandra augstumu psihiatriskajā slimnīcā. Atstāto darbu skaits ir visai liels, taču vairums ir neliela izmēra ainavu un simbolisku kompozīciju skices. Kaut arī par Krastiņu saglabājušās laikabiedru atmiņas, tomēr viņa dzīvi klāj pietiekami biezs neziņas plīvurs. Zinot daudzos sarežģītos un pamatīgi pētāmos jautājumus, patiešām atzinīgi jānovērtē Kristiānas Ābeles rūpīgais darbs pie grāmatas; no atsevišķām informācijas drumslām ar apskaužamu pacietību autore uzbūvējusi šīs mūsu mākslā unikālās personības dzīves gaitu un radošo meklējumu kopainu. Pirmajā nodaļā iepazīstam Krastiņa dzimto vidi, ģimeni un radurakstus, mācības Venjamina Blūma mākslas skolā Rīgā un Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā. Jaunā mākslinieka radošais gars tiek analizēts mazajās melanholiskajās mežu un purvāju studijās ar jūgendstila formu plastiku kokos un mākoņos. Otrā nodaļa veltīta Štiglica skolas stipendiāta ceļojumiem uz Parīzi un Romu 1908.-1909. gadā, bet trešā - daiļrades kulminācijai un norietam. Kristiāna Ābele pati sev un reizē arī lasītājam uzdod daudzus jautājumus, diskutējot par mākslinieka dzīves norisēm vai darbiem (kurš Krastiņš ir divu teiksmainu ainavu autors - Jūlijs vai Pēteris). Pie informācijas pilnības tas būtu lieki, taču Pētera Krastiņa variantā ļauj darboties brīvai iztēlei. Stilistiskie meklējumi pamudinājuši autori salīdzināt Krastiņa darbus ar analogām kompozīcijām, ko radījuši visdažādākie autori - Arhips Kuindži, Emīls Nolde, Augusts Strindbergs, Pēteris Kalve, Mikalojus Konstantīns Čurļonis, Jans Staņislavskis, Pīts Mondrians un Vencels Habliks. Nav, protams, iespējams konstatēt, ko tieši no laikabiedru radītā varēja redzēt un ievērot mūsu mākslinieks, taču nenoliedzami, ka laikmeta vēsmas virmoja gaisā un, pavadīdams vairākus gadus Rietumeiropā, Pēteris Krastiņš tās uztvēra gluži neviļus, un šāds salīdzinošais aspekts tikai papildina laikmeta norišu kopainu. Vienīgi zīmējuma "Ciešanas" (ap 1910-1914) paralēles ar Pētera Kundziņa reālistisko ievainotā vilka tēlu ("Kauciens", 1932), radītu emocionālu pārdzīvojumu iespaidā, liekas tā kā māk-slīgi "konstruēts". Kristiāna Ābele ir pievērsusies arī mākslinieka slimības vēstures izzināšanai, taču svarīgākais, ka viņa beidzot ir noskaidrojusi Pētera Krastiņa konkrēto nāves gadu - 1942. -, kad viņu Otrā pasaules kara laikā kopā ar citiem slimniekiem iznīcināja nacisti.Grāmata vizuāli atstāj kamerrakstura iespaidu, atbilstošu Pētera Krastiņa savdabīgajam mākslas mantojumam. Liekas, ka mākslinieks Juris Petraškevičs iekārtojumā mērķtiecīgi centies rast pēc iespējas saistošāku pirmo iespaidu, jo lasītājs, grāmatu atverot, tiek ieintriģēts ar daudzpusīgu reprodukciju un foto materiālu. Astoņi uz tumšā pelēkbrūnā fona reproducētie "izredzētie" attēli apliecina dizainiski veiksmīgu risinājumu, tomēr mūsu poligrāfija šoreiz nav tik augstā līmenī, lai nezustu smalkās gleznieciskās vērtības, piemēram, sarkanā akcenti manā mīļākajā darbā "Vientuļais koks"(1905-1907). | |
| Atgriezties | |
