VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Stāsts par spožo jaunekli Dace Lamberga Intriģējošs vāks ar lieliem, sarkaniem burtiem "DŽO" un sārtu raķeti tumšās debesīs - pirmais, ar ko piesaista Eduarda Kļaviņa grāmata "Džo: Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla" (mākslinieks Juris Petraškevičs). Tā aicina iepazīties ar stāstu par nepilnus divdesmit deviņus gadus nodzīvojušo spožo jaunekli, kurš "atgādina raķeti karalauka debesīs". | |
Vērienīgā monogrāfija, pateicoties gan izvēlētā varoņa personībai, gan paša autora erudīcijai, ir unikāls pētniecisks darbs, kāds mūsu mākslas vēsturē vēl nav tapis. Jāzeps Grosvalds nav izcilākais latviešu mākslinieks, un viņa jauninājumi dzimuši kā franču modernās glezniecības atblāzma, taču šai personībai līdzīgas mūsu kultūrā nav. Globālā tīmekļa laikmetā grūti iedomāties daudzpusīgi humanitāri izglītotu, studiju ceļojumos mākslas pamatus apguvušu, aktīvi radošu gleznotāju, kas vienlaicīgi nodotos militārai karjerai un dienasgrāmatā fanātiski dokumentētu vai katru dzīves dienu un pusotru stundu dienā veltītu vēstuļu rakstīšanai. Grosvalda patiesi daudzveidīgais mantojums, kura viena daļa glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (gleznas, akvareļi, dienasgrāmatas un vēstules), otra - Vermlandes muzejā Kārlstādē, Zviedrijā (apmēram 250 strēlnieku un Persijas cikla akvareļu), Eduardam Kļaviņam ir ļāvis precīzi un pamatīgi izsekot radošai izaugsmei no pusaudža svaidīgajiem meklējumiem līdz nobriedušas personības pieredzē apsvērtam laikmeta dokumentējumam. Atsauces vien grāmatā ir 1276! Protams, saistošais materiāls varētu ieintriģēt jebkuru mākslas vēsturnieku, taču tieši Eduarda Kļaviņa fundamentālās zināšanas Rietumeiropas mākslas vēsturē un dziļā erudīcija varēja radīt augstvērtīgu pētījumu par jaunu cilvēku, kurš daudz un aizrautīgi mācījies, lasījis, ceļojis, uzdzīvojis Eiropas lepnākajos restorānos, mīlējis dažādu tautību sievietes, regulāri apmeklējis koncertus un izstādes, aktīvi iesaistījies karā, domājis par latviskumu un sava īsā mūža beigās darbojies pirmajā Latvijas legācijā Parīzē. Atšķirībā no latviešu kultūras darbinieku vairākuma - "atraitnes dēlu", zemnieku vai sīkpilsoņu bērniem - asprātīgo dzīves baudītāju Jāzepu Grosvaldu radīja Rīgas labākās pilsoniskās aprindas, izglītota un pārtikusi ģimene; viņam nekad netrūka naudas ne grāmatām, ne izpriecām, ne ceļojumiem. Taču ne jau pleiboja dēkas, bet spilgtā radošā dzirksts un pilnasinīgais reālās dzīves būtības skatījums piesaista šajā personībā. Mums svarīgs tas Grosvalds, kurš stimulēja latviešu klasiskā modernisma dzimšanu, kurš pirmais tēlotājā mākslā atainoja bēgļu dramatismu un latviešu strēlnieku episko sūtību. Grāmatas pirmajā daļā "Pašaudzētais estētisms" talantīgais pusaudzis Džo dzīvo lielisku dzīvi, iepazīst mākslu un izmēģina roku, imitējot dažādus stilistiskos paņēmienus no vācu žurnālu karikatūrām līdz Edvarda Munka tipāžiem. "Mācekļa ceļojumi un meklējumi" iepazīstina ar jaunu cilvēku, kura plašās iespējas neliek prātot par "sausās zīmēšanas" apguvi Rīgas vai kādā Krievijas "kroņa" mākslas skolā, bet uzreiz - Minhenē un pasaules mākslas metropolē Parīzē, turklāt pēc noskaņojuma izvēloties to vai citu pedagogu. Vienīgi sākumā Jāzeps tā uzreiz nespēja pieņemt modernismu, ko pārstāvēja "cubisme piekritēji jeb tamlīdzīgi šmurguļi". Pacietīgā modeļa - jaunākās māsas Margarētas - un brīžiem saldenie elegantu kundžu portreti, kā arī ceļojumu ainavas liecina par visumā pašapmierināta dzīves baudītāja panākumiem. Bet tad pēkšņi sākas karš un nākas palikt Rīgā; notiek liktenīga iepazīšanās ar Aleksandru Drēviņu, Konrādu Ubānu un Valdemāru Toni (136. lpp. Ubāns un Tone fotogrāfijā ir strēlnieku formās, tātad nevis 1915. gadā, bet, iespējams, 1917. gada 11. februārī, atzīmējot "Zaļās puķes" otro gadadienu). Topošajiem māksliniekiem Grosvalds kļūst par "mesiju" jaunās mākslas jomā, taču pats, salīdzinot sevi ar draugiem, apzinās vājumu profesionālajā sagatavotībā. "Satricinājumi un atradumi" atklāj gados vēl jaunu, bet mākslā pietiekami nobriedušu gleznotāju, kurš instinktīvi uztver laikmeta pulsu - bēgļu vaimanas un kara šausmas, kurš aizrautīgi iesaistās karā, turklāt no Rīgas frontes, pateicoties franču un angļu valodas zināšanām, aizklīst līdz Mezopotāmijai (mūsdienu Irākai). Grosvalds pārtapa aukstasinīgā spriedējā par "moderno" pozīciju karu, kurā atkāpjas armijas, bet atsevišķs kareivis spēlē mazu lomu, kurā "viesuļa uguns blāzmas pār visu apvārksni, frontei izplešoties desmit verstu platumā", kādēļ "māksliniekam jāpaliek par peizāžistu." Viss frontē pieredzētais viņam izrādījās allaž jauns piedzīvojums; pat nāvējošais gāzu uzbrukums fascinēja kā ideja gleznai: "Savāda sajūta, kad piepeši viss peizāžs krāsojas dzelteni zaļā krāsā." Ar lepnumu Grosvalds novērtēja strēlnieku pašapziņu: "Latviešos tagad iesakņojusies tā kā lieluma mānija, kas ļoti pareiza." Notikumi attīstījās kāpinātā tempā: pēc Petrogradā piedzīvotās revolūcijas krievu armijas virsnieks nokļuva Lielbritānijā, lai iesaistītos jaunā militārā avantūrā, kas pavēra skatu uz noslēpumaino Austrumu pasauli. Nodaļā "Meklējot "Tūkstoš un vienu nakti"" Eduards Kļaviņš ļauj detalizēti izsekot Grosvalda ceļojumam pa Persiju, kur eksotiskā kalnu ainava un cilvēku tipi mijas ar fiziski neierasti smagiem un dzīvībai bīstamiem pārgājiena posmiem, kur acis jūsmo par Rembranta puskrēslu Austrumu tirgū un rozā tērptām sievietēm, kur nākas skatīt drausmīgu nabadzību un badā mirstošus bērnus. Persijas cikla tēmu daudzveidību autors raksturojis ar paša Grosvalda vērtējumu "interesants", jo redzētais devis impulsu neskaitāmiem akvareļiem, taču nav skāris personiski. Grūti teikt, vai stāstā par spožo jaunekli vajadzīga nodaļa "Jāzepa Grosvalda ietekmes Latvijas mākslā", ja salīdzinājumā ar fundamentāli izvērsto vēstījumu autors tikai konspektīvi pieskaras aizguvumiem laikabiedru - Kazaka, Drēviņa, Baltgaiļa - darbos un 20. gadsimta otrās puses glezniecībā. Tekstā jau tāpat minēts Grosvalda pelēkvioletā kolorīta spēcīgais iespaids uz Tones un Drēviņa agrīnajiem portretiem. Grāmatas plašais kopsavilkums angļu valodā nenoliedzami paplašinās tās starptautisko lasītāju loku. Vienīgi izstāžu sarakstu varētu papildināt ar vēl kādiem desmit nosaukumiem, pieminot skates Ļeņingradā (1934), Deventerā, Kopenhāgenā (1991), Tallinā (1993), kā arī "Redzēt Parīzi un ..." (1993) un "Jāzeps Grosvalds. Persijas ainas" (2001) Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Apjomīgajā pētījumā "Džo: Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla" Eduards Kļaviņš, ja ne gluži analizējis, tad, liekas, vismaz salīdzinot pieminējis vai katru zināmo gleznotāja darbu, kas vienlaicīgi atklāj ne tikai sasniegumus, bet arī vājās vietas. Piemēram, kaitina dažu dāmu portretu virspusējais modīgums un patukšā koķetērija, redzams, ka puisis vairāk aizrāvies ar modeli nekā gleznošanu. Piekrītot Kļaviņa atzinumam, ka Grosvalds "ievada jaunu etnogrāfisko modernās mākslas līniju", arī tautumeitu kompozīcijas liekas diezgan nevarīgas. Turpretī, sākot ar nodaļas "Strēlnieku laiks" ainām no strēlnieku ikdienas un nāves, spēcīgi atklājas mākslinieka spējas vienlaicīgi racionāli un emocionāli uztvert reālo norišu būtību un, galvenais, iedvesmojošo gleznieciskumu, kā, piemēram, tranšejas skatā ar okera un pelēkā kārtojumu ("Satiksmes eja", 1916). Persijas cikla atraktīvie tipāži, krāsu smalkums un fantastiskā Austrumu ainavas burvība liek patiešām dziļi nožēlot, ka Latvijā šie Grosvalda akvareļi gandrīz nav sastopami, jo pēc māsas Līnas nāves nonākusi Vermlandes muzeja krājumā. Eduards Kļaviņš piecpadsmit gadus veltījis Jāzepa Grosvalda personības iemūžināšanai, taču grāmata nav tikai par viņa dzīvi un daiļradi. Augstvērtīgā atsevišķu detaļu un plašu kopsakarību apvienojumā mēs iepazīstam Grosvalda patriarhāli spēcīgo ģimeni, domubiedrus un laikabiedrus Latvijā un Eiropā, aktuālās modernās mākslas norises un visai tautai nozīmīgus vēsturiskos notikumus. | |
| Atgriezties | |
