VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sarunāšanās ar sirdi Berlīnē Margarita Zieda Intervija ar Moniku Pormali | |
| |
|
Teātra festivāls spielzeiteuropa ("Eiropas sezona") ir pavisam svaiga vienība Berlīnes kultūras dzīvē - tas notiek tikai trešo gadu. Šis festivāls ir jaunā laika, mainītās realitātes bērns, dzimis, Eiropai apvienojoties. Un tā ir arī šī festivāla ideja - koncentrēt labākos Eiropas teātra spēkus, ļaujot ieraudzīt: ko domā un par ko runā viņi savos darbos šodien? Kas viņus nodarbina? Par ko grib runāt marginālo zonu pētnieks, apstājušās dzīves pulsa turētājs šveiciešu režisors Kristofs Mārtālers, kas ir sarunas vērts dzīvi mīlošajam Vupertāles deju teātrim un Pīnai Baušai, ar ko nodarbojas abi ledusaukstie un tik bezgalīgi skaistie mākslinieki Izabella Ipēra un Roberts Vilsons savā visjaunākajā darbā? Taču "Eiropas sezona" ir atvērta arī pavisam jauniem māksliniekiem un viņu darbiem. Tā šogad veidot izstādi un arī visa festivāla seju tika uzaicināta Latvijas māksliniece Monika Pormale. Pērnā gada gaismas izpētes darbu šoreiz "Eiropas sezonā" nomainījusi interese par teātri kā arhitektonisku konstrukciju. Monikas Pormales veidotā fotoinstalācija apdzīvo vācu arhitekta Frica Bornemaņa sešdesmitajos gados projektēto "Brīvo tautas skatuvi", kas tagad pārdēvēta par Berliner Festspiele un darbojas projektu režīmā. Frics Bornemanis ir viens no Vācijas būtiskākajiem arhitektiem piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, projektējis daudzas nozīmīgas ēkas Rietumberlīnē - Vācu operu, Amerikāņu bibliotēku, Berlīnes brīvās universitātes ēkas. Arī Monikas Pormales skats, strādājot pie instalācijas veidošanas, bijis vērsts Rietumberlīnes virzienā. Tās pilsētas virzienā, kuras vairs nav.
Margarita Zieda: Fotogrāfijas, ko tu veidoji "Eiropas sezonai", turpina izrādē "Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana Gladbekā un Rīgā" aizsākto cilvēku ieklausīšanos sirdsvalodā - tās rāda dīvaina maiguma apņemtus, apkampušos cilvēkus sabiedriskās vietās. Vai pēdas no Berliner Festspiele arī ved uz Vladimira Sorokina romānu "Ledus" vai šim agrākajam kontekstam Berlīnes darbos vairs nozīmes nav? Monika Pormale: Pirmais impulss tiešām nāk no romāna, kurā ir aprakstīta šī īpatnējo blondo cilvēku sekta, kas meklē sev līdzīgos, lai runātu sirdsvalodā. Lai runātu citādāk, nekā tas ir pierasts. Rūras triennālē, kur mums bija tā neticamā iespēja veidot izrādi tik milzīgā telpā, mēs vēlējāmies apvienot izrādi un izstādi. Un tad radās ideja tiešām to izdarīt, pamēģināt, kā tas ir - runāt sirdsvalodā? Pirmais mēģinājums bija Rīgā. Es biju nolūkojusi vietas, kas man likās gana interesantas. Lai gan pamatimpulsi jau atkal nāk no grāmatas. Sorokins raksta: "Visvairāk brāļu un māsu tika atrasts..." - un tad viņš uzskaita: bibliotēkās, kinoteātros un tā tālāk. Vietās, kurās ir daudz cilvēku. Domājot par Rīgu, kur tas varētu notikt, nebija daudz variantu. Pie Brīvības pieminekļa vai "Rimi" supermārketā. Ģertrūdes baznīcā, baseinā. Tas bija citādāk nekā šeit Berlīnē, jo Rīgā piedalījās aktieri. Viņi zināja, par ko ir runa. Lai gan Rīgā arī bija kombinācija no aktieriem un reāliem cilvēkiem konkrētajā vietā. Daži atteicās, citi piekrita. M.Z.: Ko jūs cilvēkiem, kas par šādu runāšanu sirdsvalodā neko nezināja, stāstījāt? Par romānu? M.P.: Pirmajā vietā - šķiet, tā bija bibliotēka - bija doma to darīt, bet jau pēc 15 sekundēm mēs sapratām, ka cilvēki vienkārši apjūk, galvā sāk rosīties daudz pilnīgi nevajadzīgu asociāciju. Tie vārdi jau paši par sevi: sekta, apkampties vīrietim ar vīrieti, viendzimuma pāri... Daudz liekas informācijas. Un tad es pavisam vienkārši lūdzu cilvēkiem, lai viņi atrod sev pāri un lai 15-20 sekundes būtu ļoti godīgs moments pret sevi un savu partneri. Lai to darītu tiešām no sirds. Kā gan lai vēl citādi es to pasaku? Un cilvēki tiešām arī saprata, kas jādara. Tas ir grūti - uz brīdi mēģināt abstrahēties no visa, kas notiek apkārt, jo riņķī tik daudz kas notiek, sastingt un mēģināt saklausīt savu un otra cilvēka sirdi. Es to varu izstāstīt, jo es pati arī mēģināju, - tu vairs nedzirdi, ka mašīna tev pīpina un tūlīt uzbrauks virsū. Tu nokļūsti tiešām pilnīgi tādā vakuumā. Un tas ir tas, ko Sorokins rakstīja, ko viņš arī domāja, protams, viņš domāja vēl visu ko citu, bet kā fizisku aktu mēs to izpildījām ļoti godprātīgi - kā bija rakstīts. M.Z.: Sorokina romānā gan šī godīgā cilvēku sirdsvaloda ļoti spēcīgi tiek interpretēta, turklāt diezgan nelabos kontekstos. Rīgā un Rūras triennālē tavām fotogrāfijām bija ļoti skaidra piesaiste izrādei. Berlīnē tā it kā vairs neturpinās, izstāde nav vairs daļa no izrādes, turklāt lielākā daļa cilvēku taču par šo iepriekšējo darbu vispār neko nav dzirdējuši. Kā tu attīstīji šo ideju Berlīnē? Kas tevi nodarbināja šajā tēmā jau mainītos apstākļos? M.P.: Mani interesēja strādāt ar cilvēkiem, kas nav aktieri vai ar teātri saistīti cilvēki. Mēs ievietojām sludinājumu: tiek meklēti cilvēki bez vecuma, dzimuma un jebkāda cita cenza, lai nofotografētos konkrētās vietās konkrētas mākslinieces projektā. Bet bez paskaidrojuma. Es sapratu, ka man patīk strādāt ar ļoti vienkāršām, vispārzināmām, pazīstamām lietām. Un nevis izdomāt, bet atspoguļot kaut ko ļoti vienkāršu. Es tiecos pēc līmeņa, kur nekas nav jāpaskaidro, kur viss ir redzams. Lai nav vajadzīgi nekādi teksti, kas jājūt vai jāsaprot ar šo mākslas darbu. Lai cilvēkiem uzreiz ir skaidrs. Rīgā teātrī mums bija saruna ar gleznotāju Miervaldi Poli, un mēs runājām par mēģinājumu atspoguļot bez personiskās piegaršas. Viņš teica, ka vislielākā māksla ir nokopēt realitāti 1:1. Un tajā brīdī es domāju: jā, tas ir par mani. M.Z.: Kādā ziņā? Tu taču to realitāti inscenē. M.P.: Es mēģinu atspoguļot realitāti. Redzot tikai vienu fotogrāfiju, liela daļa cilvēku domā, ka tas ir nejauši notverts mirklis. Un tas man ir ļoti liels kompliments. Kaut gan, ja tu redzi vairākas fotogrāfijas, protams, ir skaidrs. Bet ir viena sekundes simtdaļa, kad tu tā kā notici, ka kāds ir pamanījis situāciju un to nofotografējis. Otrs, pilnīgi pretējais piegājiens ir ļaut fantāzijai absolūtu vaļu. Kā Gob Squad, kas zaķa maskās dodas pa pilsētu, kur nav nekādu piesaistes punktu. Un pa vidu ir tāda dzīves imitācija. Veiksmīgāka vai mazāk veiksmīga. Es mēģinu būt par mediju, kurš nofotografē, uzliek vai parāda, bet kura paša nav. Realitātes kopēšanā es esmu arī daudz patiesāka pret sevi, jo imitācijas gadījumā man ir jārēķinās ar dažādām vēlmēm un gaumēm. Labai kopijai nav nepieciešams komentārs. Un tas sakrīt ar manu interesi sarunāties ar cilvēkiem viņiem uztveramā, saprotamā vizuālā valodā. Es tikos ar vienu berlīnieti gleznotāju, un viņš mani vienu vakaru ļoti mēģināja pārliecināt. Mēs runājām par darbu izskaidrojumu, un viņš teica: ja tu esi mākslinieks, tev vienmēr ir jāizstāsta, ko tu gribi ar to pateikt. Tev ir jābūt ļoti spēcīgai teorijai, konceptam. Viņš gan to tomēr grieza no tādas komerciālās puses. Tev taču sevi jāpārdod, cilvēkiem ir jāzina, ko tu domā, lai viņi salīdzinātu tevi ar citiem māksliniekiem. M.Z.: Pirms braukšanas uz Berlīni, lai veidotu šo darbu, tu aktīvi interesējies par vecās Rietumberlīnes mitoloģiju. Būtībā par Berlīni, kas jau ir pa daļai izzudusi no šodienas Berlīnes un aktīvi turpina dzēsties no tās ārā. Kas tevi interesēja vietā, kuras īsti vairs nav? M.P.: Pagājušogad ziemā un pavasarī esot Berlīnē, runāju ar cilvēkiem, plus vēl arī avīžu virsraksti lidostās uzkrītoši bieži signalizēja par mirstošo pilsētas daļu - Rietumberlīni. Tieši tā vienā avīzē arī bija rakstīts: Dying area. Un tas mani aizķēra. Agrāk vienmēr pārsvarā bija sanācis būt pilsētas austrumu pusē. Es ļoti maz zināju par šo Berlīnes daļu, un man tas bija it kā doties ekspedīcijā. Pavasarī es tā arī izdarīju. Un redzēju, cik atšķirīgas joprojām ir abas pilsētas puses. Man Rietumberlīnes daļa patīk pat vairāk - tie ir vecie labie laiki. Te ir tāda mazliet iekonservējusies sajūta. Austrumberlīnē es jau piekto vai septīto gadu pēc kārtas aizvien redzu celtnes un būvēšanos. Tā puse paliek par ļoti prestižu, arhitektoniskā ziņā absolūti aukstu un funkcionālu, bet šeit ir kaut kas pilnīgi cits. Cilvēki gados. Rietumberlīnes daļa ir ļoti klusa un mierīga. Vieta, kas it kā neeksistē. M. Z.: Ko tu šajā neeksistējošajā vietā gāji meklēt? Agrākās artērijas? Vai ko citu? M.P.: Pirms Berlīnes apmeklējuma es biju visu ko Rīgā izdomājusies, savākusi dažādas grāmatas par Berlīnes arhitektūru. Biju nolēmusi, ka es šīs vietas izdomāšu. No grāmatām. Sūtīju arī daudziem cilvēkiem vēstulītes, lai viņi uztaisa tādu TOP 5 par to, kuras, viņuprāt, rietumu pusē ir tās artērijas. Un domas dalījās. Nebija nekāda kopsaucēja. Tad es nolēmu aizbraukt un mēģināt vienas dienas laikā izstaigāt tādu tūristu maršrutu. Un tā es arī izdarīju. Bija ļoti agrs rīts, un pirmā vieta, kur es iegāju, bija KDW (Kaufhaus des Westens - lielākais lielveikals kontinentālajā Eiropā - M.Z.). Es to pamatīgi izstaigāju. Gundars Āboliņš kādu pusstundu man Rīga runāja par KDW sesto - gastronomijas stāvu. Es ļoti baidījos, vai varēšu tur fotografēt, bet izrādījās, ka visiem bija kameras un viņi fotografēja tos kaviāru kalnus. Man vajadzēja karti, un pēc tās es iegāju slavenajā Europa Center, kur tūristi var visu uzzināt. Tad es aizbraucu uz Teufelsberg. Es berlīniešiem biju jautājusi, ko viņi dara nedēļas nogalēs. Mēs stundas laikā varam aizbraukt uz jūru, bet kur brauc viņi? Kā viņi kontaktējas ar dabu? Viņi teica: jā, mums ir Teufelsberg, tas ir augstākais punkts Berlīnē, no kura tu redzi visu pilsētu. Tas ir kalns. Es domāju - nu skaisti, jauki. Bet tad viņi piebilda: tu zini, kā tas kalns ir radies? Pēc Otrā pasaules kara māju gruveši un viss cits, kas bija palicis pāri, tika transportēts uz turieni. To kalnu ir uzbūvējuši cilvēki. Un tagad vācieši tur brauc ar ģimenēm atpūsties, laist pūķus. Un tad jau arī turpat netālu, skatoties no kalna, ir tā otra vieta, kas tika minēta visos TOP 5: ICC (International Congress Centrum Berlin - viena no lielākajām kongresu pilīm pasaulē - M.Z.). Šo ēku zina ikviens berlīnietis, jo, braucot ārā no pilsētas, tā ir pie pašas maģistrāles. Neaizmirstama arhitektūra, ļoti iespaidīga celtne, par kuras nojaukšanu šobrīd notiek diskusijas. Tās celtniecībā ir izmantots azbests un visi tādi materiāli, kas cilvēkam ir kaitīgi. Tā ir vieta, kuras nebūs. Izbraukājot šīs vietas, es atgriezos izejas punktā - Wittenbergplatz. Tā tās vietas izkristalizējās. Šīs vietas visas ir tādas, kas pēc gadiem droši vien vairāk nebūs. Tie vecie labie laiki. Arī tāds KDW to ļoti labi parāda. Tā bija vienīgā vieta, kur vēlāk gribēja redzēt arī fotogrāfiju. Un viņi bija šausmās, ka tas ir kaut kas tik vecmodīgs un ka viņu vieta tā izskatās! Vai tad nevarēja fotografēt kaut kur, kur ir reklāmas? Mums tur tūlīt būs eglīte uzlikta! Viņi jau arī cenšas iet kopsolī ar visu moderno. Tur fotogrāfijā ir redzams vecs cilvēks. Un tad viņi teica: mēs remontēsim šo vietu, tā nebūs vairs tāda. Bet es domāju: cik brīnišķīgi, atkal esmu uztrāpījusi kaut kam, kā vairs nebūs. M.Z.: Tu šīm izzūdošajām vietām klāj pāri moto: alles wird gut - "viss būs labi". Zem šīs devīzes festivāla programmā ir apvienoti ļoti atšķirīgi darbi, sākot ar Kristofa Mārtālera "Aizsardzību no nākotnes", netīkami nežēlīgu mūsdienu analīzi un beidzot ar ārkārtējas cilvēkmīlestības piepildīto Pīnas Baušas mākslu. Ko šajā "viss būs labi" ieliec tu? M.P.: Alles wird gut ir naivs, neko neizsakošs un tomēr nomierinošs vārdu savienojums. Ja to skaita visu laiku kā tādu mantru, tad tas arī materializējas. Mēs savā starpā to tik bieži izmantojam, un tas materializējas. M.Z.: Man interesanti liekas tas, ka tavs mierinājums nāk pār Berlīnes pārtikušāko un sociāli spēcīgāko daļu. Pār stiprāko. Ja paskatās uz visu Berlīnes spektru, tad šis slānis ir tas, kuram ir vismazākās problēmas. Un tajā pašā laikā nolaisties līdz sarunām sirdsvalodā tieši šiem cilvēkiem ir ļoti grūti. Austrumeiropas cilvēks, kas bagātajam rietumberlīnietim pasaka - viss būs labi, ir diezgan negaidīti. Vismaz rietumberlīnietim. M.P.: Šeit teātrī viena sieviete stāstīja par paziņu, kura arī dzīvo tepat, Vilmelsdorfā. Viņiem mājās esot kaut kādi persiešu tepiķi, piecu gadsimtu vecas lustras, tas dzīvoklis esot tāds, ka uz turieni varētu cilvēkus vest ekskursijā. Bet viņiem reāli ir kaut kādas finansiālas problēmas tieši tagad, pēdējo gadu laikā. Viņiem viss ir, bet, piemēram, tas pāris jau kādus 30 gadus savā starpā nerunā. Apelēt ar šādu teicienu Berlīnes otrā pusē ir it kā pats par sevi saprotams. Problemātiska vieta. Bet šajā vecajā rietumu daļā tas ir tiešām kaut kā citādi. M.Z.: Berliner Festspiele, kur notiek tava izstāde, arī pieder pie vecajiem Rietumberlīnes teātriem. M.P.: Pirmā fotogrāfija tapa ļoti vienkārši - es gribēju parādīt māju, un mēs fotografējām cilvēkus ārpusē pie Berliner Festspiele fasādes. Un tad es dzirdēju arī pirmos komentārus - ā, tā ir sleepy audience of Berliner Festspiele. Mani ļoti uzrunāja pati māja, kad es šeit ierados pirmo reizi. Ar kaut kādu neticamu telpiskumu un plašumu. Jo visur jau vienmēr tiek salikts viss kaut kas. Tā ir Frica Bornemaņa arhitektūra, kuras telpiskums mani burtiski satrieca - pat vairāk nekā mums piedāvātā ēka Rūras triennālē. Es kļuvu par pilnīgu Bornemaņa fani. Es gribēju turpināt ideju par apskaušanos ar šī teātra ap-meklētājiem, bet darīt to iekštelpās un tā, lai tas izmainītu telpu - turpinātu to, padziļinātu perpektīvu. Šeit fotogrāfijā turpinās logs un arī siena. Tā arī bija ideja - dot telpai papildu perspektīvu. Cilvēkiem, kas nāk uz teātri un redz logos šīs fotogrāfijas, ir jābūt sajūtai, ka tas viss ir tepat apkārt. Katra vieta ir pazīstama un zināma, bet, tās saliekot kopā, veidojas neeksistējoša pilsētas panorāma. Un tad es "iezūmojos" iekštelpās, un te ir jābūt sajūtai, ka tas notiek tieši te un šobrīd. Skatoties no ārpuses uz fotogrāfijām, kas izliktas milzīgajos logos, tu redzi cilvēkus kreklos ar īsām rokām un sauli - tas ir kaut kad bijis. Iekštelpā ir jābūt sajūtai, ka tas notiek tagad. Un ka tu nespēj saprast, kur tai telpai ir robežas Tā, protams, ir tikai kaut kāda pirmā sekundes simtdaļa. Cilvēks jau šodien ir pietiekami vizuāli izglītots un zinošs, bet pirmajā brīdī ir jābūt sajūtai, ka te ir tie 100 cilvēki, bet tālāk daži nez kāpēc ir apskāvušies. M.Z.: Vai tev nācās berlīniešiem kaut ko stāstīt par sirdsvalodu? M.P.: Bija cilvēki, kurus interesēja kas vairāk. Es viņiem ieteicu izlasīt Sorokina Das Eis. Iedomājies - pēc tam pārbīties? Saprast, cik svarīgā rituāla daļā piedalījušies, to neapzinoties? M.Z.: Vai šai ārējai formai šeit Berlīnē ir vai nav iekšēja saistība ar Sorokina rituālu? M.P.: Ideja ir tāda vispārēja. M.Z.: Ko tu pati tajā ieliec? M.P.: Ir pavisam citādāk to darīt ar ģimenes locekļiem - ar māti vai kādu citu sev tuvu cilvēku. Piecas minūtes pirms procesa cilvēki vienmēr bija nedaudz saspringti. Jo katram cilvēkam ir sava metru vai divu metru rādiusa telpa. Tas nav normāli, ja tu stāvi cieši blakus svešam cilvēkam. Un varēja just, ka cilvēki gatavojas. Bet tad, kad tas notika... Es ļoti nežēlīgi izrīkojos. Es vienmēr teicu: stop. Vienmēr ļoti svarīgi bija, lai ir aizvērtas acis, lai tu neredzi, kas notiek apkārt. Nerunāt, nesmaidīt, pilnīga koncentrēšanās uz sevi un otru cilvēku. Un tad kādā vietā es neteicu "stop", un tas bija diezgan ilgi. Kādu minūti. Tas izklausās maz, bet tādai situācijai tas ir ļoti, ļoti daudz. Laiks kaut kādā mērā pazūd. Ir ļoti dīvaini. Es domāju, ka ir jābūt taču kādam brīdim, kad nostrādā atgrūšanās princips. Ja to dara ļoti formāli, tu vienkārši nevari vairs izturēt. Bet, ja to dara ļoti patiesi, tad, domāju, tas var ilgt stundām. Tu ieej citā situācijā, pasaulē, noskaņā, un tas ir tas, ko Sorokins arī rakstīja: cilvēki apkampās, pagāja diennaktis. Tur notiek ļoti īpaša ķīmiska reakcija. Un tā bija situācija, kad viņi reāli stāvēja, pagāja minūte vai pat vairāk, un nebija nevienas kustības. Tā bija ļoti sarežģīta gaismas situācija, un bija svarīgi neizkustēties, lai attēls nav neass, un pēc tam es skatījos filmu, tur bija viss līdz milimetram ass. Es esmu uzfotografējusi kaut kādu paranormālu parādību. Tie cilvēki reāli runāja sirdsvalodā. M.Z.: Parasti jau cilvēki parakstās uz visādām masu mediju inspirētam lietām, kas prasa fasādi vai smadzenes, bet ne sirdi. Vai cilvēkiem tā bija problēma - būt patiesiem dziļākā līmenī? M.P. : Tas, protams, bija risks. Es taču nezināju. Biju tā pārbijusies. Strādāju, kā saka, ar dzīviem cilvēkiem. Situācijas jau var izdomāt un salikt, bet te bija darbs ar dzīviem cilvēkiem. Te varēja notikt visneprognozējamākās lietas. Piemēram, viena situācija. Bija atnācis pāris, un pēc viņu apkampšanās varēja redzēt, ka tas ir pāris. Es nevaru teikt, ka tam bija seksuāls, bet ļoti intīms raksturs. Un es viņus sadalīju. Tā bija viena no retajām reizēm, kad teicu, ka gribu samainīt. Bet viņi nepiekrita. Es ar viņiem runāju, un beigās viņi teica - nu labi, mēs varam pamēģināt, bet vēlāk zvanīja un sacīja, ka viņi nepiekrīt, viņiem ir jābūt kopā. Man nekad nebija situācijas, kad vīrietis man vaicātu - kāpēc man tas būtu jādara ar šo skaisto puisi? Jā, varbūt tāpēc, ka Berlīne. Es biju ļoti pārsteigta, cik cilvēki te ir atvērti. Kad izstāstīju festivālā to, ko es domāju pamēģināt Berlīnē, viņi teica, ka tas nav iespējams. Ka nav iespējams lūgt darīt to cilvēkiem Berlīnē. Un, izrādās, ir pilnīgi citādi. Man, protams, gadījās arī saruna: ā, vai tu zini to mākslinieku, kas tur Berlīnē, Ņujorkā, Londonā simtiem kailu cilvēku fotografē? Es teicu: jā, zinu. Spensers Tuniks. Bet tā ir tik milzīga atšķirība. Fotografēt kailus cilvēkus uz ielas, protams, ir visai interesanti. | |
| Atgriezties | |
