VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ASV šodien Laima Slava "ASV šodien" - saucās izstāde Karaliskajā Mākslas akadēmijā, ar kuru leģendārais Čārlzs Saāči šīgada rudenī turpināja savu jauno mākslas ikonu radīšanas darbu, kas aizsākās šeit pat 1997. gadā (arī sadarbībā ar kuratoru Normenu Rozentālu) ar izstādi "Sensācija", pateicoties kurai savu ceļu uz miljonāru pasauli sāka Demjens Hērsts, zvaigžņu statusu iemantoja Treisija Emina, brāļi Čepmeni, Sāra Lūkasa u.c. no YBA. Amerikas māksla gan vienmēr bijusi Beirutā dzimušā ievērojamākā britu laikmetīgās mākslas kolekcionāra uzmanības centrā - pirmais pirkums agrā jaunībā bijis Sola Levita zīmējums, un arī pirmās viņa galerijas izstādes 80. gados veltītas amerikāņu mākslai. Tomēr īstā sensācija izrādījās Saāči pavērtais ceļš gan jaunajai britu mākslai, gan arī attieksmei pret mākslas darbu - dzīvīgajam, ieinteresētajam un nereti radikālajam skatam uz mākslas nākotnes iespējām, jo viņa izvēles allaž atzītas par riskantām, uz naža asmens balansējošām. Taču laiks parasti apliecinājis to nekļūdīgumu. "Es redzu tik daudz mākslas kā neviens cits šai pasaulē" - esot apgalvojis Saāči, paskaidrojot, kāpēc tieši viņa intuīcija bijusi soli priekšā norisēm kopējā pasaules mākslas ainavā. Un, kā zināms, pēdējo gadu īpašie Saāči sarūpētie notikumi ir "Glezniecības triumfa" cikls, kura divām jau redzētām ekspozīcijām vēl sekos "Abstraktā Amerika", "Vācija" un "Kura realitāte?". (Un, protams, nākamās vasaras visu gaidītais brīnums būs Saāči galerijas jaunās telpas Čelsijā.) | |
| |
|
Jauno amerikāņu mākslas skate, kuras atlasē arī daudz glezniecības, notika laikā, kad publikai saistoši bija vēl vismaz divi lieli Londonas laikmetīgās mākslas notikumi - Frieze un Tērnera balvas pretendentu izstāde, taču kritika ne bez pamata apgalvoja, ka pretstatā Tērnera balvas šīgada pretendentiem aktuālo mākslu atrast tomēr jādodas pie Saāči.
Lai arī atšķirīgi vērtēta (gan kā revolucionāra, protesta pilna, gan virspusīga, viegli aizmirstama), šī vērienīgā ekspozīcija satrauca un lika par sevi domāt tieši ar to, ka nevarēja nesajust - jaunie amerikāņi ir ļoti norūpējusies tauta. Optimisma te maz, pat nelielās humora devu atblāzmas ir niknas pašironijas pilnas. Tikpat kā nav abstrakciju un tīrā estētisma, kas taču dabiski piederas katrai mākslas parādei. Milzīga izmēra ekspresīvi gleznojumi, kas liecina par skarbiem psihes satricinājumiem, vai lielformāta iekrāsotas aerofotogrāfijas, kuras redz zemi kā viegli aptveramu mērķi vides katastrofām; tiešas norādes uz kara situācijas izraisītu vardarbību vai cinismu, domājot par cilvēka dzīves nožēlojamību agresīvas vispārapdraudētības apstākļos (Džonatana Pilipčuka instalācija "Cerams, es to pārdzīvošu, saglabājot kādu kripatu pašcieņas", 2006); vēss smīns par laikmeta patērnieciskajiem fetišiem (Jozefīnes Mekzeperas vitrīnā sakārtotā "Pilnīgā pēclaikmetīgās mākslas vēsture", 2005; viņas "piromāne" rotā arī izstādes plakātu un kataloga vāku); reliģiju kara pēdu dramatiska apcere (Humas Bhabhas skulptūra "Bez nosaukuma", 2006) un etniskas pašapzināšanās nebeidzamās problēmas (Kenijā dzimušās, tēlniecībā un antropoloģijā izglītotās Vangeči Mutu kolā-žas). Lirikas pusei pieskaitīsim bojā ejošas dabas un mītu pasaules rekonstruētas lauskas (Ērika Svensona instalācija ar ledū iesalušo ziemeļbriedi, 2004-2005) un pagānisku tradīciju pagātnē sakņotus meditatīvus gleznojumus kā mēģinājumus atkal smalkā roku darbā sadiegt kopā izirušo pasauli (Metjū Deja Džeksona uz koka paneļa dažādiem seno amata prasmju - iededzināšanas, inkrustācijas un krāsoju-ma - paņēmieniem darinātais Amerikas kultūrvēsturi iezīmējošais darbs "Harjeta, pēdējais portrets", 2006) vai sadzīvot ar materiālās realitātes draudošajām deformācijām (Adama Cvijanovica renesanses fresku iedvesmotais gleznojums "Mīlas lirika (10 minūtes pēc gravitācijas)", 2005). Instalācijas, tēlniecība, glezniecība, fotogrāfija - tāds ir mediju izvēles pamatstiegrs dažādo "jaukto tehniku" lietojumam. Realizācijā ir gana amatniecisku smalkumu, savienojot visdažādākos materiālus. Tieši šai nozīmē un ar spilgtu, atmiņā paliekošu artistisku rokrakstu uzmanību piesaistīja Vangeči Mutu uz 19. gs. medicīnas grāmatas lapām veidotās kompozīcijas, un bija patīkami ieraudzīt tieši viņas vārdu (kā vienīgo no šīs izstādes kompānijas, kaut arī 91. vietā) starp Flash Art kritiķu izvēlētajiem 100 nozīmīgākajiem pasaules mākslinieku vārdiem paaudzē pēc Metjū Bārnija, Maurīcio Katelāna un Demjena Hērsta. Normens Rozentāls izstādes ievadā rakstīja, ka, neraugoties uz Ķīnas un citu nāciju uzplaukumu, ASV joprojām ir pasaulē vienīgais superspēks (superpower), bet - ""dzelzs aizkars" ir zudis, atdodot vietu karam un teroram ar tā drausmajām un ārdošajām konsekvencēm". Un te, šajā izstādē, tas viss arī bija redzams. Patiesi - jāpiekrīt arī Guardian rūdītajam kritiķim Adrianam Sīrlam: "Pēc 11. septembra, Irākas, Afganistānas, Gvantanamo un viesuļ-vētras "Katrīna" - ko gan var gaidīt no amerikāņu kultūras ārpus niknuma un vēlmes ierakties-aliņā-un-nomirt?" Viņa secinājums ir nežēlīgs - neko vairāk par to, kas jau sen pateikts, ko mēs tāpat jau nezinātu kā viedokli par ASV, karu un teroru, šī izstāde nepasaka. Viņaprāt, izstādei pietrūkst spēka, tā "vairāk par visu ir nevarības izpausme". Kaut arī tā būtu - tomēr interesanti ieraudzīt, kas notiek visjaunākajā amerikāņu mākslā, par kuru kā jaunatklājumu lauku pēdējā desmitgadē (izņemot Metjū Bārnija fenomenu) īpaši runāts nav. Vai nu Čārlzs Saāči gluži par velti šai jaunajai paaudzei būtu pievērsis tādu uzmanību... | |
| Atgriezties | |
