VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Intīms un sociāls vīruss Māra Traumane Feliksa Gonsalesa-Torresa darbu retrospekcija Hamburger Bahnhof | |
| |
|
"Lūdzu, paņemiet vienu!" Šāds neuzkrītošs uzraksts pa-pildina daudzos darbus "Bez nosaukuma" - ģeometriskos, spīdīgos papīriņos tīto konfekšu krāvumus un četrstūrainos plakātu steķus. Paklausot aicinājumam, apmeklētāju pulciņi palīdz mākslas darbiem sarukt un izgaist. Ar papīra ruļļiem rokās un konfekti aiz vaiga tie šķērso kubiešu izcelsmes amerikāņu mākslinieka Feliksa Gonsalesa-Torresa (1957-1996) darbu izstādes telpas. Konfekšu papīru spīdums, saldumu kārdinājums un elektrisko spuldzīšu virtenes mānīgi sola, ka arī šoreiz 20. gs. 90. gadu slavenā (iespējams pat - ietekmīgākā) mākslinieka retrospekcijā valdīs pierastais svētku un rotaļīguma gars, kas ļaus runāt par formāliem risinājumiem un to lomu mūsdienu mākslas valodā: spēle, process, skatītāja iesaistīšana. Līdzīgi kā galerijā Serpentine Londonā 2000. gadā notikušās Gonsalesa-Torresa darbu izstādes kontekstā.
Taču līdz 2007. gada 9. janvārim Berlīnē, Hamburger Bahnhof, skatāmā Feliksa Gonsalesa-Torresa nāves desmitai gadskārtai veltītā izstāde ievērojama ar to, ka tā īpaši akcentē viņa darbu asos sociāli un politiski kritiskos vēstījumus un vēsturiskos zemtekstus. Ekspozīcija atklāj mākslinieka daiļrades "biogrāfiskumu" un tās ciešo sasaisti ar ASV 20. gs. 80.-90. gadu vēstures kontekstu - AIDS epidēmiju, geju kustības konsolidāciju, kultūras kariem, cīņu par minoritāšu tiesībām Reigana valdības laikā. Savas un citu privātās dzīves pieredzes tulkojums plašākās vēstures un politikas kārtulās ir raksturīgs šim māksliniekam, kas intervijā Josefam Košutam teicis, ka "šķirtne starp privāto un sabiedrisko ir tikai vārdi", "māksla piešķir mums balsi". Izstādes kontrapunkts neapšaubāmi ir portretu sērija, kuru papildina teksts (gadu un notikumu uzskaitījums), kas vijas cauri izstāžu zālēm - gluži kā ornamentāla datu frīze gar zāles griestu līniju: "Bitburgas kapi 1985 Kasešu pleijers 1979 Keiptauna 1985 Ūdensnoturīga skropstu tuša 1971 Personiskais dators 1981 TLC"; "People With AIDS koalīcija 1985 Policijas vardarbība 1969 Oskars Vailds 1895 Augstākā tiesa 1986 Hārvijs Milks 1977 Vašingtonas gājiens 1987 Stounvelas nemieri 1969" (pēdējais teksts bija redzams uz reklāmas stendiem Ņujorkā 1989. gadā). Tīrais teksts, kas ir nepārprotama atsauce uz Košuta "definīciju" darbiem (tie salīdzināja vārda, jēdziena un objekta savstarpējo atbilstību), Gonsalesa-Torresa portretos ir arī robežlīnija starp pateikto un noklusēto, notikumu un iztēli, informāciju un atmiņu, kā arī spilgtu privāto pieredzi un vēstures vēso dramatismu. Portreti (starp tiem mākslinieka agrīnie darbi) tapuši, aicinot paziņas atklāt nozīmīgākos privātās dzīves notikumus un papildinot šos datus ar konkrētā laikposma vēstures datiem, kas varētu būt ietekmējuši minētās situācijas. Portretus iespējams transformēt - to īpašniekiem atļauts papildināt vai dzēst uzskaitītos notikumus. Ņujorkas plakāta tekstā atspoguļota homofobijas un geju kustības vēsture ASV. Iespējams, šodienas skatītājam tā varētu šķist fragmentāra un pat nesaprotama, tomēr šifrējot atklājas, ka 1895. gadā Oskaram Vaildam piespriests cietumsods par sodomiju, Stounvelas nemieros Ņujorkā geju bāra apmeklētāji pirmo reizi organizēti pretojušies policijas reidam, 1985. gadā Gonsaless-Torress pievienojās People with AIDS - aktīvistu organizācijai, kas cīnās pret AIDS inficēto izstumšanu, - savukārt Hārvijs Milks ir Sanfrancisko pilsētas padomnieks, pirmā amatpersona, kas neslēpa savu homoseksualitāti. Viņš tika ievēlēts 1977. gadā un noslepkavots 1978. gadā. Pēc emocionālā un konceptuālā uzstādījuma portretu virknes ir tuvas kādiem citiem retāk rādītiem divdimensionāliem Gonsalesa-Torresa darbiem "Bez nosaukuma" - nelielām pužļu platēm, kurās sajaucas individuālās un laikmetu daļiņas, rekonstruējot dažādas fotogrāfijas: privāta albuma attēlus, momentuzņēmumus, preses attēlus bez konteksta. Izstādes sociālkritiskais tonis nav nejaušība. Feliksa Gonsalesa-Torresa mākslas skatēm Berlīnē ir vēsture: tās vienmēr izcēlušas darbu šķietami neuzkrītošo, tomēr skaidro vēstījumu - divu cilvēku attiecību brīnumu un maigumu uz nāvējoši neārstējamas slimības un sabiedrībā valdošās seksuālo minoritāšu ignorances, homofobijas un stigmatizāci-jas fona. Pirmo reizi Berlīnē Gonsaless-Torress savus darbus izstādīja 1988. gadā leģendārās kritisko mākslinieku aktīvistu apvienības sastāvā izstādē " AIDS kopskats" (Vollbild AIDS). Mākslinieku grupa Group Mate-rial informatīvā instalācijā atklāja imūndeficīta sindroma izplatības vēsturi un tā recepcijas nianses Rietumu sabiedrībā. Sekoja vēl divas geju kultūrai un AIDS viļņa sekām veltītas izstādes mākslinieku apvienības NGBK telpās. Šo ekspozīciju, kā arī pašreizējās retrospekcijas kurators ir Franks Vāgners (izstādes "Mūsdienu utopija" kurators Rīgā 2001. gadā), kas 80. gados iepazīstināja berlīniešus ar Ņujorkas mākslinieku darbību un viņu attīstītajām subkultūru pašnoteikšanās tēmām. (Šoruden Ķelnes Ludviga muzejā notika Vāgnera un Kaspara Kēniga kūrēta sabiedrībai, seksualitātei un mākslai veltīta izstāde "Astotais lauks. Dzimumi, dzīve un iekāre mākslā kopš 1960. gada".) Gonsalesa-Torresa darbiem raksturīgs distancēts (mākslinieks pats to sauca par Brehta tradīciju) dzejisks dokumentālisms un subjektivitāte, kas viņam šķita jaudīgāks ierocis nekā klaja opozīcija un "individuāli ētiski vingrinājumi". Gonsaless-Torress vairākkārt pieminējis sev tuvo spiega - aģenta lomu, un ironiskā kārtā viņam pieder populārais izteiciens par "mākslu kā vīrusu". "Ja tu esi spiegs (..) no tevis visvairāk baidās, jo tu esi viens no viņiem, un tu kļūsti nedefinējams". Par savu darbu zemtekstiem viņš teicis: "Divi līdzās esoši pulksteņi ir daudz bīstamāki varai nekā bilde ar diviem puišiem, kas sūkā viens otra daiktu, jo viņi nevar mani izmantot kā kampaņas ieroci savā cīņā par manas mākslas satura anulēšanu. Kongresa biedriem būs grūti ieskaidrot saviem vēlētājiem, ka nauda tiek izgāzta homoseksuāļu mākslas veicināšanai, ja viss, ko viņi var parādīt, ir divi kontakti līdzās vai divi spoguļi līdzās, vai divas gaismas lampiņas blakus." Citātā, iespējams, ir norāde uz Roberta Mepltorpa izstādi, kuras atklātais homoerotisms 1990. gadā (jau pēc fotogrāfa nāves) izraisīja skandālu un pret izstādes organizatoriem vērstu prāvu, kā arī intelektuāļu protestus pret populistiski moralizējošiem politiķu un mediju spriedumiem. Uzlīmes uz sienas - "Dubultās bailes" - ir Gonsalesa-Torresa laika raksturzīme. Apļi atgādina laboratorijas mēģenes ar amorfiem baktēriju vai asinsdaļiņu apveidiem. Ieskatoties atklājas, ka pleķu "materiāls" ir daudzgalvains pūlis. Gonsalesa-Torresa uzturētajam kultūrkaram ir konteksts - laikā no 1981. līdz 1991. gadam AIDS upuru skaits ASV pieauga no 244 līdz 54 000 (laikposmā no 1981. gada līdz šodienai AIDS nonāvējis vairāk nekā 25 miljonus cilvēku). Tikai 1987. gadā prezidents Reigans paziņoja par valdības programmu cīņai ar AIDS, kas sākotnēji heteroseksuālajam "iedzīvotāju vairākumam" šķita sveša, vienīgi minoritātes apdraudoša slimība un mediķu aprindās guva iesauku "Dieva dusmu sindroms" vai "narkomānu pneimonija". Mākslas pasaules atzinību ieguvusi Gonsalesa-Torresa spēja emocionāli piesātināt līdz šim intelektuāli neitrālās konceptuālisma un minimālisma formas. Viņa mākslas privātās un sabiedriski nozīmīgās atsauces rezonē ikviena skatītāja biogrāfijā. Jautāts par savu iedomāto auditoriju, Gonsaless-Torress puspajokam atbildējis, ka veido darbus konkrētam cilvēkam - Rosam (Gonsalesa-Torresa draugs, kas 1991. gadā mira no AIDS izraisītajām sekām). Tuvā cilvēka lēnā aiziešana izskaidro zaudējuma sajūtu un laika motīvus mākslinieka instalācijās - līdzi ņemamo plakātu krāvumu un konfekšu bērumu prognozējamās beigas, spuldzīšu virteņu gaismas un divu blakusesošo spoguļu spožumu, divu sinhronizēto pulksteņu ritmu. Gonsalesa-Torresa darbi, kas kā kopības simbols bieži sastāv no priekšmetu virtenēm vai pāriem, ir "ideāli un nestabili". To šķietami abstraktās formas tiecas uzrunāt ar ķermenisku pieredzi - ledeņu krāvuma "Bez nosaukuma (Ross)" svars ir Rosa 79,4 kg; zeltainos papīriņos tīto karameļu klājuma apakšvirsraksts "Placebo - Ainava - Ronijam" ir norāde uz mazjaudīgo medikamentu plūsmu; "ASV šodien" ir sarkanos, sudraba un zilos papīriņos tīto ledeņu haoss. Instalāciju, formāli - jau gatavu objektu jeb ready-made spožums un vieglums rada eiforisku atmosfēru. Šī māksla rēķinās gan ar spīdīgo papīriņu vilinājumu, gan ar to čaukstināšanu un pašas konfektes izlobīšanu galerijas telpā, gan Placebo vai mīļotajiem veltītā darba saldās garšas baudījuma ilgumu. Mākslinieka instalācijas un pilsētvides plakāti vienmēr paredz fizisko klātbūtni un piedalīšanos. Izstādi Hamburger Bahnhof noslēdz romantisma tēlainībai tuva fotogrāfiju sērija "Bez nosaukuma (Plēsoņas)" - debesis un tajās slīdošu melnu putnu silueti. Sērija tapusi 1995. gadā - gadu pirms Gonsalesa-Torresa nāves no AIDS. Savulaik šīs darbu sērijas kontekstā klajā laistā Andrea Rosen galerijas preses relīze citēja Pjēra Paolo Pazolīni dzejoli "Es strādāju visu dienu", kas noslēdzas šādi: Passive as bird that/ sees all, in flight,/and carries in its' heart,/ rising in the sky/ an unforgiving conscience. Varbūt sentimentāla un heroizējoša, tomēr nopiet-nāka nekā citreiz Feliksa Gonsalesa-Torresa izstāde Berlīnē atklāj mūsdienu mākslas darbus, kas artikulējuši ne vien jaunas mākslas formas, bet arī likteņu un laikmeta kopsakarības. | |
| Atgriezties | |
