VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| HyperDesign Anta Pence 6. Šanhajas mākslas biennāle 2006. gada 6. septembris-5. novembris Biennāles kuratori - Džans Cjins, Huaņs Du (Zhang Qing, Huan Du, Ķīna), Liņs Šumiņs (Lin Shumin, ASV), Vonils Rī (Wonil Rhee, Koreja), Džonatans Votkinss (Jonathan Watkins, Lielbritānija), Džanfranko Maraniello (Gianfranco Maraniello, Itālija), dalībnieki - 110 mākslinieki no 20 valstīm. | |
| |
|
Hiperdizains - absolūti precīzi!
Arī bez iedziļināšanās daudzajos nosaukuma apcerējumos izstādes katalogā, tiklīdz ierados notikuma vietā, kļuva skaidrs, ka pilnīgi viss te redzamais, sajūtamais un tikai šķietamais atbilst visām iespējamām šī vārda nozīmēm. Domāju, ka vislabāk Šanhajas biennāli būtu salīdzināt ar pašu Šanhaju, kas, par spīti saviem nopietnajiem izmēriem un zūdošajiem agrākās pilsētas kvartāliem, ir iemesls neizskaidrojamam optimismam un jauniem pārsteigumiem. Biennāli grūti atdalīt no apkārtnes - Šanhajas. Tādēļ pieļauju, ka manu, tāpat kā citu šeit nokļuvušo rietumnieku, hiperizjūtu cēloņi meklējami ne tikai izstādes teritorijā, bet droši vien arī ārpus muzeja telpām. Savā ziņā tas būtu pat apsveicami un šim pasākumam atbilstoši. Izlasot izstādes kuratoru izstrādāto koncepcijas daļu par mākslas un dzīves savienošanu ar dizaina palīdzību, ienāca prātā doma, ka tieši to pašu varētu teikt arī par Šanhajas biennāles iespaidiem. Tāpat kā dizains, biennāles iespaidi varētu būt šejienes visai savdabīgās dzīves un muzeja piecos stāvos eksponētās mākslas apvienojums. Centrālā biennāles darbu apskates vieta bija Šanhajas Mākslas muzejs un muzeja apkārtne, kā arī divas netālu esošas izstāžu zāles ar tajās izvietotajiem īpašajiem satelītprojektiem - "Walk on" - Liverpool (Par godu Liverpūles laikmetīgās mākslas biennālei) un 6. Šanhajas biennāles starptautisko studentu darbu izstādi. Mākslas muzejs atrodams pašā pilsētas centrā, un starp apkārtējām augstceltnēm tas izceļas gan ar savu vecumu (uzbūvēts 20. gs. 30. gados), gan "cilvēcīgajiem" izmēriem. Gandrīz divus mēnešus šeit plīvojuši biennāles rozā karogi, apdrukāti ar 2006. gada HyperDesign ķīniskajiem simboliem un ikvienam saprotamiem arābu sešniekiem. Tātad pasākums bija organizēts ar vērienu, un to varēja noprast, vēl nemaz nepārkāpjot muzeja slieksni. Ap muzeju un netālajā parkā starp košajām reklāmām redzamais lielais darbu daudzums ļāva iztēloties visas ekspozīcijas apmērus kopumā. Muzeja pirmā stāva vestibilā bija iekārtots informācijas centrs un biļešu kase. Tur galvenokārt tika veikts izskaidrošanas darbs, apgaismojot preses pārstāvjus (skaidrā angļu valodā) par īpašo "preses" privilēģiju neesamību. Šeit uz visiem attiecās vienādas iespējas - turpat blakus iegādāties ieejas biļeti par 20 juaņām (apmēram Ls 1,60), pielikumā saņemot biennāles bukletu ar mākslinieku vārdiem un ekspozīcijas plānu. Visi pārējie jautājumi bija risināmi muzeja veikaliņā. Lielākā daļa skatītāju bija ķīniešu jaunieši. Par spīti daudzajām aizlieguma zīmēm, viņi savos digitālajos fotoaparātos un mobilajos telefonos iemūžināja visu, ko izstāde piedāvāja. Bezgalīgā zibspuldžu mirgošana galu galā iedvesmoja rīkoties tāpat. Gandrīz nemanāmie muzeja darbinieki vēroja notiekošo, bet viņu miers bija nesatricināms. Par daudzveidīgo izstādes darbu galvenajiem kopsaucējiem varētu uzskatīt gan sarežģītos tehnisko iespēju demonstrējumus, gan arī fantastiskos un koncentrēti simboliskos mākslas tēlus. Nereti autors, izmantodams īpašas mehāniskas ierīces, savu ideju bija atklājis laikietilpīga ritualizēta seansa veidā. Tomēr jāpiebilst, ka arī respektablie elektriskie un elektroniskie roboti visbiežāk bija līdzeklis pavisam poētiskam vēstījumam. Liela daļa biennāles darbu bija veltīti pagātnes pārvērtēšanai, ko, runājot par Ķīnas māksliniekiem, varētu raksturot kā mudinājumu pievērsties tradicionālajām kultūras vērtībām. Šobrīd, šķiet, jebkura tēma, kas varētu būt saistīta ar Ķīnas attīstības perspektīvām tuvākajā nākotnē, ir aktuāla visai Austrumu sabiedrībai. Urbānās vides ietekme uz indivīdu, ekoloģijas problēmas un reklāmas industrija tematikas ziņā apvienoja tik pat lielu darbu daudzumu. Turpretī ārpus mākslinieku un izstādes organizētāju interešu loka bija palicis gan Irākas karš, gan globālais terorisms, gan Āfrikas valstu nabadzība un bēgļu nepatikšanas. Tomēr, liekas, visspilgtākie bija darbi, kurus tematiski klasificēt vai kā citādi iedalīt nav iespējams. Tie no jauna apstiprināja radošo ideju neizsīkstamību, izstāžu zālē nereti kļūstot par iemeslu saspringtam cīniņam par labākajām skatītāju vietām. Neraugoties uz vairāku Eiropas un Amerikas populāru mākslinieku piedalīšanos, ekspozīcijā iekļautais lielais Austrumu mākslas daudzums veidoja izstādes savdabīgo - it kā šķietami naivo - koptēlu. Taču ātri gaistošie pirmie iespaidi savā vietā atstāja nojausmu par kādu īpašu - Austrumu māksliniekiem vien raksturīgu domāšanas un izteiksmes veidu. Iespējams, šajā it kā skaidrajā un vienkāršajā Austrumu mākslas ainā atspoguļojas arī kaut kas no viņu zudušo impēriju bagātā mantojuma. Lai kā, tomēr varu apliecināt, ka redzētais man lika pār-vērtēt visus agrākos priekšstatus gan par austrumnieku virspusēji rotaļīgajām darbu radīšanas metodēm, gan šķietami apšaubāmo organizatoru | |
| Atgriezties | |
