VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Frieze gadatirgus – pat labāks nekā iepriekšējie! Ilze Strazdiņa Oktobra otrās nedēļas nogalē Londonas mākslas dzīvi atkal saviļņoja mākslas gadatirgus Frieze - nu jau ceturtais pēc kārtas. Šogad tas bija vēl plašāks nekā citus gadus, to apmeklēja vēl vairāk skatītāju nekā citkārt un naudas apgrozījums bija vēl lielāks. Tie, kam bija iespēja te pabūt, man noteikti piekristu - mākslas tirgus šobrīd piedzīvo vēl neredzētu uzplaukumu. Viss tiek pārdots, un viss tiek nopirkts. | |
| |
|
Kā jau vienmēr, Frieze piedalījās pusotra simta galeriju no Amerikas, Lielbritānijas, Brazīlijas, Ēģiptes, Japānas, Libānas, Izraēlas, Krievijas, Ķīnas un pat Slovēnijas. Protams (tāpat kā līdz šim), briti un amerikāņi bija jūtamā pārsvarā. Tradicionāli ir arī tas, ka paralēli centrālajai galeriju skatei tiek organizēta kuratoru izstrādātā nekomerciālā programma. Šogad tie bija četri projekti un sērija jaunu videodarbu, kas tika demonstrēti speciāli iekārtotā kinoteātrī. Projektu sadaļā ietilpa franču mākslinieces Lorisas Gro (Gréaud) un DGZ pētnieku kopīgi veidotais darbs - nano skulptūru muzejs, brita Maika Nelsona (Nelson) lielformāta vides instalācija, Londonā dzīvojoša argentīnieša Pablo Bronsteina (Bronstein) organizētais ceļojums autobusā pa Londonu, kura mērķis bija demonstrēt visvairāk aprunāto un apsmieto 80., 90. gadu arhitektūru, un spānietes Laras Almarsegi (Almarcegui) Frieze gadatirgus strukturālā analīze, kas bija apskatāma kā grandiozs teksts uz sienas.
No šiem četriem projektiem visplašāko publikas un apmeklētāju mīlestību izpelnījās Maika Nelsona labi noslēptā instalācija, ko atrast varēja tikai tie, kuri zināja, ko meklē. Aiz nomaskētām baltām durvīm, kas tikpat labi varētu vest uz kādas Frieze galerijas noliktavu, slēpās vēl vienas vecas koka durvis ar uzrakstu no smoking. Aiz tām atradās daudzas izolētas, fotodarbnīcu imitējošas telpas. Sarkanās laboratorijas gaismas piepildītās istabas un koridori ne tikai acij, bet arī ausij ļāva aizmirst ārpusē esošā tirgus troksni. Paslēpta pašā Frieze centrā, šī veiksmīgā instalācija bija kā glābiņa telpa ne tikai tiem, kam neskaitāmie galeriju stendi un mākslas pārpilnība radīja diskomfortu, bet arī vienam otram dīlerim, kuriem šeit, neviena netraucētiem, bija iespēja slēgt miljonus vērtos darījumus. Kas tad norisinājās ārpuses troksnī, un kas bija pārdošanā? Nenoliedzami - visas 150 pasaules populārākās galerijas uz Frieze bija atvedušas savus vislabākos māksliniekus un augstākās kvalitātes darbus. Un - nenoliedzami - viņi bija uzvarētāji, jo jau pirmajā atklāšanas vakarā gandrīz trešdaļa darbu bija pārdota. Kā atklāšanas naktī ziņoja Frieze speciālizdevums, piemēram, Viktorijas Miro galerija bija pārdevusi dāņu mākslinieka Tal R darbu Gimi Gimi Gimi par 90 000 dolāriem, kamēr Taka Ishi galerija, kam ir ekskluzīvas tiesības uz japāņu fotogrāfa Nabujosi Araki mākslas tirdzniecību, bija pārdevusi viņa trīs fotogrāfiju "gaismas kastes" par 70 000 dolāriem un būtu varējusi pārdot vēl simt tādas, ja tikai tās viņiem būtu. Arī XL galerija no Maskavas atklāšanas naktī lipināja piecpadsmito sarkano punktiņu pie Alekseja Šulgina un Aristarka Černišova 6000 mārciņu vērtā interaktīvā ekrāna. Par izteiksmes līdzekļiem runājot - šoreiz gandrīz vienlīdz daudz bija gan gleznu, gan skulptūru, gan zīmējumu un kolāžu, iespējams, mazāk bija pārstāvēta fotogrāfija un video-māksla. Jaunums bija digitālo tehnoloģiju izmantojums mākslā. Vairāki mākslinieki (tostarp arī tādas zvaigznes kā Treisija Emina) iemēģinājuši roku animācijā un tirgū pārdeva DVD ar nelielām 2d animācijām. Šur tur varēja manīt interaktīvus darbus, kuri bija tiražēti aptuveni piecos eksemplāros un kuru cena svārstījās robežās no 6000 līdz 30 000 dolāriem. Konrada Šokrosa (Shawcros) kinētisko gaismas skulptūru varēja iegādāties par nieka 25 000 mārciņām gabalā. Viktorijas Miro galerijai, kas pārstāv Šokrosu, izdevās pārdot četras tādas (no piecām esošajām). Uzkrītoša šogad bija tīra koncepta klātbūtne. Līdz šim tā bija vienīgi Maurīcio Katelāna galerija Wrong no Ņujorkas, kas katru gadu uz Frieze atveda kādu nepārspējamu nekomerciālu konceptu - mākslu, bet šoreiz te varēja manīt vairākas galerijas, kas par "pliku" konceptu prasīja milzu naudas summas. Galerie EIGEN+ ART no Leipcigas par 160 000 mārciņām šeit tirgoja Karstena Nikolai (Nicolai) enerģijas nezūdamības konceptu. Darbs sastāv no neliela melna kvadrāta, kas tiek eksponēts uz vienas no galerijas sienām, un viena lāzera stara, kurš atstarojas uz otras sienas. Ja vēlaties iegādāties darbu ar visu lāzera staru, nāksies piemaksāt vēl 150 000 mārciņas. Man neizdevās noskaidrot, vai pēdējā gadatirgus dienā galerijai izdevās šo konceptu pārdot, bet varbūt tas pat nav svarīgi. Jau atklāšanas dienā divi Karstena Nikolai pašportreti, kas būtībā bija uz rāmja uzvilktas videolentes, kurās esot safilmētas mākslinieka bērnības ainas, katrs tika pārdots par 80 000 mārciņām. Savukārt divas viņa skaņu skulptūras, kas paslēptas estētiskās stikla caurulēs, pārdotas par 35 000 mārciņām. Jau minētā galerija Wrong šogad savā telpā reinstalēja itāliešu mākslinieka Džīno De Dominičisa (De Dominicis, 1947-1998) performatīvo instalāciju "Otrā nemirstības atbilde: Visums ir nekustīgs" (Second solution of immortality: the universe is immobile), kas pirmo reizi bija izstādīta 1972. gada Venēcijas biennālē. Darba centrā ir vīrs, kas cieš no Dauna sindroma. Viņš sēž uz krēsla un veras trijos telpā izvietotos objektos. Toreiz, 1972. gadā, šis darbs, kura realizācijā tika iesaistīts slims cilvēks, izraisīja Vatikāna dusmas, prese, kas instalācijas dalībniekā sazīmēja mongoloīdu rasi, uzbruka māksliniekam, nodēvējot viņu par nacistu. Tā savā agrīnā formā šis mākslas darbs pastāvēja tikai pāris stundu, vēlāk "vīru ar Dauna sindromu" mākslinieks bija spiests nomainīt pret "normālu meiteni". Pats mākslinieks sava darba varoni esot saucis par Paolo Rozu. De Dominičiss, kas mākslā bieži aizrāvās ar tādiem metafiziskiem jautājumiem kā nemirstība un Visums, Rozā saskatīja cita stāvokļa iespējamību - svešinieku, kura klāt-būtne atver iespējas pārjautāt Visuma izpratnes pamatus. Vai šis koncepts spēj raisīt līdzīgas pārdomas trīsdesmit ga-dus vēlāk? Par ko mēs šīs instalācijas kontekstā domājam - par Visumu vai par mākslinieka morālo atbildību, mākslas vārdā izmantojot garīgi slimu cilvēku? Vai fakts, ka Frieze Paolo Rozas vietu ieņēma aktieris, maina darba ietekmi? Jāatzīst, ka Frieze straujajā vidē un mākslas objektu pārpilnībā šis darbs lika piestāt un pārdomāt. Gadatirgus organizatori preses pārstāvjiem gan uzreiz paziņoja, ka centrālais varonis ir aktieris, tādējādi liekot saprast, ka šodien instalācijas oriģinālais formāts nav pieļaujams. Nenoliedzami, veiksmīgākais mārketinga projekts šogad bija brāļu Čepmenu portretu studija. Ļaužu pūļa ieskauti, viņi, sēžot viens otram pretim, uz vietas radīja apmeklētāju portretus. Rindā stāvēja kolekcionāri, supermodeles un dažāda ranga slavenības - viņi visi pirms tam bija iemaksājuši 4500 mārciņas lielu priekšapmaksu. 15 minūšu laikā tapušajiem portretiem gan, jāatzīst, vairumā gadījumu bija visai attāla līdzība ar oriģinālu objektu. Un nevienam jau nav ilūziju par Goldsmita koledžas absolventu portretistu prasmi. Šķiet, augstās samaksas vērta bija tieši pati uzdrīkstēšanās - jādomā, tā atmaksājās, jo četru dienu ienākumi tiek lēsti ap pusmiljonu. Šie komiskie portreti tikšot iekļauti brāļu Čepmenu instalācijās Teita galerijā Liverpūlē, kur nākamā gada sākumā notiks viņu darbu retrospekcija. Nekomerciālu, publiku iesaistošu un performatīvu darbu klātbūtne, liekas, ir tas veiksmīgākais, ar ko Frieze jau kopš saviem pirmsākumiem atšķiras daudzo starptautisko mākslas gadatirgu lokā. Frieze akcijas papildināja arī Kartjē fonda dāvātā balva jaunajiem māksliniekiem. Šoreiz to ieguva Ņujorkā dzīvojošā Mika Rotenberga (Rottenberg), kura saņēma 10 000 mārciņas jauna darba radīšanai, kas tiktu izstādīts Frieze ietvaros. Rotenbergas uzņemtā īsfilma Chasing Waterfalls: the Rise and Fall of the Amazing Seven Sutherland Sisters ir stāsts par septiņām māsām, kuras dzīvojušas pagājušā gadsimta sākumā un slavu iemantojušas ar savu matu garumu. Darbs tika demonstrēts nelielā, teatrālā telpā. Pie durvīm stāvēja garmatainā aktrise Lady Grace, kas sniedza konsultācijas par matu kopšanu (septiņu minūšu konsultācija maksāja piecas mārciņas). Jau otro gadu Frieze pamanās atbalstīt arī neatkarīgo radiostaciju Resonance FM, kas translēja pārraides no gadatirgus. Šogad radiostacija bija aicinājusi māksliniekus savā paspārnē (radiostudijas stendā) veidot visdažādākās akcijas - tā Bobs un Roberta Smiti (Smith) dekorēja radiostudijas stendu ar savu darbu miniatūrām un speciālām gadatirgus somiņām. Slīdot cauri galeriju stendiem un īpašo projektu telpām, sapratu, ka izklaides te netrūkst nevienam. Šoreiz bija radīta arī īpaša izglītības programma gados jaunajiem, kas izstrādāta sadarbībā ar Kemdenas Mākslas centru un Deutsche Bank (gadatirgus lielākais sponsors). Perfektā organizētība un pārdomātā izklaides programma tā vien vedina domāt, ka Frieze ir lieliska vieta, kur meklēt mūsdienu mākslu tās visdažādākās izpausmēs. Un tomēr, vērojot šeit notiekošo, mani neatstāja sajūta, ka tirgus joprojām spēlē drošu spēli ar drošiem noteikumiem. Ar šādām domām pametot Frieze telpas, ārpusē satiku grupu sašutušu mākslinieku, kas bija tērpti dažādu zemju revolucionāru tērpos. Londonā dzīvojošais mākslinieks Šezads Davuds (Dawood) bija ģērbies kā amerikāņu sliktais kovbojs Viljams H. Bonijs. Viņš man stāstīja, ka Dublinas mākslas centrs Project viņam pasūtījis jaunu performatīvu darbu speciāli Frieze tirgum. Būdams etniskās minoritātes pārstāvis Lielbritānijā, Davuds uzaicinājis grupu mākslinieku piedalīties performancē "Atgūsim gadatirgu" (Reclaim the fair), kuras ietvaros tiek izspēlēta klasiska situācija - aicinājums uz bruņotu sacelšanos - un vienlaikus demonstrēta pretestības neiespējamība konkrētajā situācijā. Pie ieejas tirgū apsardze esot viņus palūgusi nodot visus līdzpaņemtos "protesta ieročus" garderobē. Apsardze pavadījusi "revolucionārus" uz paredzēto performances vietu, kur tie atbruņoti esot izspēlējuši piecu minūšu garu verbālu ainu, pēc kuras pa aizmugures durvīm apsardzes pavadībā izvadīti no gadatirgus. Kā stāstīja Šezads - ar pēdējām performanču sērijām viņš mēģina iesaistīties diskusijā par revolucionārisma neiespējamību šodienas kultūrā. Viņa performances ir tā vai cita vēsturiskās pretošanās kustības akta izspēle. Uz Frieze viņš uzaicinājis dažādu tautību māksliniekus tērpties pašu izvēlēto revolucionāru tērpos un interpretēt varoņu darbību, kā katrs vēlas - ar dialogu, darbību vai rakstura atveidojumu. Daži "revolucionāri" te bija redzami ar plakātiem, daži - ar maskām. Pamanīju divas plastmasas pistoles. Viena no tām bija rokā pašam Šezadam (kā jau nevaldāmam kovbojam), otra - mākslinieces Elīzijas Folkmanes (Volkmann) atveidotajai indiāņu bandītu karalienei Phoolan Devi. Negribot rodas jautājums - ko gan šie ieroči varēja apdraudēt gadatirgū? Apmeklētāju fizisko, mentālo vai estētisko labsajūtu? Un tomēr nevar nepiekrist Frieze organizētāju Amandas Šārpas un Metjū Slotovera priekam par gadatirgus pozitīvo ietekmi uz Londonas mākslas dzīvi. "Tas ir fantastiski, ka ikviens grib ņemt dalību un darīt kaut ko Frieze norises laikā." Alternatīvais Zoo gadatirgus, kas pirms tam allaž tika izvietots Londonas Zooloģiskā dārza paviljonos, šogad pamanījās atrast jaunu "ekspozīcijas zāli" speciāli uzbūvētā mini teltī tai pašā Zoo teritorijā. Daudz atbrīvotāks, nepabeigtāks un eksperimentālāks, Zoo ir kļuvis arī internacionāls. Līdzās nelielajām Londonas galerijām te nu var atrast daudzas alternatīvās galerijas no ASV, Vācijas un pat Austrālijas. Kartjē balvas vietā Zoo ir pašiem sava - šampanieša Perrier-Jouet balva. Šogad 10 000 mārciņas vērtā balva tika amerikāņu māksliniekam Džeisonam Foksam (Fox) par darbu "Mūžīgās laimības koncepts". Aizkulisēs gan atklājās, ka žūrijas locekļiem - Karaliskās akadēmijas kuratoram Normenam Rozentālam, Marinai Abramovičai un Frieze speciālizdevuma redaktorei Luīzei Bakai - vairāk paticis Londonā dzīvojošā irāņu mākslinieka Rezas Arameša (Aramesh) izdevums Centrefold, kas nelielās tirāžās publicē dažādu autoru oriģināldarbus. Taču Arameša nominācija balvai neesot bijusi iespējama - gluži vienkārši tālab, ka kandidātus piesaka galeristi, bet Aramešu nepārstāv neviena galerija. Arī amerikāņu iedibinātais gadatirgus Skope, kas līdz šim mitinājās Soho viesnīcas telpās, šoreiz bija atradis jaunu apmešanās vietu Truman vecajā alusdarītavā Austrumlondonā. Šeit, iespējams, bija mazāk apmeklētāju, taču satiktie galeristi visi kā viens slavēja jaunās telpas un iespēju būt Austrumlondonas pašā sirdī, kas, nenoliedzami, gadatirgum piedod jaunu dimensiju. Šiem jau pazīstamajiem gadatirgu vārdiem klāt nācis vēl viens - Year-06. Londonas centrā izvietotais gadatirgus bija mājvieta trīsdesmit piecām Eiropas un ASV galerijām, kas vienkopus pulcējušās pēc pagājušā gadā Maiami notikušā tirgus. Nevēloties konkurēt ar visiem iepriekšminētajiem, šis tirgus cer kļūt zīmīgs ar tikai sev raksturīgām mākslas parādībām. Šogad tās bija septiņas site-specific instalācijas, starp tām arī Deivida Hamfrija (Humphrey) lielformāta instalācija "Iemīlējušies sniegavīri" - 12 milzu piepūšamu sniegavīru gaisīga orģija. Šis gads izcēlās arī ar daudzu aktīvu kolekcionāru darbību. Londonā dzīvojošā kanādiete Luīze Makbeina (Mac-Bain) Frieze nedēļas laikā atvēra savu jauno mākslas galeriju Kensingtonā, kur tika eksponēta viņas privātā mākslas kolekcija (tās centrālie objekti ir mākslas darbi, kas pēta gaismu). Viktorija Miro, kas nesenajā ugunsgrēkā mākslas noliktavas telpās zaudēja daudzus savas kolekcijas darbus, vēra savas jaunās mākslas galerijas-noliktavas durvis Austrumlondonā. Viena no lielākajām Londonas kolekcionārēm Anita Zabludoviča (Zabludowicz) organizēja īpašu pieņemšanu, lai publiski paziņotu, ka nākamā gada jūnijā atklās izremontētās savas kolekcijas telpas, kur ne tikai būs apskatāmi darbi, bet māksliniekiem tiks dota iespēja strādāt un piedalīties kolekcijas interpretēšanā. Filipss de Purī (de Pury) Viktorijas stacijas tuvumā atklājis jaunu mākslas kompleksu, kas nākotnē kalpos kā viņa izsoļu nama Eiropas "sēdeklis" un mājvieta pāris citām galerijām. White Cube īpašnieks Džejs Džoplins Chalk Ferm parka vidū uzcēlis vēl vienu - šoreiz pelēku betona kluci, kurā izrādīšot savu populārāko mākslinieku darbus, savukārt Austrumlondonas galerija turpmāk būšot mājvieta jauno mākslinieku darbu izstādēm. Visus nedēļas notikumus vienā rakstā neizklāstīt - neesmu pat pieminējusi neskaitāmās izstāžu atklāšanas, speciālpieņemšanas un izsoles. Lai vai kā - droši varu dot padomu tiem, kurus interesē mūsdienu māksla, doties uz Londonu oktobrī Frieze nedēļā. | |
| Atgriezties | |
