VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Stāsts par rituālu, naudu un mārketingu Daiga Rudzāte "Jaunajiem kolekcionāriem (pirms viņi sāk vispār kaut ko darīt) ir jāizprot mākslas pasaule. (..) Un šī frāze attiecināma gan uz to, ka jālasa mākslas žurnāli un jāiet uz muzejiem, gan arī uz to, ka jākļūst par "savējo starp savējiem". Barbara Gledstona | |
| |
|
Šoruden Hamburger Bahnhof grāmatnīcā nopirku Ādama Lindemaņa (Adam Lindemann) grāmatu Collecting Contemporary - vienkārši tālab, ka šis izdevums piestāvēja manam ceļojumam uz Berlīni. "Ja meklējat pareizas krāsas gleznu, kas piestāvētu jūsu dzīvokļa tapetēm, tālāk varat nelasīt." Tas bija pirmais teikums, ko izlasīju, atverot grāmatu. Man patika agresīvais tonis, sentence, ko nekad neesmu atļāvusies pateikt skaļi. Šis dienasgrāmatas formāta izdevums kļuvis par manu naktsgaldiņa literatūru un kā tāds nevienu citu varbūt arī varētu neinteresēt, ja vien centrālais tēls nebūtu laikmetīgā māksla un tās tirgus un ja dažiem personāžiem neatrastos vieta manā rakstiņā.
Demjens Hērsts, kas arī šeit citēts, saka, ka māksla esot stāsts par dzīvi, savukārt mākslas tirgus - stāsts par naudu. Raugoties uz Art Forum Berlin atklāšanas sapucēto publiku un dalībniekiem (daži no viņiem atrodami arī manis minētajā grāmatā), es, protams, atminējos šos iepriekšējā vakarā lasītos viedos vārdus. Visi aizrautīgi sarunājas un aizrautīgi piedalās šajā dokumentālajā performancē, kas cenšas radīt iluzoro sajūtu, ka tieši šeit viss notiek. Šajā mirklī ir drusku neērti no tā, ka asinis sāk straujāk riņķot un vaigi pietvīkst no patīkamās dalības izredzēto rituālā. Jaukais koši tērptais dīvainais pārītis pūļa ielenkumā ir uzticama zīme konkrētā pasākuma nozīmīgumam - viņi vienmēr ir smalkajās vietās: Venēcijas biennāles un Kaseles documenta atklāšanā, virpuļo Art Basel aicināto viesu vidū utt. Galeristi aktīvi līmē sarkanos punktus pie atsevišķiem darbiem, kas ir zīme, ka konkrētais objekts pārdots vai aizrunāts, laipni, bet drusku histēriski sarunājas ar klientiem, kuri rīvējas gar stendiem: atmosfēra ir slēpti drudžaina, un gaisā jaušama spriedze - gluži loģiska, ņemot vērā, ka dalības Art Forum un kopējās tāmes kalkulācija lēšama vismaz ap 10 000 eiro (ja izvēlēts pieticīgākais variants un netiek pierēķināti ceļa izdevumi, darbu transportēšanas un apdrošināšanas izmaksas). Nepieciešamība "kaut ko" pārdot ir tikpat akūta vajadzība kā gaiss, kura cilvēku daudzuma dēļ uz vakarpusi Art Forum 18., 19. un 20. hallē sāk trūkt. Dzīvie objekti - cilvēki, kas eksponēti kādas galerijas stendā, - klāti ar sviedru kārtiņu, un glītā meitene, kuras kājas ieautas augstpapēžu kurpēs, gandrīz nemanāmi šūpojas, tādējādi nododot, ka viņas materialitāte ir bioloģiska. Pēc meses slēgšanas organizatori izplata preses paziņojumu, kurā teikts, ka apmeklētāju skaits kopumā bijis 41 000 - kārtējo reizi esot uzstādīts rekords. Opening night ir izšķirošs mirklis - kā vēlāk stāsta vairāki dalībnieki, tieši 29. septembra vakarā bizness bijis visveiksmīgākais. Piemēram, Ņujorkas galerija Leo Köng Inc. lepojas ar faktu, ka pārdevuši Jerga Immendorfa 1981. gadā tapušo "patiesi skaisto" (šāds salds neko neizsakošo apzīmējumu slengs ir tipisks komentārs mākslas tirgus atskaitēs) gleznu par 150 000 dolāru, savukārt Martīna Kipenbergera darbu - par 32 000 dolāru. Tirgus ir mākslas biznesa virzītājspēks, neraugoties uz to, ka piekrītu Barbarai Gledstonai (Gladstone), kas Collecting Contemporary raksta, ka šis nu nebūt nav tas formāts, kur māksla izskatās pārliecinoši: dažāda izmēra standartizētas kastītes un standarta apgaismojums. Tomēr - ikdienā jums nekad nebūs iespēja pabūt tik daudzās galerijās un sastapt tik daudzus mākslas procesos patiesi ieinteresētus cilvēkus. Piemēram, slavenākais no Parīzes galeriju pārstāvjiem Emanuels Perotēns atzīst, ka Parīzes galerijās slavenos kolekcionārus var sastapt labi ja reizi gadā un ir daži, kas ierodas vēl retāk, savukārt mākslas meses ir vieta, kur sapulcējas vairums no viņiem. Tālab ļoti nepatīkami apzināties, ka mēs neesam šo sakrālo rituālu līdzdalībnieki un mūsu klātbūtne Eiropas mākslas ainā tomēr ir fikcija - ja paturam prātā, ka mākslu slavenu padara mākslas bizness, mārketings un masu mediji. Iepriekšējos gados presei patika skandēt, ka Art Forum ir vieta, kur atrast Austrumeiropas mākslu. 2006. gada Art Forum Austrumeiropas dalībnieku uzskaitīšanai vienas rokas pirkstu ir par daudz - galerijas pārstāvēja divas institūcijas. Viena no Polijas, otra - no Ungārijas. Galerija Zderzak no Krakovas piedāvāja glezniecību. Diezin vai šīs konkrētās galerijas mākslu varētu klasificēt kā neordināru novitāti, kas spējusi pārsteigt žūriju, - lai kā negribētos lietot mākslas kontekstā apzīmējumu "normāls", tā tomēr bija normāla profesionāla glezniecība. Galerijas Deák (Budapešta) ekspozīcija demonstrēja šodienas aktuālo izteiksmes līdzekļu klāstu (fotogrāfija, instalācija, glezniecība), tomēr nespēju apgalvot, ka tā kādā īpašā veidā izceltos starp visiem citiem dalībniekiem. Šis skeptiskais raksturojums nenozīmē kritiku, tas drīzāk ir retorisks jautājums - kādi tad ir atlases kritēriji? Lokālpatriotisms nav iemesls, kas man liedz piekrist apgalvojumiem, ka Austrumeiropas radošās izpausmes esot gauži līdzīgas Rietumu tendencēm, trūkstot svaiguma un talantu. Grūti gan rast izskaidrojumu tam, kālab šis pats produkts, piedāvāts, piemēram, no Londonas, var kļūt teju par hailaitu. Konkrētajā gadījumā gan žūrija bija pabarojusi vilku, gan kaza bija palikusi dzīva - rietumnieku mākslas biznesu neapdraudēja pārlieku daudzi nevēlami jaunpienācēji. Un būtu muļķīgi apelēt pie nabadzības vai nevēlēšanās piedalīties. Austrumeiropas galeristi regulāri savstarpēji apmainās ar taktikas plāniem, kā iekarot nozīmīgās mākslas meses, kuru vidū ir arī Art Forum, un vairumā gadījumu tie visi ir izgāzušies. Ir dzirdēti ieteikumi neļauties pesimismam un katru gadu sūtīt ekspozīcijas pieteikumu - kā nopietnu atgādinājumu par sevi. Esot cerības, ka ceturtajā vai piektajā reizē žūrija to varētu akceptēt. Galu galā - lai cik banāli skanētu - laiks visu nolikšot savās vietās. Normālā situācijā lielās mākslas meses varētu uzskatīt par konkrētās mākslas situācijas spoguļattēlu - kā to visiem apmeklētājiem sola organizatori. Īpaši ņemot vērā faktu, ka šī nav viena kuratora veidota ekspozīcija, bet gan veselums, kas kopā "salipināts" no bezgala daudzām sīkām vienībām. Austrumeiropas iztrūkums rada deformāciju, izjauc iespēju skatīt šodienas laikmetīgo mākslu pilnā amplitūdā. Atšķirībā no citām smalkajām mākslas mesēm Art Forum tomēr ir viena no demokrātiskākajām institūcijām, neraugoties uz manu iepriekš pausto nihilismu. Viens no iemesliem, protams, ir tas, ka šeit uzmanības centrā ir tikai un vienīgi laikmetīgā māksla, te sevi nereprezentē tie, kuri pārdod mākslas svēto kārtā ieceltos, pārsvarā mirušos autorus - tādus kā Pikaso, Baskjā, Bēkons utt. Berlīnē, ar nelieliem izņēmumiem, nebija iespējams atrast arī tā dēvētās lielās zvaigznes, kuru vārda klātesamība automātiski liek griezties nullēm cenu listēs. Bez minētajiem Immendorfa un Kipenbergera bija vēl tikai daži (piemēram, Valija EXPORT Charmis stendā, Tonijs Kregs - Buchmann), kuru vārda nosaukšana katram mākslas zinātājam spēj izraisīt asociāciju virkni. Starp viņiem noteikti ir Patrīcija Pičinīni, kuras pirmais slavenais publiskais iznāciens (vismaz man) notika 2003. gada Venēcijas biennālē Austrālijas paviljonā ar izstādi We are the Family - dažus no tur eksponētajiem objektiem Roberta Millera galerija no Ņujorkas piedāvāja iegādāties Berlīnē. Patiesībā Pičinīni māksla ir labākais paraugs tam, lai izskaidrotu Berlīnes mākslas tirgus iezīmētās tendences. Protams, bija daudz glezniecības, ko iespējams strukturēt divās kategorijās - glamūrīgi salds profesionāls salonisms un mērķtiecīgs brutālisms. Tomēr pēdējos gados nemitīgi tiek skandēts par glezniecības renesansi - un tas vairs nav nekas jauns. Kā pārsteigumu varētu klasificēt tēlniecības - skulpturālo veidojumu - pārbagāto klāstu, sākot ar jau minēto Pičinīni kā slavenāko, gigantiskās vīna glāzēs iemērktām Kelvina Kleina firmas apakšbiksēm (apjomīgs formāts bija viena no galvenajām iezīmēm ne tikai tēlniecības, bet arī citu mediju kontekstā) un beidzot ar galerijas Ronmandos reprezentētā beļģa Hansa op de Bēka (Hans op de Beeck) no ģipša un poliestera veidotajām klusajām dabām, kuras mēģina pārfrāzēt 17. gadsimta klasisko kluso dabu. Like Vermeer - šādi tās komentē pats galerijas Ronmandos īpašnieks. Šķiet, taisnība ir Metjū Kolingsam, kas savā hrestomātiskajā What is Modern Art? raksta, ka 20. gadsimta otrās puses māksla patiesībā - ir vienas vienīgas reminiscences un interpretācijas par jau reiz bijušo. No mediju loka netika izslēgta arī fotogrāfija un video, tomēr šoreiz salīdzinājumā ar citkārt redzēto šie izteiksmes līdzekļi noteikti bija mazākumā. Pirmo reizi Art Forum ietvaros bija sarīkota arī tā dēvētā satelītizstāde (Big City Lab), kuras kuratore bija Frīderike Nimfiusa (Friederike Nymphius) un kuras dalībnieki arī tika izvēlēti no galeriju piedāvājuma. Ekspozīcijas saturiskais tēls bija lielpilsēta, un to varētu dēvēt par mēģinājumu radīt šodienas metropoles emocionālo vīziju, laikmeta ainiņu. Nevarētu teikt, ka šī izstāde manī spēja izraisīt kādu īpašu saviļņojumu, lai arī no formālā skatpunkta veroties - laikmeta ainava tika uzburta: neons, šķidra suņa pļeka, kurai pāri pārbraukusi mašīna, pazīstama leksika (What the Fuck!? - piemēram). Tikai - diezin vai mākslas uzdevums ir izstāstīt sausu, visiem tik labi zināmu stāstiņu. Reālās Berlīnes klātbūtne turpat aiz ekspozīcijas sienām šo izstādi padarīja īpaši plakanu. Pilsēta, kurā līdz šim nekad nebiju alkusi nokļūt, manī izraisīja īstenu kultūršoku ar savas vēstures sāpīgo daudzslāņainību, ar kultūras kosmopolītismu, tempu un intimitāti vienlaikus. Berlīne - tas patiešām bija pārsteigums. Taču diemžēl Art Forum - lai arī mesu medijos skaļi slavēts - manā brīnumu sarakstā nav iekļaujams. | |
| Atgriezties | |
