VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Rembranta fabrika Margarita Zieda Atzīmējot Rembranta 400. dzimšanas dienu, šogad pasaulē skatāmas aptuveni sešdesmit izstādes, kuras aptver visplašāko tēmu loku - sakot ar "Rembranta māti" un bei-dzot ar "Ainavām". | |
 | |
|
Berlīnes izstāžu zālē Kulturforum izstādīti 277 darbi - apjoma ziņā šis ir vērienīgākais veltījums izcilajam holandiešu māksliniekam. Trīs ekspozīcijās - "Rembrants - ģēnijs meklējumos", "Rembrants - grafikas virtuozs" (Ein Virtuose der Druckgrafik) un "Rembrants - zīmētājs" izkārtotie darbi tiecas aplūkot mākslinieka daiļradi kopumā, uzsvaru tomēr liekot uz laiku pēc "Naktssardzes" tapšanas. Uz laiku pēc 1642. gada, kad mākslinieks no slavas augstumiem gāžas personiskās krīzes ielejā, kas aizsākās pēc sievas nāves.
Mākslas vēsturnieks un izstādes kurators Ernsts van de Veterings ekspresintervijā, sniegtā pirms Rembranta megaizstādes atklāšanas Berlīnē, gan mēģina laikabiedrus pārliecināt, ka vai visi no viņiem dzīvo mītu varā, domājot par nabaga nelaimīgo Rembrantu, tomēr fakti, kas sagrupēti pirms ieejas Berlīnes izstāžu triptihā, informē par realitātes skaudrumu. Par nemitīgo nāves klātbūtni šī mākslinieka dzīvē - sešus gadus pēc kārtas atņemot katru viņa nule dzimušo bērnu. Tikai ceturtais - dēls Titus - izrādīsies dzīvotspējīgs, taču viņa dzimšana nāvē aizrauj māti - Rembranta sievu Saskiju. Divdesmit septiņu gadu vecumā, vairākkārt mēģinājis glābt nepraktisko tēvu no nabadzības, mirst arī Titus. Rembrants aiziet no šīs pasaules nabags un dažu laikabiedru dziļi nicināts. Aizņēmies naudu vai no visiem, kas viņu ciena, Rembrants gan nespēja, gan arī nevēlējās atdot parādus, tā sarīkodams īstu pārbaudi saviem līdzcilvēkiem. Bet "mītus pie malas", saka van de Veterings, "tolaik cilvēki mira kā mušas! Kā lai zina, cik spēcīgi Rembrants pārdzīvoja sievas nāvi? Tas atkal ir romantisks mīts." Vēsturniekam interesantāk šķiet domāt par pārmaiņām Rembranta mākslā, kas vēsturē iegūlušas ar apzīmējumu "Rembranta krīze". Viņš to dēvē par mākslinieka apzinātu jauna ceļa meklējumu un ne par ārējo apstākļu atstātu nospiedumu. Mākslu viņam patīk uzskatīt par pašas mākslas (nevis privātās dzīves) sekām. Un tieši no šāda skatpunkta viņš veidojis Rembrantam veltīto izstādi Berlīnē, kas ir paplašināta Amsterdamas ekspozīcijas versija. Par kuratora pragmatisko pozīciju nav sevišķi jābrīnās, zinot viņa aktīvo darbību pētniecības grupas Rembrandt Research Project ietvaros, kura nodarbojas ar īstā un neīstā Rembranta atšķiršanu un sistematizāciju. Ar Rembranta mantojumu, ko mākslas vēsturnieks un eksperts Vilhelms fon Bode savulaik ironiski raksturoja, sakot: "Rembrants atstāja mums 700 gleznas, no kurām esam saņēmuši 3000." 1969. gadā dibinātā pētniecības grupa mēģina tās sakārtot pavisam vienkāršās kategorijās. "A" - Rembranta darbi, "B" - darbi, par kuriem nav drošas pārliecības, ka tie pieder Rembranta rokai, taču par kuriem nav arī pierādījumu, ka tie nebūtu Rembranta darināti, un "C" - darbi, ko nav radījis Rembrants. Trīsdesmit septiņu gadu laikā pētniecības grupas atklājumu rezultātā gandrīz visiem pasaules muzejiem ir nācies pārrakstīt savus katalogus. Pat Amsterdamas Valsts muzejs (Rijksmuseum), kur glabājas "Naktssardze", par kuras autentiskumu nav nekādu šaubu, ne tik sen izstādīja trīspadsmit pašu iepirktos darbus, kuru ekspozīcijas nosaukumā izskan jautājums: "Vai tiešām Rembrants?" Šobrīd tikai par vienu no tiem ir radusies pārliecība, ka tas tiešām ir oriģināls. Pavisam plāni klājies Kopenhāgenas Valsts mākslas muzejam, kas vēl 1931. gadā dzīvoja ar pārliecību, ka viņiem pieder desmit Rembranta gleznas. 1946. gadā drošība bija vairs tikai par pieciem darbiem. Līdz 1987. gads atnesa skaidrību - muzeja krātuvē nav neviena īsta Rembranta. Taču pagājušais gads bijis muzejam žēlīgs - Rembranta izpētes centrs reabilitēja "Veca vīrieša galvu profilā" un "Svētceļnieku". Arī Berlīnes ekspozīcija šķetina īstā un neīstā Rembranta pavedienu galus, līdzās novietojot dižā meistara un viņa skolnieku darbus. Laikā, ko mākslas vēsturnieki sauc par Rembranta krīzi (desmit gados), mākslinieks radīja pavisam nedaudzas gleznas. Taču viņš intensīvi strādāja ar saviem audzēkņiem. Rembranta darbnīcā amata prasmi apguva 12-13 gadus veci bērni, par viņu apmācību meistars saņēma 100 guldeņus gadā. Pēc trim vai četriem mācību gadiem viņi kļuva par palīgiem vai zeļļiem, kas tika aktīvi iesaistīti gleznu radīšanas procesā. Rembranta darbnīca darbojās līdzīgi citām, atšķiroties vien ar to, ka šeit nāca strādāt arī jauni gleznotāji, kas bija jau agrāk apguvuši amata prasmi, bet vēlējās iemācīties Rembranta "manieri". "Rembranti" mākslinieka "krīzes" laikā top masveidā. Šī mazā fabrika, kā domā vairākums pētnieku, bija izveidota peļņas nolūkos - Rembranta parakstītie darbi gada laikā deva 2000-2500 guldeņu lielu peļņu. Tomēr Berlīnes izstādes kurators Rembranta darbnīcā notiekošo aicina uzlūkot ne tikai un vienīgi kā vērienīgu biznesa pasākumu. Ernsts van de Veterings mudina izstādes apmeklētājus ielūkoties šajā kopētavā kā mākslas tapšanas laboratorijā, kā mākslinieka un viņa audzēkņu radošā saspēlē. Blakus izkārtotās gleznu versijas - "Simsons draud savam sievastēvam", "Jāzeps un Potifara sieva" - ļauj ieraudzīt, kā Rembranta idejas un motīvus risinājuši un tālāk attīstījuši viņa audzēkņi, veidojot darbu kopijas. Šī ir iespēja redzēt, cik lielu brīvības telpu Rembrants atstājis viņu pašizpausmei - ne tikai ļaujot izmainīties figūru žestiem un darbu formātam, bet pieļaujot pat anatomiskas neveiklības. Sava mūža lielāko daļu pavadījis, identificējot kopijas un oriģinālus, Ernsts van de Veterings Berlīnes izstādē skaidro ko gluži pretēju paša racionālajai darbībai, proti, to, ka izpratne par oriģinālu 17. gadsimtā ir bijusi pavisam citāda, nekā par to ierasts domāt šodien. Rembrandt Research Projekt pētnieki atzīst, ka neatbildētu jautājumu joprojām ir palicis daudz. Tā, piemēram, neviens vēl līdz šim nav spējis atbildēt uz jautājumu, kāda iemesla dēļ vienā no "Simsona" kopijām iegleznots kazlēns; kas to tur vispār iegleznojis - pats Rembrants vai viņa skolnieks? Un kālab? | |
| Atgriezties | |
