VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Formas un satura līdzsvaru meklējot Alise Tīfentāle Fotogrāfija ir mākslai piederīga, jo nodarbojas ar attēlu, ar kompozīcijas, gaismēnu u.c. jautājumiem. Tajā pašā laikā - ļoti smalks optikas, fizikas, ķīmijas u.c. zinātņu apvienojums. Vai fotogrāfija ar māksliniecisku vērtību rodas tikai tad, ja vienā cilvēkā satiekas augsta līmeņa tehniskās zināšanas ar mākslas izglītību (vai vismaz dabas dotu māk-slinieka talantu)? Vai arī autoram pietiek ar fotogrāfijas tehniskās puses nevainojamu pārzināšanu? Vai varbūt izcila mākslas darba noslēpums nav jāmeklē tradicionālās "labas fotogrāfijas" kvalitātēs? | |
| |
|
Lūk, mākslai mūžam svarīgais jautājums par satura un formas līdzsvaru. Atbildi uz šo jautājumu var meklēt Intas Rukas fotogrāfijās, jo tām acīmredzot piemīt šāds līdzsvars. Tās par kvalitātes standartu atzīst fotogrāfijas tehnisko un formālo kvalitāšu speciālisti, savukārt to humānais saturs - etnogrāfiski pētnieciskais darbs par cilvēku 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā - ļauj tās aplūkot plašākā dokumentālās fotogrāfijas kontekstā. Par to liecināja gan Intas Rukas personālizstāde "Cilvēki, kurus satiku" Stambulas Fotogrāfijas centrā, gan viņas dalība izstādē "Skatoties acīs vēsturei. Eiropas fotogrāfi 20. gadsimtā" Barbican centrā Londonā.
Intas Rukas personālizstādē "Cilvēki, kurus satiku" (2006. gada 14. septembris-11. novembris) Stambulas Fotogrāfijas centrā (Istanbul Fotograf Merkezi) bija skatāmas fotogrāfijas no sērijām "Mani lauku ļaudis" un "Cilvēki, kurus satiku", kā arī 14 fotogrāfijas no 2004. gadā aizsāktas kolekcijas "Amēlijas iela 5", kuras Latvijā vēl nav izstādītas. Stambulas Fotogrāfijas centra specifika ir melnbaltā fotogrāfija, precīzāk sakot - melnbaltā fotogrāfija kā izsmalcināta tehniska nodarbe. Centrā iespējams apgūt melnbaltā fotoprocesa nianses, kā arī dažādus laikietilpīgus un darbietilpīgus vēsturisko alternatīvos fotoprocesus. Augstāk par visu šajā centrā tiek cienīta tieši fotogrāfijas kā priekšmeta vērtība, priekšplānā izvirzītas estētiskās vērtības un vizuālais vēstījums - tas viss, ko skatītājam vēsta pustoņi, kontrasti, gaismēnas u.c. izteiksmes līdzekļi. Saturs ir sekundārs. Centra dibinātājs un vadītājs Mehmets Kismets izstādēm izvēlas autorus, kuru darbos var novērtēt visus iespējamos tehniskos smalkumus, kādi var būt melnbaltajā fotogrāfijā. Intas Rukas darbi acīmredzot atbilst Mehmeta Kismeta ideāliem un ilgām pēc "perfektas melnbaltās fotogrāfijas". Spriežot pēc sarunām ar Kismetu, Turcijā daudzi (vismaz kultūras aprindās) latviešus uzskata par rietumniekiem, par Rietumu pasaules pozitīvo vērtību nesējiem un lūkojas uz mums it kā uz augšu... Pilnīgi pretēja aina, motīvi un atskaites punkti ir aktuāli Rietumu teorētiskajā vidē, kur fotogrāfiju nevērtē vien pēc ārējā izskata, bet gan meklē tās saturu un beidzot sāk ņemt nopietni Austrumeiropā radīto dokumentālo fotogrāfiju. Izstāde "Skatoties acīs vēsturei. Eiropas fotogrāfi 20. gadsimtā" Barbican centrā (2006. gada 13. oktobris-2007. gada 28. janvāris) ar kuratoru Keitas Bušas un Marka Sleidena izvēlēto fotodokumentālistu darbiem izstāsta kārtējo versiju par 20. gs. vēsturi. No neskaitāmiem citiem mēģinājumiem apkopot gadsimta notikumus un piešķirt tiem lineāri tveramu jēgu šī izstāde atšķiras ar zīmīgo faktu, ka tajā iekļauti daudzu Austrumeiropas un bijušās PSRS autoru darbi. Turklāt nevis kā kuriozitātes vai eksotiskas atkāpes no normas, bet gan kā pilntiesīgi lielā stāsta rakstītāji, kas visi kopā veido strukturētu, teorētiski argumentētu skatījumu uz 20. gadsimtu. Tas gan līdz šim nav bijis raksturīgi tāda mēroga lielajām izstādēm un biezajiem, smagajiem tematiskajiem fotoalbumiem ar pretenzijām uz pilnīgu 20. gs. fotogrāfijas ainu. Izstādes kuratori komplektējuši izstādi no tādu Rietumu klasiķu darbiem kā Robērs Duano (Doisneau, 1912-1994), Brasaji (Brassaï, 1899-1984), Ežēns Atžē (Atget, 1857-1927), Andrē Kertēšs(Kertész, 1894-1985), un tikpat nopietni ir pārstāvēti gan skandināvu autori (kurus savukārt visbiežāk arī nošķir no visas pārējās Eiropas un mēģina apvienot zem tādiem jēdzieniem kā Nordic u.c.), gan Austrumeiropas fotogrāfi: S.I. Vitkevičs (Polija, 1885-1939), Josefs Sudeks (Čehija, 1896-1976), Viktors Kolāržs (Čehija, dz. 1941), Jitka Hanzlova (Čehija, dz. 1958), Boriss Mihailovs (dz. 1938 Ukrainā), Henriks Ross (Polija, 1910-1991) un latviete Inta Ruka (dz. 1958). Izstāde iekārtota pēc hronoloģiskā principa. Intas Rukas darbi no sērijas "Mani lauku ļaudis" skatāmi nodaļā "Austrumi un Rietumi. Aukstais karš / 1945-1989". Pretēji politizētajiem nodaļu nosaukumiem izstādei izvēlētie darbi ir cilvēcisku drāmu un intīmu pārdzīvojumu liecinieki, ne ideoloģiju konflikta manifesti, kaut gan nenoliedzami ar akcentu uz sociālajām problēmām. Par to liecina arī izstādes katalogā sniegtais pamatojums, kāpēc bija svarīgi iekļaut Intas Rukas darbus: "Lūkojoties uz šīm fotogrāfijām un lasot to parakstus, mēs iepazīstam reģionu un tā iedzīvotājus. Balvi atrodas netālu no robežas ar Krieviju, un vairāki Rukas fotografētie cilvēki ir krievu izcelsmes. Reģionā nodarbojas ar lauksaimniecību, un mēs redzam ražas svētkus un vasaras saulgriežu svinēšanu. Kad 80. gadus nomaina 90. gadi, mēs uzzinām par komunisma sabrukumu. Taču galvenais uzsvars ir likts uz indivīdiem, kuru dzīvesstāstos iekļautas gan pārdzīvotās ciešanas Staļina ērā, gan ciema tenkas." Fotogrāfiju paraksti, kuros autore sniedz verbālu ieskatu portretēto personu dzīvē un papildina vizuālās informācijas pētniecisko funkciju, gan izpelnījušies arī kritisku vērtējumu. "Inta Ruka savām intīmajām Latvijas lauku dzīves fotogrāfijām pievieno garus, aprakstošus nosaukumus, bet neviens nezina, kas no tā ir patiess un kas - fotogrāfes izdomāts," raksta britu laikraksta The Guardian mākslas kritiķis Adrians Sīrls (Searle A. Out of Sight // The Guardian. - 2006. - October 24). Tajā pašā nodaļā vienkopus skatāmi arī Borisa Mihailova darbi, zviedru fotogrāfa Sūnes Junsona (Jonsson, dz. 1930) vizuālais pētījums par ikdienas dzīvi attālā Zviedrijas ziemeļu ciemā 50. gadu beigās un vācieša Mihaēla Šmita (Schmidt, dz. 1945) fotosērija par Berlīnes mūri. Indivīda un sabiedrības attiecības risina zviedru fotogrāfa Kristera Stremholma (Strömholm, 1918-2002) dramatiskais vēstī-jums par transseksuāļu kopienu Parīzē 60. gados un saturiski līdzīgā viņa skolnieka Andersa Petersena (Petersen, dz. 1944) liecība par kāda bāra pastāvīgajiem apmeklētājiem Hamburgas Rēperbānī 60. gados. Tikpat kontrastains ir arī visas izstādes kopējais vēstījums - gluži vai līdzās atrodas patiesi eksistenciāli momenti no abiem pasaules kariem, nīkulīgas un apātiskas sadzīves ainiņas un lielpilsētu pilsoņi, kas aiz garlaicības un pārticības neatrod jēgpilnāku dzīves mērķi par dzimuma maiņas operācijas veikšanu. Pateicos Valsts Kultūrkapitāla fondam par iespēju apmeklēt izstādi Barbican centrā Londonā un Stambulas Fotogrāfijas centru. | |
| Atgriezties | |
