VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| PUBLISKIE SPOGUĻI Anda Boluža Plakātu izstāde "Publiskie spoguļi" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" no 4. oktobra līdz 26. novembrim | |
| |
|
Kuratore Ramona Umblija bija iekārtojusi apjomīgu ekspozīciju, sniedzot iespēju skatītājam iepazīt plakāta attīstību Latvijā no tā pašiem sākumiem līdz pat mūsdienām. Ramonai Umblijai izdevās radīt gan pārdomātu un pārliecinošu pārskatu par mākslinieciskās izteiksmes izmaiņām plakātā, gan akcentēt tieši plakāta specifiku - to demonstrēja ne tikai trāpīgais izstādes nosaukums, bet arī darbu izvēle un iekārtojums. Īpaša uzmanība bija pievērsta anotācijām un paskaidrojumiem, palīdzot skatītājam apjaust plakāta un varas mijiedarbību. Īpaši veiksmīgs bija izstādes iekārtojums - kuratore bija definējusi noteiktus plakāta attīstības posmus, kas kļuva par ekspozīcijas atsevišķām daļām. Novelkot konkrētas robežas gan pārnestā, gan tiešā nozīmē (izstādes atsevišķās daļas atdalīja uz grīdas novilktas līnijas, papildinātas ar gadskaitļiem), ieguvums bija sakārtots, precīzi un viegli uztverams vēstījums par plakāta dzīvesstāstu Latvijā. Bija izdevies apvienot kuratores skatījuma striktumu ar iztēles lidojumu un izteiksmes daudzveidību mākslinieku darbos: skatītājam it kā tika priekšā pateikta būtība, tomēr vienlaikus saglabāts atklāšanas prieks - pašam vērot un ieraudzīt darbos konkrētās situācijas atspulgu.
Katrā ekspozīcijas daļā bija izvēlēts centrālais, periodu vislabāk raksturojošais darbs, taču tas ne tikai bija izstādīts oriģinālā izmērā, bet izgatavots arī krietni lielākā formātā. Skatītājs ne vien asociatīvi un vizuāli uztvēra konkrētā attīstības posma esenci, bet arī pievērsa papildu uzmanību tieši mākslinieciskās formas risinājumam. Varēja sajust grafiskā dizaina daudzslāņaino struktūru: dažādi burtu veidi, striktas līnijas un laukumi, plūstošas krāsu pārejas, precīzs zīmējums, ekspresīvi otas triepieni, pavirši svītrojumi - viss, kas izmantots domas un vēstījuma vizuālai interpretācijai plakātos, ir saskatāms arī mūsdienu vizuālajā kultūrā. Spēja atklāt plakāta mākslas un ikdienas dzīves savstarpējo saistību novērtējama ekspozīcijas daļu nosaukumu izvēlē - tie bija izvēlēti asociatīvi un vienlaikus tik precīzi, ka kļuva par patiesu rozīnīti ekspozīcijas struktūrā: piemēram, lai raksturotu mākslinieciskās izteiksmes atraisīšanos 20. gs. 60. gados, bija izvēlēts uzsaukums no Lolitas Zikmanes un Māras Rikmanes plakāta "Visi uz starta!". Savukārt, lai atklātu plakāta provokatīvo, izaicinošo raksturu 70. gados, citēts Jura Dimitera darbs "Vai tu gludekli izslēdzi?". Sešās daļās sadalītā ekspozīcija aptvēra laiku no 1863. līdz 2006. gadam. Ar 1863. gadu datēts izstādes vecākais darbs - nezināma autora plakāts ar dziesmas vārdiem un ilustrāciju. Lai gan tas pildījis plakāta funkciju, tā mākslinieciskais risinājums vairāk atgādina grāmatas lapu: zīmējums ir smalks un niansēts, ietverts norobežotā laukumā, savukārt tekstam kompozīcijā piešķirta mazāk nozīmīga vieta. Apskatot darbus, kas tapuši 20. gs. sākumā, bija iespējams novērtēt pārmaiņas plakāta specifikas izpratnē - lai gan būtiskākais ir mākslinieka savdabīgais rokraksts zīmējumā (Uga Skulme, Janis Rozentāls), teksts iegūst arvien mākslinieciskāku veidolu, līdz 20. gs. 20. un 30. gados tieši zīmējuma un teksta kombinācija nosaka darba mākslinieciskās formas oriģinalitāti. Līdz 40. gadu vidum plakātā vērojami daudzveidīgi izteiksmes eksperimenti, jūgendstila, kubisma, Art Deco un citu stilu ietekmes. Plakāta funkcijas - reklamēt preces un informēt sabiedrību par aktuālām kultūras un sociālās dzīves norisēm - nosaka tā vitālo, aizrautīgo raksturu. 1945. gads kļūst par robežpunktu - nostiprinoties padomju varai, plakāta mākslā tiek ieviestas striktas izmaiņas, kas skar gan tematiku, gan māksliniecisko formu. Laikam no 1945. līdz 1960. gadam veltītajai ekspozīcijas daļai bija dots nosaukums "Lai dzīvo mūsu brīvā padomju tēvzeme!". Izteiksmes daudzveidība aizstāta ar kanonu, kas balstīts sociālistiskā reālisma metodē. Nozīmi iegūst reālistiski varoņu portreti un politiskās varas simboli. Plakāti kļūst par politiska diktāta rīku, atspoguļojot nevis realitāti, bet gan skaidri formulētu vīziju. 20. gs. 60. gados pakāpeniski notiek pārmaiņas plakāta mākslinieciskajā un tematiskajā risinājumā: arvien biežāk tiek pieļauts skatījums uz ikdienas dzīves norisēm, tās tik tieši nesaistot ar politiskiem uzstādījumiem. Ekspozīcijas trešajā daļā, kas aptvēra laiku no 1960. līdz 1969. gadam, bija izvietoti plakāti, kas veltīti dabas aizsardzības tēmai vai sociāliem aspektiem. Varas diktāts jūtams plakāta vēstījumā, ko raksturo izteiksmes naivums un tiešums, taču formas izveidē tiek pieļauts asociatīvāks un dekoratīvāks risinājums, līdz ar to nozīmi pakāpeniski atgūst mākslinieka oriģinālais rokraksts (Rasma Zaķe, Ģirts Vilks). Šī posma centrālais darbs ir Gunāra Kirkes plakāts, veltīts Leo Kokles personālizstādei. Nozīmīga ir ne tikai šī plakāta mākslinieciskā izteiksme, kurā vērojamas pasaulē aktuālās grafiskā dizaina tendences, bet arī mākslinieka spēja vizuāli paust netiešu, intuitīvi tveramu vēstījumu. Tieši tas nosaka turpmāko plakāta attīstības virzienu, kas plaši atspoguļojās ekspozīcijas nākamajās daļās. Ceturtajā daļā bija ietverti plakāti, kas veidoti 20. gs. 70. gados; tos raksturo daudzveidīgi formas eksperimenti. Mākslinieki meklējuši novatorisku, oriģinālu izpausmes veidu, attīstot provokatīvu, pārsteidzošu un negaidītu izteiksmi: plakāts kļuvis par autoru iespēju ne tikai demonstrēt savu radošo potenciālu, bet arī uzrunāt un aizraut laikabiedrus. Apzinoties tā sociālo aspektu, plakātisti pievērsušies vispirms mākslinieciskās izteiksmes robežu paplašināšanai, lai pakāpeniski panāktu nevis politiskās varas, bet gan sava viedokļa izpausmi arī ideju ziņā. Skarbums un dramatisms, kas vērojams atsevišķos šī perioda plakātos, gūst kāpinājumu 80. gadu darbos, kuri bija apkopoti ekspozīcijas piektajā daļā "Mana valoda - manas mājas". Šos plakātus raksturo autoru vienota nostāja - tas ir spilgts, neapslāpēts sociāls, politisks un māksliniecisks protests, kas ilgu gadu gaitā ticis rūpīgi gatavots un pilnveidots. Valstij un tautai atgūstot brīvību, plakāta misija ir piepildīta - tas ir bijis rīks mākslinieku rokās, lai meklētu, atrastu un parādītu citu patiesību. Lai gan arī mūsdienās plakātu iespējams izmantot sociālā un politiskā aspektā, kā tas bija vērojams pēdējā ekspozīcijas daļā, vienotais plakātu spēks ir zudis: mainījušies apstākļi, mainījusies plakāta funkcija un komunikāciju formas. Plakāts kļuvis tikpat daudzveidīgs kā mūsdienu cilvēks - publiskais spogulis taču! | |
| Atgriezties | |
