VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| LABĀK NEKĀ NEKAS Diāna Barčevska Izstāde "Rudens 2006" Dzelzceļa vēstures muzejā no 12. līdz 29. oktobrim | |
 | |
|
Ikgadējā Latvijas Mākslinieku savienības organizētā vizuālo māk-slu izstāde ir nepieciešams pasākums, kas dod iespēju katru gadu iepazīties ar Latvijas mākslas kopainu, kaut līdz apnikumam ikviens tās aprakstītājs apspēlē frāzes par kārtējās izstādes kvalitātēm un lietderību. Par šīgada pozitīvu momentu var uzskatīt ievērojamo rezonansi presē par jau atklāto izstādi. Arī jaunas žūrijas uzaicinājums viesa cerības tradīcijas dzīvotspējai. Jaunās mākslas zinātnieces Daina Auziņa, Ingūna Ģēģere, Elīna Hermansone un Santa Mazika ar savu esamību vien pievērsa uzmanību šai skatei. Apsveicams bija izstādes menedžmenta piedāvājums: darbu apskate portālā www. delfi.lv, aptauja un - kas nepieredzēts - visai kaismīga diskusija par izstādi. To gan nevarētu teikt par izstādes sagatavošanas posmu, jo informācija neizskanēja savlaicīgi un pārliecinoši. Kā atzina daudzi mākslinieki, tā tika uztverta pastarpināti un viņi kā savienības biedri būtu gribējuši saņemt uzaicinājumu piedalīties. Tas nozīmē, ka mākslas vidē ir nobriedusi prasība pēc nopietnas konceptuālas attieksmes. Pasūtījums vienmēr ir stimulējis procesu, arī mākslā. Atliek izšķirties - kas, kam un ko pasūta. Tas ir akmens Mākslinieku savienības dārziņā, kur neskaidrās ideoloģiskās un politiskās situācijas dēļ cieš viens no tās redzamākiem gada pasākumiem. Nožēlojami, ka Mākslinieku savienība bija spējusi pievērst sev uzmanību ar skandāliem pusgada garumā varas dalīšanas jautājumā, bet ne mākslas vides uzturēšanā un atbalstā.
Ir skaidrs, ka "Rudens 2006" objektīvi neatspoguļoja šībrīža Latvijas mākslas ainu. Tas, iespējams, nav redzams nejaušiem mākslas interesentiem, kuri atnāk papriecāties par mākslu, bet profesionāliem pētniekiem var iztrūkt daudzu nozīmīgu individuālu sniegumu, kas redzamo ainu ievērojami mainītu. Varbūt tas ir attaisnojams ar vienlaicīgi notiekošajām mākslinieku personālizstādēm, iespējams, ar izstādes zemo prestižu. Šeit atkal jāatgriežas pie jautājuma par organizatoru uzdevumu: kā dalību "Rudenī" padarīt par prestižu? Apjausma, ka atrodos mākslas izstādē, sākās otrajā zālē, kur prevalēja ainavistu sniegumi. Pārņēma tāda kā omulīga kultūras pasākuma aura, kas liek atslābināties un ļauties mākslas valdzinājumam. Saprotu, ka nav tik vienkārši izstrādāt atlases kritērijus apjomīgam piedāvājumam, kas turklāt pretendē uz profesionālas darbības statusu. Kuratores darbu atlasē bija likušas akcentu uz jauno mākslu, dodot jaunajiem māksliniekiem avansā iespēju piedalīties kopainas veidošanā. To varētu arī uzskatīt par izstādes konceptu. Tradicionāli tieši no jaunajiem taču tiek gaidītas inovācijas un pārsteigumi. Redzētais lika domāt, ka nav nobriedis provokāciju un drosmīgu izaicinājumu laiks, jaunatne aug paklausīga un izkopj meistaru doto ceļamaizi. Gandrīz vienīgais darbs, kas tiecās "izlaist nadziņus", bija Līvas Rutmanes "Mjau". Tajā arī parādās latviešu mākslai tik iemīļoto reālistisko figurālās glezniecības tendenču ja ne dominējoša, tad nepārprotama klātbūtne. Izteiksmes amplitūda starp izstādē pārstāvēto autoritāšu sniegumu, kas uztur kvalitātes līmeni, un jauno mākslu nav nemaz tik liela. Tikai retumis kāds darbs attālinās no estetizējošas pieejas un postulē konceptu. Šos darbus tad arī gribētos izcelt kā izstādes dominantes. Priecē, ka daži no tiem ir guvuši portāla www.delfi.lv aptaujas dalībnieku ievērību, piemēram, Gata Pīpkalēja "Akvārijs". Tas nozīmē, ka arī skatītājs novērtē jaunu pieeju formālo paņēmienu piedāvājumā. Starp darbiem, kas raisa domas un izjūtas, ir Kristiana Brektes "Ķeizargrieziens", Kārļa Vītola "Kičs", Māra Ruskuļa darbs bez nosaukuma, Evitas Vasiļjevas "Krišs un Gatis", Kristīnes Keires "Zaļais", Leonarda Laganovska diptihs "Velosipēds", Flēras Fedjukovas darbs bez nosaukuma, Rasas Šulcas "Spēlētāja", Auces Bieles "Nepabeigtā mīla", Daigas Krūzes "Spiediens", Lauras Kovaļevskas "Atklāšanās", Diānas Adamaites darbs bez nosaukuma un citi. Impozanti un efektīgi sevi bija pārstāvējuši Sigits Kreivaitis un Juris Utāns - ar megaizstādei cienīgiem lielformāta darbiem, tādējādi kaut nedaudz izsijājot galeriju izstāžu cienīgos komercformātus. Kaut gan glezniecība saglabā vadošo lomu, šajā gadā grafiķi ir talantīgi pārstāvējuši savu mākslas veidu un izpelnījušies nedalītu uzmanību. Iespējams, te nopelns Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļai, par kuras radošo garu ik pa laikam pienāk signāli: Vidaga Karpenko, Kate Seržāne, Liena Bondare, Kristīne Belte. Gribas īpaši izcelt Annas Orniņas darbu "19.00", kas var pretendēt uz izstādes veiksmi. Autore akcentē sabiedrībā valdošo visaptverošo vuāristisko noskaņojumu, kad visi nodarbojas ar cits cita novērošanu vienkāršas ziņkāres līmenī. Protams, grafikas eksponēšana starp Dzelzceļa vēstures muzeja eksponātiem, to pakāpeniski ieplūdinot izstādē, apgrūtināja mākslas darbu uztveri, bet iemesli ir saprotami. Te jārunā par ekspozīcijas iekārtošanu, kas jau saņēmusi atzinību (iekārtotāja Sarmīte Māliņa). Izstāžu organizēšanas prakse, kad zāļu trūkuma dēļ māksla jāeksponē nepiemērotās telpās, tikai vairo sabiedrības priekšstatu par mākslu kā interjera piedēkli. Arī šajā skatē daudzi darbi vienkārši pazuda, necerot nonākt prožektoru apgaismojumā. Bet tas ir labāk nekā nekas. | |
| Atgriezties | |
