VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| SUBJEKTĪVĀ VĒSTURE Ieva Astahovska Izstāde "Realitātes arheoloģija" Andrejsalā, Korpusu cehā, no 28. septembra līdz 27. oktobrim | |
 | |
|
Laiks un vieta feministiskas ievirzes projektiem šoruden Rīgā bija uzkarsēta - vienlaicīgi ar Laikmetīgās mākslas centra organizēto izstādi "Realitātes arheoloģija" (kuratore Solvita Krese) pilsētvidē manāmās sociālās reklāmas aicināja domāt par dzimumu līdztiesības jautājumiem. Tās nodrošināšanu par savas darbības stratēģijas prioritāti atzinusi arī Labklājības ministrija. Tomēr Latvijā feminisma tēma joprojām izrādās bubulis, kas kaitina gan tradicionāli domājošus pilsoņus, gan jaunos filosofēt kāros intelektuāļus, gan vairumu pašu "otrā dzimuma" pārstāvju - anonīmajās publiskajās diskusijās biežākās sastopamās intonācijas ir nicīgums, sarkasms un vāji slēpta agresivitāte.
Droši vien ar to rēķinoties, izstādi pavadīja atruna, ka feminisms tajā ir tikai viens no iespējamiem "lasījumiem". Tomēr gluži pamatoti "Realitātes arheoloģija" bija uztverama kā laikmetīgi feministiska izstāde. Atšķirībā no feminisma agrākās versijas, kas klasisko moto "personīgais ir politiskais" uztvēra kā radikāla līdztiesīguma - mākslā un dzīvē - pieprasīšanu, šodienas mākslinieces šo saukli īsteno kā "citādu stāstu stāstīšanu". Tas sakrīt arī ar postmodernisma "mazo" naratīvu ienākšanu mākslas darbu centrā - stāsts par intīmu nodevību vai arhitektūras vēsturē neierakstītas virtuves sērijas izcelšanu no aizmirstības ir tikpat svarīgs kā transcendentāli un sociālpolitiski darbi. Šo stāstu stāstīšanas veids arī ir citāds, tas izmanto citu gramatiku - interpunkcija atklāj monotonu plūsmu, nepabeigtus teikumus, ierasto akcentu dekonstrukciju, paralēlus vēstījumus, nepārpro-tamu secinājumu iztrūkumu. Visburtiskāk izstādes pozīciju - dzimuma lomas konstrukciju - reprezentēja Dānijā un ASV dzīvojošās norvēģu mākslinieces Annas Lislegoras (Lislegaard, dz. 1962) videodarbs "Acis plati atvērtas": skatītājs trīs ekrānos nemainīgi redz sievietes tuvplānus - tāda skatiena tvērumā, kas to iekadrē kā objektu, kuru kāda balss arī apraksta. Zaķa kostīmā pazudusi sieviete, kurai jātiek galā ar apziņu par neuzticību un ģimenes idilles ilūzijas krahu, ir igauņu mākslinieces Enes Līsas Semperes (dz. 1969) stāsta centrā. Lakoniskā fabula un forma uzrunā tieši, liekot atpazīt situācijas banalitāti un vienlaikus tās radīto pazemojumu salīdzināt ar nomiršanu. Katrīna Neiburga (dz. 1978) videodarbā "Vientulība" neizliekas ne par taksometra šoferi, ne dīdžeju, ne valodnieci. Viņa lineārā plūsmā virknē to laiku jeb mirkļu faktūras, kurās dzīvo pati, - to parasto eksistenci, kas sastāv no ikdienas lietu un skaņu summas. "Vientulību" par ļoti poētisku, pat metaforisku darbu padara iepriekšminētā gramatika - tā sievišķīgi smalki un ne-liekvārdīgi panāk eksistenciālu vispārinājumu par īsto dzīvi, kuru katrs dzīvo pats ar sevi. Lietuviešu mākslinieces Kristīnes Inčūraites (dz. 1974) darbā "Kārtība" (no cikla "Skatuves") stāstu veido tukša vide - kā pamesta skatuve -, bet aizkadrā jaunas sievietes trauslās un nogurušās balsīs apraksta savu ikdienas realitāti, kuru ierasts uztvert kā vīrišķīgu zonu: viņas ir policistes. Arī viņu stāstos secinājumi izpaliek, bet pats darbs komentē gan tradicionālās kārtības sajaukumu sociālajā sfērā, gan reprezentācijas krīzi. Dzimumu lomu stereotipu mulsināšanas spēles izspēlē zviedru māksliniece Annika Ēriksone (Eriksson, dz. 1956) videodarbā "Divi vīrieši un aita". Skatītāji nicīgi rausta plecus - arī vīrieši taču esot maigi, bet vīrieši un maigums neseksuālu intonāciju kontekstā, kas izspēlēts šajā darbā, realitātē tiek uztverts ar izbrīnu. Berlīnē dzīvojošās dāņu mākslinieces Gites Villesenas (Villesen, dz. 1965) uzmanību vienmēr piesaistījuši cilvēki, kas dzīvo "citādi" vai aizraujas ar neparastiem hobijiem - piemēram, transvestīts, kurš ar dzimuma identitātes maiņu nācis klajā, nebūdams pat vairs otrajā jaunībā, vai vecpuisis, kas kolekcionē mežģīnes. Instalācijā "Virtuve utt." Gite Villesena portretē citādās vēstures fiksēšanas procesu, kas aizsācies kā kādas pensionētas dāmas hobijs, ar detektīva neatlaidību meklējot 20. gs. sākumā ražotās "Frankfurtes virtuves". Vienlaicīgi viņa runā arī par sievietes emancipācijas un mājas dzīves racionalizēšanas procesu - burtisko soļu un kustību ekonomiju, lai sievietēm, vadot mājsaimniecību, nav "jāaiziet līdz Romai". Ja Mišels Fuko citādās vēstures rakstīšanu saistīja ar cietumu, psihiatrisko slimnīcu un skolu pētīšanu, subjektīvās vēstures rakstīšanā ietilpst arī šāds stāsts, kas nekad nav bijis vīriešu rakstītās vēstures daļa. Par citādību un normalitātes tikai šķietamo normālību vēsta vēl vienas berlīnietes - Zviedrijā dzimušās Annas Sofijas Sīdenas (Siden, dz. 1962) filma "DK, man šķiet, es viņu saukšu par DK". Dubļu karalieni kādu rītu zem savas gultas atrod psihiatre un padara par savu novērojumu un analīzes objektu. Kinematogrāfiskā detalizētībā "DK" atklāj paranojas un komunikācijas problēmām pakļautās ārstes psihi, kas izstādes kontekstā uztverams kā komentārs par racionālā saprāta ēnas pusēm. Somu mākslinieces Eijas Līsas Ahtilas (dz. 1959) darbā Present šizofrēniski intensīvu krāsu ekrāni aizsāk un pabeidz stāstus, kuru varones stāsta par savām psihozēm. Ahtilas darbu pie feministiskās mākslas literatūras piederošu padara ne tikai tā saturs, bet galveno-kārt vēstījuma veids - labilitāte un fragmentācija, kurā tiek iesviesta skatītāja uztvere. Darbs kļūst par psiholoģisku traucējumu metaforu, ekspresijas trūkums emocionāli neitrālā stāstījumā aprakstīto padara vēl izteiksmīgāku. Izstādi papildināja simpozijs "Ikdienas rituāli. Dzimumu lomu konstrukcijas" (29., 30. septembris) un katalogs. | |
| Atgriezties | |
