VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| JOKU ŠAUSMAS Vilnis Vējš Otto Zitmaņa personālizstāde "Atraitne un septiņas aitas" galerijā "Māksla XO" no 28. septembra līdz 17. oktobrim | |
|
Otto Zitmanis jaunākajā latviešu glezniecībā ir tik manāma figūra, ka jābrīnās - viņam tikai pirmā personālizstāde. Galerijā "Māksla XO" bija skatāmas jaunākās gleznas, daļa no tām iepriekš eksponētas grupas izstādē Briselē, citas radītas īpaši šai skatei. Balva par labāko debiju 2000. gada "Rudens" izstādē un dalība vairākās grupu izstādēs likusi par Otto runāt ne reizi vien. Varbūt negribot viņš nokļuvis pat tādā kā paaudzes protagonista lomā.
Saka, ka mākslu katrs "taisa" no savām fobijām. Zitmanis šādām runām dod ieganstu - kādā intervijā mākslinieks salīdzināja radošo procesu ar paniskām bailēm no zobārsta. Galvenie tēli viņa gleznās ir biedējoša izskata sievietes ar uzsvērtām dzimumpazīmēm un pārspīlētu sejas izteiksmi - ieplestām acīm, kliedzošām mutēm utt. Vēl pievienots nazis un revolveris, vistas kautķermenis, toreadora zobens, suņi atņirgtiem zobiem, tātad visai nepatīkami atribūti. Darbi ir izteikti vēstījoši: lūk, kāda dāma virtuvē kapā vistu, bet nosaukumā citēta viņas iekšējā balss: "Ak, tu maita!" Nav grūti iedomāties, kam adresēts šis izsauciens un par ko dāmas apziņā pārvērties nabaga putns. Citā glezniņā, mazākā un izņēmuma kārtā melnbaltā, sievietes seja priekšplānā rāda ekstrēma pārdzīvojuma izteiksmi, bet fonā uz dīvāna guļošas figūras kājas vēsta par nupat notikušu, iespējams, slepkavību. Līdzīgu "mirkli pēc traģēdijas" attēlo vīrieša figūra, pie kuras kājām mētājas dzeltens revolveris un apgāzts krēsls. Ikonogrāfijai rezonē gleznošanas maniere. Otto deformē un stilizē zīmējumu, tas kāpina tēlu izteiksmību un pie viena noslēpj trūkumus apgūtajās prasmēs. Raksturīgs impulsīvs, nepacietīgs triepiens, lietojot galvenokārt spilgtas, kontrastainas krāsas. Rodas iespaids, ka darbi radīti galējā sasprindzinājumā, it kā vēloties pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no murgainām vīzijām. Nudien šausmīgi. Varētu domāt, ka skatītājam izstāžu telpa jāatstāj, ko nagi nes, bet tā nav. Izstāde rada drīzāk jautrību. Otto atspēries divos atšķirīgos ietekmju avotos - klasiskajā ekspresionismā, kas iedvesmoja viņa pirmos darbus un kādam recenzentam lika saukt tos pat par "paniskās glezniecības" paraugiem, un vēlāk piesavinātajā komiksu valodā, kura, cita starpā, vilinājusi daudzus jaunos māksliniekus kā medus mušas un lielākoties rezultējusies virspusējās atrakcijās. Tēlveides kūmās stāvējusi gan augstā māksla, gan pavisam zemā. (Bez jau minētajiem komiksiem varētu piesaukt lētus trillerus, kas manifestējas gleznu viegli verbalizējamos sižetos un izvērstos nosaukumos. Analoģija, kas uzreiz iešaujas prātā, ir Arņa Balčus nesen izrādītās sižetiskās fotosērijas.) Rokraksta evolūcija tiešām tipiska jaunam māksliniekam Latvijā: no vienas puses, nekorektie sižeti un brīžam pārāk "pliko", brīžam nepiesātināti krītaino krāsu laukumi protestē pret kanoniskajām skolas mācībām. No otras, nekur tālu no figurālās glezniecības mākslinieks nemaldās, bet, kas vissvarīgākais, viņš saglabā latviešu mākslai raksturīgo paradumu emocijas tēlot pastarpināti, izteikt tās šifrēti, caur trešo - lokālajā konvencijā pieņemtu sazināšanās valodu. Latviešu mākslinieks parasti nekliedz, bet pieklājīgi saka: "Redzat, man prātā ir tāds kā, jūs jau saprotat, Munka kliedziens." Īsta, nepastarpināta ekspresionisma parādīšanās Rīgas galerijās tiktu vērtēta kā sliktas gaumes recidīvs un, nenoliedzami, tāda arī būtu. Zitmanis neizrāda bailes, bet diplomātiski vēsta: ja jūs lasītu lubenes, ko jūs, bez šaubām, nedarāt, un šķirstītu komiksus, kas jums pat prātā nenāk, jūs varētu iedomāties, kā izskatās manas bailes. Stāsts velk uz anekdotes, bet attēls - uz karikatūras pusi. Ironiskais pastarpinājums ir vienlaikus Otto gleznu spēks un vājums. Spēks tādēļ, ka uzrunā publiku tai pieņemamā valodā un, ticami, tiks nopirkts. Vājums, jo iespējamu jaudīgu uzbrukumu skatītāja maņām aizstāj ar tādu biedējoša spēka koncentrāciju, kādu varētu raidīt, piemēram, Helovīna ķirbis. Tomēr skatītāja un kritiķa minējumi par autora varbūtējiem dvēseles stāvokļiem ir tikai spekulācijas. Būtu netaisni apgalvot, ka Zitmanis vienkārši nemāk vai nevēlas uzrunāt atklāti, būt patiess. Visticamāk, māk un vēlas tieši to, kas redzams. Un tā ir specifiski lokālā, noturīgā tradīcijā balstīta komunikācijas forma, kas paredz sarunbiedra zināmu izjokošanu, nešanu cauri, tomēr niansēs atšķiras no bahtiniskās karnevalizācijas vai postmodernās citātomānijas. Latviešu mākslinieki regulāri sacer savādas joku šausmas, fiktīvus stāstus, kuros iekodēt savu vēsti. Nesenā pagātnē rēgojas Viņķeļa "Spāņu strēlnieki" vai Fišera agrīnie citplanētieši. Zitmaņa nejaukās sievietes, šķiet, ir tiem rada. Skatītājs nošausminās, tad attopas, ka ticis izjokots, un labprātīgi atver sirdi mākslai. Varbūt tā izpaužas posttraumatisks stāvoklis, kam nav apzīmētāja šo platuma grādu akceptētos estētiskos priekš-statos, varbūt jābrauc uz Kaliforniju, lai gleznotu asinssarkanas vagīnas. Būtisks un acīmredzams latviešu mākslas fenomens nav skarts arī komentāros. Gandrīz jāsaka, ka nav diskursa. Gadu gadiem rietumnieki taujā pēc Austrumeiropas specifiskās pieredzes, bet savā arogancē nevīžo to saskatīt. Latviešu jaunākā māksla kaut ko piedāvā, kā gan citādi, bet nav iemesla ilūzijām par pieprasījumu. Zitmanim vēl paveicies, sastopot uzstājīgu daiļrades rosinātāju galeristes Ilzes Žeivates personā. To nevajadzētu novērtēt par zemu, kaut gan, protams, komerciālai galerijai ir sava specifika un neesošu Nacionālā mākslas muzeja iepirkumu perspektīvu tā nevar kompensēt. Iespējams, citi talanti vēl (jau?) perinās reklāmas aģentūru muklājā, kurā ar vienu kāju iebridis arī Otto. Starptautiskā mākslas projektu tīklošanās, brēkdama pēc unikālā, lielākoties ražo sērijveida produkciju. Kur tur vieta jaunam gleznotājam, bail domāt. | |
| Atgriezties | |
