VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| VĪTOLIŅŠ IR MODĒ Baiba Sprance Andra Vītoliņa personālizstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles "Arsenāls" Radošajā darbnīcā no 4. līdz 29. oktobrim | |
|
Gleznas, kā izteicies Marks Rotko, ir tikai fasādes, jo tieši telpa, kas stāv tām aiz muguras, dara tās interesantas. Ar tādu pārliecību esmu dzīvojusi vienmēr. "Arsenāla" Radošajā darbnīcā Vītoliņš režisēja telpu arī šo fasāžu otrajā - "ielas" pusē, kur līdzdarbojās sienu krāsojums, sarkanie dīvāniņi un mūzika. Mūzika Vītoliņam ir svarīga, viņš ne tikai klausās to gleznojot, bet uzskata, ka tieši mūzika visspilgtāk izsaka katra laikmeta būtību. Mūzika dejā nosaka cilvēka ķermeņa kustības un izmaina, kā domā Vītoliņš, vides uztveri kopumā, diktējot to, kā cilvēki uzvedas, ģērbjas un komunicē. Mūzika ielaužas arī tādās sfērās kā ēkas uzbūve, interjers, arī aksesuāru un detaļu izvēlē un galu galā iespaido pat to, kādas gleznas cilvēki vēlas redzēt sev mājās pie sienām.
Man tas viss šķiet mazliet par stipru teikts - laikam tāpēc, ka mūzikas nagos nekad tik dziļi neesmu kritusi. Tomēr fakts, ka izstādei tā sniedza papildu dimensiju, gan ir skaidrāks par skaidru. Alises Ģelzes speciāli kompilētais disks ar industriāli meditatīvām skaņām caurauda telpu un padarīja to blīvu, pie reizes arī gleznās redzamo pavelkot mūsdienīgas poēzijas virzienā. Lai noskaidrotu, kāds ir izstādes iespaids klusumā, es izslēdzu atskaņotāju. Tomēr mans gājiens nestrādāja, un Vītoliņam izrādījās taisnība - skaņas patiešām bija lipīgas, jo nekaunīgi turpināja skanēt galvā. Skaidrs, ka spēku samēri starp skatītāja, t.i., manām, frekvencēm un mākslinieka radīto gaisotni nerunā man par labu. Gribot negribot jāizkūst izstādes atmosfērā. Bet iebildumu man nav, tas ir tīri patīkams piedzīvojums. Mūzikas skaņas mazliet kutina nervu galus, šajos ritmos ir kaut kas suģestējošs un skaists, kas it kā čukst ausī: tieši tāda ir dzīves garša, baudi un ļaujies. Spilgtās krāsas, gleznu ritmika, aktīvs sarkanais, kas bliež acīs, - viss uzrunā un aicina tikpat aktīvi dzīvot un darboties, turklāt apzināties, ka tieši tā dzīve top skaista. Bet pēc zināma brīža es saprotu, ka nekas vairāk par šiem impulsiem ar mani izstādē nenotiek, - tā izrādās ritma, nevis satura izstāde. Vītoliņš savās gleznās ir radījis dažādas (arī sarežģītības pakāpēs) ritmu sistēmas. Tradicionāli gleznojot fragmentus no lielām tehniskām būvēm, viņš izveido nojausmu par veselu, taču pārsvarā anonīmu modeli, kas strādā, pulsē un kaut ko uztur pie dzīvības. Tas, vai gleznās redzamie objekti ir ņemti no dabas vai ne, neko nemaina. Šīs būves kalpo tikai kā virsmas, kas rada iespēju ritmiem pārvietoties un pastāvēt. Priekšrocība, ka šīs konstrukcijas var krāsot, grozīt un ekspluatēt tā, kā autors vēlas, ikreiz iegūstot citādu tembru. Nav svarīgi arī tas, vai celtnes ir jaunas vai vecas. Vītoliņš gleznās neapdzied pilsētu tehniskās artērijas un motorus, kaut arī divās iepriekšējās izstādēs - Latvijas Mākslinieku savienības galerijā un galerijā Carousell - tā varēja likties. Tajās realitātei bija daudz lielāka nozīme, tā veidoja attiecības ar gaismu un apkārtni, radot noteiktu noskaņu. Turklāt gleznās vīdēja arī pavisam humānas notis, jo Vītoliņš savas tehniskās lietas mazliet personificēja. Rīkojās līdzīgi Čakam, kas iecēla varoņu kārtā arī pilsoņu neievērotus un pat nievātus tēlus. Vītoliņš veco bobiku, traktoriņu u.c. apveltīja ar raksturu, pieliekot klāt arī savu uzmanību un interesi. Šoreiz uzstādījums mainījies. Jaunajos, mākslinieku rezidencē Austrijā tapušos darbos vairs nav emociju un cilvēka jūtu klātbūtnes. Realitāte ir tikai līdzeklis. Par galveno varoni nu kļuvusi kustība, dinamika, kas darbojas dažādos tempos un virzienos. Šīs variācijas Vītoliņš panāk, manipulējot ar gleznieciskiem izteiksmes līdzekļiem - attiecībām un to biezumu, kompozīcijas telpisko uzbūvi un skatiena distanci. Kustības sajūtu kāpina diagonāles un slīpie rakursi. Vītoliņš piedevām izmanto arī maigus optiskus efektus, ar dažām krāsām izceļot kompozīcijas telpu, ar dažām to graujot. Šādi atslābumi un uzsvari palīdz radīt nepārejošas kustības ar līdz galam neatšifrētas uzbūves sajūtu. Tieši tāpat kā mūzikā. Andris Vītoliņš stāsta, ka gleznas, kas līdzinās izstādes centrālajam darbam Hattingen sarkanā rāmī, ir visvairāk pircēju gribētas, vajadzētu tik taisīt, viņš saka, bet apnīkot. Tas gan ir labi. Taču teiktais saliek punktus uz i. Šie darbi pēc savas būtības ir daudz vairāk nekā gleznas, tie ir kā metafora pārliecinātai, krāsainai un, galvenais, augšup kāpjošai dzīvei, tie asociējas ar tādu kā garo pupu, pa kuru var uzkāpt debesīs. Viņa izteiksmes veids ir pilnīgi brīvs no jebkādas salkanības vai cinisma, arī nevarības vai kompleksiem un tāpēc šķiet pievilcīgs. Īpaši te, kur darbojas nacionālais konteksts. Vītoliņš pēc savas būtības ir tīrs, aktīvs un labvēlīgs, konstruktīvi domājošs cilvēks un tajā pašā laikā - vienkāršs. Viņš neoperē ar dziļiem nozīmju slāņiem, ko kādam jābūt spējīgam nolasīt. Viņš vienīgi jūt un vizualizē šodienas frekvences, ko var uztvert tikpat viegli un ātri kā mūziku. Turklāt tādu, ko mūsdienu "parastais cilvēks" grib dzirdēt. Viss ir pareizi, jo viņš nemaz nevēlas runāt viens, bet gan sarunāties ar citiem. Tomēr ir divi darbi - mašīnu portreti, kas krīt ārā no izstādes konteksta. "Sniega šķūris" nostrādā labi, jo ar smalko un klusi inteliģento noskaņu izveido attiecības ar sienu un līdzsvaro pārējo darbu sakāpinātos ritmus. Taču Skoraja medicinskaja pomošč gan izskatās nepieklājīgi reāla, tik tiešām kā ar miesu un asinīm, un nav skaidrs, kāpēc tā te atrodas. | |
| Atgriezties | |
