VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Spēles, ko spēlē pieaugušie Inese Zelmane Ansis Butnors. "Pieaugušo spēles" 03.10.–21.10.2006. Galerija "AG 7" | |
 | |
| Ansis Butnors (dz. 1977) pārstāv jaunāko latviešu gleznotāju paaudzi. Mācījies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas bakalaura programmu. "Pieaugušo spēles" (kuratore Daina Auziņa) ir viņa otrā personālizstāde. Paralēli ekspozīcijai Rīgā Anša Butnora darbi (galvenokārt izmēros nelielas figurālas kompozīcijas) bija aplūkojami arī Hārlemā, Nīderlandē. "Pieaugušo spēlēs" apkopotas pēdējā gada laikā tapušas lielformāta kompozīcijas - darbi, kas veltīti cilvēku savstarpējo attiecību tēmai. Jo, kā norādījis pats autors, "cilvēku savstarpējā mijiedarbība atgādina spēli, kurā nav ne zaudētāju, ne uzvarētāju, vien dalības azarts un lomu daudzveidība". Smalkie attiecību jautājumi Anša Butnora interpretācijā iemiesoti smagnējās kompozīcijās. No pārējiem izstādes darbiem atšķīrās vien meitenītes attēlojums gleznojumā "Klēra" un kompozīcija "Klasītes", kuras sižeta pamatā ir populārā bērnu spēle. Tie ieturēti salīdzinoši gaišākā tonalitātē, un arī gleznojumu stilistika rosina minētos darbus aplūkot atsevišķi. Proti - "Pieaugušo spēļu" darbos attēlotās figūras ir uzsvērti robustas, ko īpaši izceļ melnais konturējums, kurš nav izmantots vien divās minētajās kompozīcijās. Gleznu personāžu sejas vaibsti netiek atklāti. Individuālās iezīmes un ķermenis apzināti ticis vienkāršots, piedāvājot vispārinātus tēlus, simbolus, kā, piemēram, māte ar meitenīti pie rokas gleznā "1. septembris jeb pirmā skolas diena" (130 x 86 cm). Arī pats autors atzinis, ka viņu interesē tieši tēls kā simbols (piemēram, māte un bērns), jo šāda interpretācija, viņaprāt, ļauj panākt darbā īpašu garīgumu. Distancējoties no konkrēta cilvēka, figūras formas vienkāršotas, saglabājot ķermeni un galvas apveidu, kur sejas panti tā arī palikuši neievilkti. Tādējādi Anša Butnora gleznu tēls, "pieaugušais", ir tāds bezsejas radījums. Abstrakcijas pakāpes tēlu vienkāršojumā ir dažādas - no rūpīgi iezī-mētiem siluetiem līdz pat kāpināti robustiem figūru atveidojumiem. Daļā darbu ("Bez nosaukuma", 150 x 115 cm; "Pēc Bellīni "Dievu dzīrēm"", 150 x 115 cm) vispārinātie cilvēku tēli saplūst šķietami vienotā masā, ko vietumis pārtrauc vien tumšās līnijas, konturējums, bet kompozīcijas dominējošā noskaņa tuva abstrakcijai. "Pieaugušo spēļu" cikla darbos, līdzīgi kā Butnora pēdējā laika glezniecībā kopumā, tēloto objektu apjoms nav īpaši akcentēts. Tomēr autors izmanto noteiktus paņēmienus, lai panāktu telpas izjūtu. Virknē darbu tas veikts ar atšķirīgas faktūras palīdzību. Tā, piemēram, kompozīcijā "1. septembris" asfaltētais ceļš attēlots, izmantojot pilinājuma tehniku. Līdzīgi arī citos darbos zemi no pārējās kompozīcijas atšķir pilinājums, tādējādi panākot kaut nelielu dziļuma dimensiju, jo figūru un apkār tējās vides atainojumam izmantots salīdzinoši gluds gleznojums, kur atsevišķus objektus nošķirt palīdz vien toņu nianses un konturējums. Faktūras raupjums iezīmējas arī figūru atveidojumā ("Prostitūtas", 160 x 110 cm), padarot smagnējos, gleznas priekšplānam pietuvinātos tēlus vēl robustākus, un izstādes kontekstā tieši prostitūtu tēliem piešķirts salīdzinoši spilgts, individualizēts raksturs. Puskailie sieviešu tēli veidoti uzsvērti monumentāli, bet ķermeņa pilnīgās formas atšķirībā no citiem izstādes darbiem akcentē vieglais ēnojums. Glezniecības kolorīts, līdzīgi kā figūru traktējums, arī ir visai smagnējs - darbos dominē zaļganie un pelēcīgie toņi. Autors nevairās izmantot arī melno. Krāsās dzidra ir glezna "Pēc Bellīni "Dievu dzīrēm"", kā arī pirmajai skolas dienai veltītais gleznojums. Abos darbos parādās arī pa kādam spilgtākam krāsu akcentam: apģērbu detaļas, košais balons meitenītes rokās. Tomēr tās bija tikai dažas atkāpes izstādes gaisotnē, kas šķita tumšo toņu, kontūru un robusto figūru piesātināta. Katrai atsevišķai kompozīcijai piemītošā intensitāte ietekmēja arī ekspozīcijas kopējo noskaņu. Anša Butnora gleznojumi katrs pieprasa papildu telpu, draudot pārmākt citus. Droši vien tādēļ personālizstādei bija atlasītas vien sešas gleznas, kaut arī telpa ļautu eksponēt vairāk. Ikviena kompozīcija uzbur savu stāstu, kas var būt konkrēts vai arī galvenokārt noskaņā balstīts. Arī pats mākslinieks norādījis, ka īpašu nozīmi piešķir darbu sižetam, lai gan personālizstādes ietvaros piesaistīja tieši viņa glezniecības formālā puse, kamēr darbu sižets, vēstījums bija atvērts dažādām interpretācijām. Autors piedāvāja vien dažādas ainas, sekojot jau iepriekš izvirzītajai cilvēku savstarpējo attiecību tēmai, tomēr "spēļu" nozīmju nianses bija jāprot izlasīt pašam skatītājam. Neraugoties uz formāliem eksperimentiem, Anša Butnora "Pieaugušo spēles" parādīja noturīgu interesi par figurālo glezniecību - to apliecina autora prasme piešķirt tēliem spilgtas, raksturojošas iezīmes figūru silueta, stājas vai kustības atveidojumā. | |
| Atgriezties | |
