VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 RĪGA LĪBEKA Ilona Audere, īpaši “Studijai” TRADĪCIJU PARALĒLES SENAJOS STIKLA GLEZNOJUMOS |
 VOLDEMĀRS MATVEJS Irēna Bužinska Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” Laikam tur nav nekā dīvaina, ja raksti, izstādes, piemiņas pasākumi labākajā gadījumā top mākslinieka – aizgājēja – apaļā jubilejā. Tad apaļi gadskaitļi atdzīvojas tekstā kā trekni izceltas, palielinātas pieturas zīmes. Apaļi gadskaitļi brīdina. Cenšas “iedurties” acīs un sabiedrības apziņā. Atgādinājumi par jubilāru, mūsu nepadarītiem darbiem viņa un vēstures vārdā kalpo par savveida piedošanas zīmi un... tad viss beidzas. Piemiņa noplok, norimst, noklust līdz nākamam apaļajam gadskaitlim. Laikam nav otras tādas personības latviešu mākslas vēsturē, kurai kopš aiziešanas mūžībā – 1914.gada 16.maijā – būtu veltīts tik daudz rakstu un rindiņu tieši parādu izpirkšanai un vainas mazināšanai. Piedošanai par nepārtulkotām grāmatām. Piedošanai par nepublicētiem pētījumiem. Piedošanai par nerealizētām izstādēm, jā, arī par nolīdzināto kapavietu. Gadsimta beigās un gadu tūkstošu mijā klāt kārtējais “apaļums”. Šogad atzīmējama Voldemāra Matveja 85. nāves gadadiena. Šogad aprit 85 gadi, kopš neilgi pirms viņa nāves tika publicēti teorētiskie darbi “Faktūra”, “Lieldienu salas māksla” un “Ķīnas stabule”. Pirms 80 gadiem Petrogradā 1919.gadā tika izdota arī Matveja vispopulārākā grāmata – leģendārā “Nēģeru māksla”, kurā analizētie “melnās mākslas baušļi” ir stiprinājuši latviešu nacionālās mākslas novatoriski radikālākās apvienības – Rīgas mākslinieku grupas biedru uzskatus. Visbeidzot, pieminama pavisam neliela jubileja un apaļš gadskaitlis. 1909.gadā – pirms deviņdesmit gadiem – Matvejs apmeklēja Gotlandes salu un Visbiju. Un, tā kā mākslinieks, mainot daudzus stabilus pieņēmumus pagātnes mākslas vēsturē, izdarīja nākotnes mākslā vērstus secinājumus, tad vismaz nelieli precizējumi ir tikpat labi pieļaujami arī viņa paša biogrāfijā un radošajā mantojumā, kurā “bezvēsts prombūtnē esošo” gleznu, skiču, manuskriptu, rokrakstu, vēstuļu – tātad trūkstošo fragmentu – saraksts ir joprojām iespaidīgāks par zināmo un muzeju krātuvēs glabāto. |
