VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| RĪGA LĪBEKA Ilona Audere, īpaši “Studijai” TRADĪCIJU PARALĒLES SENAJOS STIKLA GLEZNOJUMOS | |
| |
| Rīgas un Lībekas sakari neizbeidzas ar Hanzas varenības sabrukumu.
Arhīvos un muzejos saglabājušās liecības par saiknēm starp abām
bijušajām Hanzas lielpilsētām līdz pat 20.gs. sākumam, turklāt atkal ir
pienācis laiks, kad šī sadarbība no jauna aktivizējas. Pateicoties
biedrības Gesellschaft zur Beförderung gemeinnūtziger Tätigkeit Lībekā
ielūgumam, šī raksta autorei bija iespēja pagājušā gada vasarā
iepazīties ar senās Hanzas galvaspilsētas stiklinieku darbnīcu
mantojumu un atklāt daudz jaunu, interesantu paralēļu 17.–19.gs. stikla
gleznojumos. Līdz šim bija visai maz zināms par abu pilsētu stiklinieku sakariem. Vienīgā liecība – uzraksts uz 1807.gadā izgatavotā Rīgas stiklinieku cunftes alvas šķīvja, kas saglabājies Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā. Starp stiklinieku zeļļu vārdiem uz tā lasāms arī Achgelius aus Lūbeck. Šī Lībekas stiklinieka vārdu atrodam arī Mazās ģildes amatnieku sarakstos. Ahēliusi (Achelius) bijusi viena no slavenākajām stiklinieku dzimtām Vācijā 18.–19.gadsimtā. Izpētot šīs dzimtas arhīvu Lībekā, atklājās, ka Rīgā 18.gs. beigās darbojies stiklinieks Jākobs Dītrihs Arcts (Arzt), no kura radiem precību ceļā darbnīcu pārņēmis Bernhards Ahēliuss, kura dēls Eduards savukārt Rīgā darbojies stiklinieka amatā visu mūžu. Arhīvā glabājas tēva un dēla sarakste, kurā minēts ievērības cienīgs fakts, ka arī slaveno Ķelnes Doma vitrāžu izgatavotājs Johans Jākobs Ahēliuss (Eduarda brālis) ilgāku laiku stiklinieka amata prasmi apguvis Rīgā, šeit slēpjoties no iesaukšanas rekrūšos Napoleona kara laikā. Lielākā daļa seno vitrāžu nav autoru parakstītas, tādēļ grūti noskaidrot, vai kādi no darbiem, kas saglabājušies Latvijā, ir pieskaitāmi minēto vācu stiklinieku darbnīcām. Nepārprotami – abu pilsētu saglabājušies senie logi, apgleznotie stikli un vitrāžas ir ļoti līdzīgas, jo Rīgas Mazās ģildes stiklinieku cunfte līdz pat 19.gs. beigām bija izteikta vācu amatnieku apvienība, kurā vācu tradīcijas saplūda ar citu Eiropas zemju šī amata tradīcijām, ko veicināja vanderzeļļu ceļojumi. Gan Lībekas, gan Rīgas muzeju krājumos apskatāmi veltījumu gleznojumi uz stikla – mazas piekarināmas glezniņas vai apgleznotas logu rūtiņas kā dārgas dāvanas kristībās, kāzās, mājas iesvētībās u.c. svētkos. Šī tradīcija dzimusi 16.gadsimtā, bet iecienīta līdz pat 19.gs., atstājot zināmu ietekmi tēlojuma veidā suvenīru vitrāžiņās arī mūsu gadsimtā. "Dāvinājumu" sižetu ikonogrāfija ir ļoti daudzveidīga, tomēr visizplatītākie ir dzimtu ģerboņu gleznojumi (parasti kompozīcijā iekļauts dāvinātāja vai apdāvinātā ģerbonis un uzvārds). Radniecīgu, manierisma tēlošanas veida noteiktu krāsu un kompozīcijas raksturu rāda 1578.gadā gleznotā ģerboņa kompozīcija no Sv.Annas muzeja Lībekā un 1614.gadā gleznotais veltījums no Tērvetes baznīcas (pašlaik atrodas Rundāles pils muzeja krājumā). S.Annas muzejā atrodami vairāki interesanti 18.gs. ģerboņu gleznojumi, kuros saskatāmas visai tiešas motīvu analoģijas ar zīmējumiem 17.gs. Rīgas stiklinieku parauggrāmatā (atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā). Tas varētu būt skaidrojams gan ar paraugu plašo izplatību Eiropā, gan arī ar stiklinieku ceļošanu no valsts uz valsti. Iespējams, ka Rīgas stiklinieku grāmatai ir kāds tiešs, pagaidām nezināms sakars ar Lībekas amata brāļiem – tā atvesta no Lībekas, zīmējuma autors ir lībekietis... Stikla apgleznošanas tehnoloģija gadsimtu gaitā maz mainījusies. Parasti tas ir pēc šablona vai grafikas veidots vienkrāsains švarclotes (pulverveida svins + varš) zīmējums uz caurspīdīgas stikla plāksnes, kas imitē melnbalto grafikas darbu, vai daudzkrāsains emalju gleznojums. Krāsa klāta gan uz vienas, gan uz abām stikla pusēm, papildus bieži izmantojot matējuma tehniku. Analoģijas saskatāmas arī dabas motīvu atveidē – no botānikas un ārstniecības augu grāmatām patapinātais shematiskais ziedu un stādu gleznojums tiek plaši tiražēts Eiropā. Vienkāršotie tulpju, saulespuķu, zvaniņu, kliņģerīšu, āboliņlapu, augļu u.c. tēlojumi uzskatāmi pierāda sekošanu vienai tradīcijai gan Vācijā, gan Latvijas teritorijā. Pārsteidzoši, ka arī šodien Lībekas stikla apgleznotāji atkārto tos pašus motīvus kā 17.–18.gadsimtā. Tas liecina par tradīcijas dziļu iesakņošanos. Sadzīvisku sižetu atveidos visbiežāk par paraugu ņemtas mākslinieku gravīras, retāk darināti naivi, shematiski tēlu zīmējumi. Atsevišķu grupu veido Bībeles un mitoloģiskie sižeti. Motīvu izvēlē un tēlojuma veidā arī šeit atrodamas paralēles. Zīmīgi, ka 17.–18.gadsimtā reliģiskie sižeti galvenokārt rotā laicīgu ēku logus, jo pēcreformācijas ilgās baznīcu nesaskaņas ir svarīgs iemesls, lai baznīcu logos reliģiska satura vitrāžas neievietotu. Arī jaunā baroka un rokoko arhitektūra, kas paredz gaišus, brīvus logus, ir apstāklis, kas noteica lielformāta vitrāžu nozīmes mazināšanos vispār. Pētījumu laiks Lībekas un tās apkārtnes muzejos, arhīvos, darbnīcās devis pārliecību, ka Rīgas saiknes ar Lībeku bijušas ļoti ciešas visās jomās, jo pamazām atklājas unikāli materiāli, uzrādot jaunus meklējumu pavedienus un mudinot meklēt tālāk. | |
| Atgriezties | |
