VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| XX gadsimta fotoikonas Ginta Vilsone 18 gadu vecumā Frīda Kālo ļoti smagi cieta kādā nelaimes gadījumā. Tika salauzts mugurkauls. Sadragāta viņas jau tā slimā kāja. Vēlāk sekoja neskaitāmas muguras operācijas, spontānie aborti, gangrēna, kājas amputācija. | |
| |
| Kārtējais it kā pavisam nevajadzīgais jautājums – kas ir ikona?
Mūsu pašu nu jau nedaudz novecojusī, tomēr joprojām nenoliedzami ļoti
vērtīgā “Latviešu literārās valodas vārdnīca” (Rīga: Zinātne.– 1975.–
3. sēj.– 446.lpp.) pavisam vienkārši un kodolīgi rezumē: “svētbilde
(pareizticīgajiem)”. Franču enciklopēdiskā vārdnīcu vārdnīca
Universalis (Paris: Encyclopaedia Universalis.– Vol. 11.– P. 879),
sniedzot tādu pašu skaidrojumu, ir daiļrunīgāka: “Termins “ikona” (no
grieķu eikon) nozīmē: “attēls” vai “līdzība”. Sākotnēji ar šo vārdu
apzīmēja jebkuru pārnēsājamu vai fiksētu reliģisku attēlu neatkarīgi no
materiāla vai izpildījuma veida (glezniecība, mozaīka, marmors,
ziloņkauls, zelta kalums, audums utt.) un izmēra. Tomēr šī vārda
visizplatītākā mūsdienu interpretācija norāda uz reliģisku attēlu, kurš
gleznots (daudz retāk – veidots mozaīkas tehnikā) uz pārvietojamas koka
plāksnes, kurā attēlots Kristus, Jaunava Marija, svētie vai Svētais
Vakarēdiens un kurš domāts personīgam vai publiskam kultam. Vienlaikus
būdama mākslas darbs un kulta objekts, ikona vispirms ir ortodoksālās
ticības piktogrāfiska ekspresija..” Tomēr jāatzīst, ka jēdziena “ikona” iespējamās interpretācijas amplitūda ir daudz plašāka, kaut arī nenoliedzami tiek saglabāti visi sākotnējie “parametri”: kults, pielūgsme, ortodoksāls. Tiesa – “ortodoksāls” vārda etimoloģiskā nozīmē (grieķu orthodoxus – tāds, kura uzskati ir pareizi). Tātad ikona etimoloģiski ir “pareizs”, precīzāk – pareizs mērķis vai ideāls. Nevienam nebūs noslēpums, ka cilvēks savā būtībā ir ideālistiska būtne. Jāpiebilst – ideālistiska vārda plašākā nozīmē. Tomēr laiku pa laikam sabiedrības “augstākie ideāli” mainās. Mūsdienu pasaulē vairs dominē nevis dvēseles, bet miesas ideāls (kaut gan skaistums, protams, arī ir mūžīga vērtība). Tādēļ, neapšaubāmi, ir visai interesanti, kā mūslaiku sabiedrībā (runāsim tikai par 20. gadsimtu) tiek attēloti šie mūsdienu ideāli, mūsdienu ikonas. Īpaši fotogrāfijā. Pirmām kārtām, tāpat kā iepriekšējos gadsimtos, arī 20. gadsimtā (foto)māksla iemūžina sava laika slavenākās personības. Vienīgi daudz biežāk nekā agrāk tiek slavināti ar mākslas pasauli vairāk vai mazāk saistīti cilvēki. Agrāk pielūdza svētos, bet 20. gadsimtā pastāv jauni kulta objekti, īpaši tik vērienīgi popularizētās skatuves zvaigznes. Turpmāk masu pielūgtās MADONNAS ir Merilina Monro, Marlēna Dītriha, Brižita Bardo, Katrīna Denēva, Izabella Adžāni. Skaistas un ļoti populāras sievietes kā “mūžīgās ikonas”, vispārīgs pielūgsmes objekts, kas nemitīgi atrodas (atradās) gan tiešām nozīmīgu, gan mazāk zīmīgu fotogrāfu uzmanības lokā. Arī izcilu fotomākslinieku “personīgās ikonas”. Arī – ievērojami cilvēki, kas iegājuši kolektīvajā atmiņā kā vēsturiski simboli. Nedaudz uzskaitīsim vairākus 20. gadsimta fotomākslā sastopamos ikonu tipus. Un sāksim ar savā ziņā visklasiskākajiem variantiem. Ikona kā skaistas sievietes (skaistuma) idealizācija. Kā piemēru var minēt slavenā amerikāņu fotogrāfa Mena Reja (1890–1976) darbus. Šoreiz nerunāsim par Monparnasa Kiki, kuras tēls fotogrāfijā “Engra vijole” nu jau ir arhetipāls. Kiki pat teorētiski visai erotiskās kompozīcijās parādīta gluži kā antīka skulptūra – vēsa, pašapzinīga un distancēta. Minēsim franču kankāna dejotāju Lidiju un viņas “asaras”, viņas slavenās pārkadrētās, ne-emocionālās, dekoratīvās (stikla) asaras (“Asaras” (Larmes)). Un īpaši pieminēsim tik bieži fotografēto Lī Milleri. Jo vairāk tādēļ, ka šī izcili burvīgā sieviete, kas savulaik bija fotogrāfa Žorža Lapapa (Georges Lapape) un arī Edvarda Steihena (Edward Steichen) modelis, no 1929. līdz 1931. gadam bija ne vien Mena Reja modelis, elks un mīļākā, bet arī viņa asistante un vienlaikus – fotogrāfijas vēsturē paliekoša neatkarīgā fotogrāfe (viņa atvēra savu fotostudiju 1930. gadā Parīzē), kas sākotnēji strādāja kā modes fotogrāfe, bet vēlāk, kara gados, arī kā preses fotogrāfe, kara reportiere. Ar Lī Milleres vārdu saistās ne tikai apbrīnojami skaistas Mena Reja fotogrāfijas, bet arī daža laba vēsturē iegājusi fototehnikas leģenda. Proti, Mena Reja un Lī Milleres kopīgais “atklājums” – solarizācija, kas jau krietnu laiku pirms viņiem bija pazīstama ar nosaukumu “Sabatjē efekts” (effet Sabatier). 1929. gadā Millere vēstulē brālim Ērikam raksta (šie vārdi kļuvuši leģendāri un ļoti bieži pārfrāzēti dažāda tipa fotoliteratūrā): “Kaut kas viegli piedūrās manai kājai... Es iekliedzos un pēkšņi ieslēdzu gaismu. Es neatklāju, kas tas bija, varbūt pele. Bet es konstatēju, ka filmiņa ir eksponēta. Attīstītājā atradās padsmit negatīvi – pliknis uz melna fona. Mens Rejs tos satvēra, iegremdēja hipersulfītā un skatījās. Negatīva neeksponētā daļa, melnais fons līdz pat kailā un baltā ķermeņa kontūrai, lampas iespaidā bija modificēta..” Cita tipa ikonas – vairs ne viena fotogrāfa tēli (modeļi), bet daudzu reportieru iemūžināti tautas varoņi (viss, kā pienākas jebkura laikmeta pasakām, – skaistas sievietes un varonīgi vīrieši). Noteikti jāmin argentīniešu izcelsmes politiķa, kādreizējā mediķa, vēlāk Kubas pilsoņa Ernesto Če Gevaras portretējumi. Īpaši – paši slavenākie. Jāmin kādreizējā cīrihieša Renē Biri (Rene Burri) 1963. gadā Havannā uzņemtā Če portretu fotosērija, viens no šī autora vispazīstamākiem darbiem, kā arī kāds cits pasaulslavens attēls – viena no 20. gadsimta visvarenākām ikonām, viens no visatraktīvākiem mūsdienu revolucionārajiem tēliem, kas reproducēts visdažādākos veidos un formātos (preses izdevumi, afišas, propagandas materiāls, T krekli, karogi u.c.). Proti, kubiešu fotogrāfa Alberto Kordas (Alberto Korda) 1960. gadā Kubā kādā partijas sanāksmē (neilgi pēc sabotieru organizētās bumbas eksplozijas) spontāni uzņemtā fotogrāfija. Vēl pavisam jaunais Če – tikai kādi trīsdesmit gadi, mirdzošs skatiens, sabužināti mati... Tautai tuvs “glancēto” politiķu pretstats. Cits ikonu veids, kā jau to var sagaidīt, – seksa “ikonas”. Arī – homoseksuālas. Skandalozi slavenā no AIDS mirušā Roberta Mepltorpa melnbaltās, nereti arī pornogrāfiskās (bieži sadomazohistiskās) un tīri formāli izteikti klasiskās fotogrāfijas, kurās neapšaubāmi jūtams grieķu antīko tradīciju iespaids. Klasiski perfekts formālais risinājums – auksta tonalitāte, estetizācija, ģeometrizētas kompozīcijas. Nevainojama tehnika un distancēts skatiens, kas maskē Mepltorpa homoseksuālās kaislības. Slavenā sērija BLACK-MALES – kaili nēģeri un gigantisku, gandrīz vai skulpturālu dzimumlocekļu tuvplāni. Bet mēs varētu runāt arī par pavisam cita tipa ikonām, kas man personīgi ir vistuvākās. Garā spēcīgi un jūtu bagāti cilvēki. Tādi kā meksikāņu gleznotāja Frīda Kālo (Frida Kahlo) – absolūti neklasiski skaists Žizeles Freindas (Gisele Freund), Manuela Alvaresa Bravo (Manuel Alvarez Bravo), Lolas Alvaresas Bravo (Lola Alvarez Bravo) un Imodžinas Kaningemas (Imogen Cunningham) fotografēts modelis un, manuprāt, visskaistākā un visdziļākā jebkad fotografētā IKONA. Pārvarētu sāpju un apbrīnojami skaista pašlepnuma ikona. Dvēsele, kas ir spēcīgāka par jebkuru likteni. | |
| Atgriezties | |
