VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| dažādas estētikas Una Meistere, “Santa”, īpaši “Studijai” | |
| |
| Izvēlieties sev tīkamo estētiku – tā varētu teikt par mūsdienu modes
fotogrāfiju, kas piedāvā visu cilvēka apziņas un zemapziņas dzīlēs
rodamo sajūtu un ilūziju spektru. Ne tikai to, arī miesiskās realitātes
savienojumu ar tehnoloģiju, kaut ko līdzīgu kloniem, tikai uz
fotopapīra (datorekrāna, alumīnija utt.). Neiedomājamas iespējas
identificēties – ar pasauli, kas ir tikpat ticama, cik neticama. Vai modes fotogrāfija ir māksla vai mārketings? Mūsdienās tas ir tikpat delikāts jautājums kā par pašu modi – tā ir māksla vai tomēr tikai un vienīgi amatniecība. Fotogrāfija ir instruments, tā piedāvā stāstu, ilūziju par pasauli, kurā var ieskatīties pa atslēgas caurumu... Izdzīvojot un baudot svešas dzīves un vienlaikus domājot par savējo. Skaistums ir sašķobījies jēdziens, vien Pīters Lindbergs turpina kopt savas glamourous gaismēnu spēles – ar sievietēm, kādas sen nesastapt ikdienā. Varbūt kādreiz viņas dzīvoja Antonioni filmās un tagad aktuālajā sezonas garderobē liek sapņot par dzīvi, kuras vairs nav. Melnbaltā tonalitātē, kur gan nav redzamas, bet jūtamas uz projektora daudzkārt nospēlētās filmas švīkas un sīki pieķērušies putekļi. Šīm fotogrāfijām nav laika noilguma, un tajās ir nezūdoša seksuāla suģestija. Iespējams, Lindbergs ir viens no tiem, kas reizēm ļauj itāliešu Vogue lasīt kā stāstu, aizraujoties un aizmirstot utilitāro patiesību, ka viss, ko vien var saskatīt mugurā, piemēram, Helēnai Kristensenai, domāts, lai pārdotu. Senlorānus, Diorus un Guči... Lindberga glamour slēpjas viņa sieviešu skatienos – tur ir tik daudz notikušā, ka no viņām kļūst mazliet baisi. Viņas priecājas par dzīvi ar tik reālistisku un reizē baudošu skatienu, ka nav iespējams novērsties, nemēģinot uzzināt – jā, ko gan? Sapņus par dzīvi, kuras mums nekad nebūs, jo Lindberga – līdzīgi kā otra skaistuma slavinātāja Paolo Roversi – portretētās būtnes nedzīvo 21. gadsimtā. Klasisko femme fatale laikmets sen beidzies. 1991. gadā jaunie fotogrāfi Deivids Sims un Korinna Deja uzdrīkstējās radīt apvērsumu – pretstatīt “netīro realitāti” modes fotogrāfijas iepriekš nopulētajai estētikai. Viņu fotogrāfijas kļuva par antimodes jeb granža karogu. Viņu realitātes estētika bija absolūts vispārpieņemtā skaistuma noliegums, izmantojot citu – septiņdesmito gadu pornofilmu estētiku. Modes fotogrāfija kļuva par jaunatnes kultūras daļu. Jaunā modele Keita Mosa toreiz bija pateicīgs instruments, tas gan netraucēja dekādi vēlāk citiem fotogrāfiem viņu pārvērst glamour karalienē. “Man vienmēr patikušas fotogrāfijas, kurās ir dabiskas emocijas,” – tā Korinna Deja. Līdz perversumam naturālais amerikānis Terijs Ričardsons, kura modes fotogrāfija balansē uz šaurās sajūtu laipas ar estetizētu pornogrāfiju, izteicies: “Ziniet, es domāju, ka katrā no mums slēpjas mazliet no pornozvaigznes.” Tā alkstot atkailināties, izrādīt savu ķermeni, un tehnoloģijas attīstība ar mājas video iespējamību esot šo procesu tikai veicinājusi. Viņa pēdējo gadu skandalozākais darbs ir Sisley reklāmfotogrāfiju sērija. Tā veidota kā stāsts par diviem vīriešiem – pornozvaigznēm un viņu kopējo draudzeni. Par to, kā viņi dzīvo un mīlējas kaut kur Holivudas kalnos un starpbrīžos nēsā ne pārāk daudz drēbju. Viņu fotogrāfijas neesot pornogrāfiskas, apgalvo Ričardsons. Pornogrāfija esot prognozējama, tālab neinteresanta. Ričardsons par savas fotogrāfijas lielāko veiksmi uzskata spēju noķert mirkli, kad īsta, dzīva pilsoņa slēptā seksualitāte izlien virspusē. Un, ziniet, šie kadri palīdz pārdot drēbes – to jums apgalvos jebkurš Vogue. Sašutusī moralizēšana būs tikai koķetērija – sabiedrībai, kuras vīģes lapa jau sen ir no caurspīdīga polietilēna. Arī skandāls ar kailo Sofiju Dalu Opium reklāmfotogrāfijā visticamāk bija tikai mārketinga triks, kura rezultātā, protams, ieguva Opium... Seksuālu kontekstu un nebūt ne šķīsta seksa vidi izmanto arī Elena fon Unverta, tiesa, savās fotogrāfijās mēģinot ar šiem izteiksmes līdzekļiem izcelt seksualitāti, ko mēs parasti saprotam ar šo jēdzienu tradicionālā un skaistā modes fotogrāfijā. Iespējams, tālab viņas fotogrāfijas ir tik spilgtas un iedarbīgas. Atšķirīgu stilu joprojām izvēlas Vogue vāku korifejs Stīvens Meizels. Tas pats, kas savulaik stāvēja pie supermodeļu kulta šūpuļa. Viņš ir drīzāk scenārists nekā vienkāršs stilista veidota mirkļa fiksētājs. Meizels rada stāstu, kur raksturlomām modeļu kastings dublē prasības aktrisēm Holivudā. Vienīgā atšķirība – Meizela fotogrāfijās sievietēm un vīriešiem nav jārunā. Viņa tēli ir pašapzinīgas augstākās sabiedrības būtnes. Ielas estētika nekad nepārdos Versači – apmēram tāda varētu būt Meizela filosofija. Viņa fotogrāfijās nav ko darīt sievietēm, kuras neuztur mīļākie vai kurām nav laimējies piedzimt bagātā itāliešu vai angļu aristokrātu ģimenē. Tikai nesāciet aizdomāties, kur beidzas fantāzija un sākas realitāte. Cik atbilstošas patiesībā ir modeles lomām, ko viņas spēlē, un kādos īpašumos mīt viņas pašas, jo stāsts jau nav par to... Meizela fotogrāfijas patiesībā nesalīdzināmi augstākā līmenī nekā seriāli apmierina to pašu prasību – pa atslēgas caurumu ielūkoties dzīvē un interjeros, par kuriem mēs vislabprātāk neko nezinātu. Un, pasarg dies’, lai vēl vēlētos tā dzīvot! Tas ir tik snobiski un tik nožēlojami! Tajā pašā laikā – tik perfekti, ka diezin vai pāršķirsiet šīs fotogrāfijas neielūkojoties... Akurāt kā alkās uzzināt, kas tad īsti slēpjas zem Meizela impozantās cepures, no kuras viņš nešķiras ne dienā, ne naktī, ļaujot uzplaukt joprojām neapstiprinātām baumām par plikpaurību... 1. februārī Londonas Nacionālajā portretu galerijā atklāja pirmo Mario Testīno fotogrāfiju izstādi Londonā. Viņš ir trešais modes fotogrāfs, kura darbi tur tiek izstādīti – pēc leģendārā modes vuārista Helmuta Ņūtona un Deivida Beilija. Viņa fotogrāfijām atšķirībā no snobiskā Meizela, sadomazohistiskās fantāzijās slīgstošā Ņūtona un pārlieku skaistā Lindberga piemīt precīzi tverta un fiksēta mirkļa svaigums. Nav pat tik svarīgi, kāds ir šis mirklis – neprātīgas laimes, tumšu kaislību, orgasma vai saldas dekadences –, Testīno fotogrāfijās ir sajūta, ka tas notiek tepat – jūsu acu priekšā. Tām piemīt ne ar ko nesalīdzināms ticamības efekts, lai arī ir fiksētas, piemēram, Keitas Mosas intīmās darbības tualetes istabā vai viņas “rūtainais” romāns ar īstu lordu Vindzoru jaunākajā Burberry reklāmkampaņā. Sievietes un vīrieši Testīno fotogrāfijās vispirms ir dzīvi, un tikai tad jūs pēc izvēles pievienojat visu to pārējo vārdu plejādi, kuri parasti tiek lietoti, aprakstot modes fotogrāfiju: skaisti, jutekliski, eleganti utt. Testīno dažkārt pārmet, ka viņa fotogrāfijām trūkst dziļuma – tajās esot pārāk daudz šovbiznesa. Starp citu, viņš bija pirmais, kam Madonna ļāva fotografēt savu meitu, un bilde ar relaksēti laimīgo princeses Diānas seju astoņus mēnešus pēc šķiršanās arī ir Testīno darbs. “Es cienu ikvienu fotogrāfu, kurš ir uzticīgs savai estētikai,” Testīno savulaik izteicās par modīgajiem granža kolēģiem. “Taču man turp doties būtu melot. Tā nav mana realitāte. Es esmu dienvidamerikānis – mēs svinam dzīvi!” Savukārt modes bizness triumfē mirklī, kad tam izdevies trāpīt jūsu estētikā. | |
| Atgriezties | |
