VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| EGLSTONS INDUSTRIALIZĒTAS VIENTULĪBAS PORTRETS Ginta Vilsone | |
| |
| Kārtējais paradokss. Gandrīz vai ikviens sevi cienošs franču
intelektuālis mēdz pašapmierināti vīpsnāt par jeņķu subkultūru un
vienlaikus patiesi apbrīno tos amerikāņu māksliniekus, kuri šo
(sub)kultūru iemūžina. Paskatīsimies, kādas tad īsti ir šoziem
visnozīmīgākās mūsdienu mākslas izstādes Parīzē. Jāatzīst – vieni
vienīgi amerikāņi, pārsvarā fotogrāfi. Vispirms Nena Goldina Pompidū
centrā, tad Viljams Eglstons Kartjē fondā. Goldina Francijā, vismaz
mākslas draugu aprindās, ir tīri labi pazīstama, toties 1939. gadā
dzimušais Eglstons plašākai sabiedrībai ir daudz svešāks. Tālab viņa
darbu retrospekcija (2001. gada 20. novembris– 2002. gada 24.
februāris), kurā bija apskatāmas gan agrīnās melnbaltās fotogrāfijas,
gan pavisam nesenie Kioto radītie darbi, vērtējama kā īpaši nozīmīgs
notikums. Savulaik austriešu filozofs Ludvigs Vitgenšteins teicis: “Manas valodas robežas ir arī manas pasaules robežas.” Ja tas ir tā – un ļoti gribas ticēt, ka tā nu tas tiešām ir, – tad Eglstona pasaule ir varen plaša. Jo viņa (foto)valoda ir daudzveidīga. Vienlīdz dziļi personīga un vēsi distancēta. Vienlīdz urbāna un agrāra, savādi liriska – savā ziņā pat romantiska – un nenoliedzami sociāla. Kinematogrāfiska, nedaudz mulsinoša un satraucoši krāsaina... Tā ir kā krusts, kā krustceļš – dažādu spēku un virzienu līdzsvars. Eglstona fotogrāfijas īsti nepakļaujas racionālai analīzei. Arī par pašu mākslinieku maz zināms. Dzimis Amerikas dienvidos tāpat kā divi citi izcili amerikāņi – Viljams Folkners, ar kuru nez kāpēc viņš nereti salīdzināts, un Tenesijs Viljamss. Lauksaimnieku dēls. Viņa vecāki ir kokvilnas audzētāji, dzimtā puse – blūzu un kaismīgu spiričuelu zeme. Eglstons, būdams lakonisks un atturīgs, ir visai neizdibināms. Viņš nemēdz intervijās (vismaz Francijā tādas publicētas reti) aizgūtnēm bārstīt dzīves nostāstus vai skandināt uzskatus. Dzīvojot tālu no lielpilsētu kņadas (savulaik gan Eglstons strādājis arī Ņujorkā), mākslinieku aptver relatīvs klusums un gluži vai ģimenisks miers. Neraugoties uz šo rezervētību, Eglstons stabili iegājis fotomākslas vēsturē. Gan jāprecizē, ka tieši krāsainās fotogrāfijas vēsturē. Viņu raksturojot, mēdz teikt, ka Eglstons ir pirmais LIELAIS amerikāņu fotogrāfs, kas savā daiļradē izmantoja krāsu. (Tiesa, nav zināms, ko par šo tik izplatīto viedokli būtu sacījis, piemēram, viņa tautietis Volkers Evanss. Fotogrāfs, kas dažkārt gan teica, ka “krāsainā fotogrāfija ir vulgāra”, tomēr jau 1945. gadā – tātad vismaz piecpadsmit gadus pirms Eglstona – strādājot žurnālā Fortune, “fotografēja krāsās”, un viņa darbi nebija nedz vulgāri, nedz vienkārši dokumentāli.) Tātad kārtējo reizi (jātzīst, gandrīz vienmēr, tiklīdz notiek kāda tiešām nozīmīga izstāde) mēs sastopam ne vienu vien polemisku apgalvojumu. Bija vai nebija Eglstons krāsainās fotogrāfijas pionieris – kas to lai zina. Patiesībā tas ir pārāk subjektīvs, kutelīgs un, iespējams, šoreiz arī pavisam lieks jautājums. Džons Šarkovskis (John Szarkowski), kādreizējais Ņujorkas MoMA kurators, viņu savulaik metaforiski klasificēja kā “krāsainās fotogrāfijas izgudrotāju”. (Metaforiski, jo krāsainā fotogrāfija tika izgudrota jau 19. gadsimta beigās, savukārt industrializēta – 1907. gadā.) Tomēr – pat ja mūsdienu sabiedrība nemitīgi pieprasa ekskluzīvus jaunatklājējus, nestrīdēsimies! Vismaz viens nozīmīgs fakts ir absolūti neapšaubāms. Neraugoties uz to, vai Viljams Eglstons ir krāsainā foto pionieris vai nav, viņš neapšaubāmi ir pirmais nule jau minētā Ņujorkas MoMa atzītais krāsainu fotogrāfiju autors. Pirmais, kura darbus šis prestižais un ietekmīgais muzejs jebkad ir eksponējis. Vienīgi... patiesībā pat jābrīnās, ka šī vēsturiskā izstāde ir tik nesena – tā notika tikai 1976. gadā. Aizgājuši vienīgi divdesmit pieci gadi, un šajā relatīvi īsajā laikā tā dēvētā laikmetīgās mākslas situācija ir jūtami mainījusies. Tagad liekas pat dīvaini, ka ekspozīcija, no kuras daži darbi bija redzami arī Parīzē, Kartjē fonda rīkotajā retrospekcijā, tolaik varēja izraisīt tik skandalozi dzīvas debates un tik pretenciozu kritiku – krāsas esot pārspīlētas (mākslinieks bieži lieto vizuāli intensīvo due-transfer tehnoloģiju), savukārt sižeti – neiedomājami banāli. Bet kas tad īsti raksturo Eglstona sižetus (aptuveni 40 mākslinieka darbības gadu laikā tie īpaši nav mainījušies, ja nu vienīgi cilvēku patlaban ir mazāk)? Vispirms – pamestība un absolūta jebkuras sižetu hierarhijas neesamība. Sarkandzeltenu māju nodrupušie mūri. Masīvs ūdenskrāns. Pavisam prozaisks ventilators. Prerafaelītiski meiteņu profili. Kaktusi. Pamestu mašīnu grafiskās ēnas. Aizkustinoši banālas kapaplāksnes, greznotas koši rozā māla rozēm. Smilšainas kokakolas pudeles. Sačokurota avīze nēģerietes pirkstos. Nakts. Uguns. Gandrīz vai metafiziska gaisma un absolūti neitrālas degvielas stacijas. Aizauguši bērnu rotaļlaukumi, kuros – redzams – sen vairs neviens nespēlējas. Putekļainas pagultes. Vecs vīrs ar revolveri rokās. Zaļganas dušas telpas kā neesošs Aušvices gāzes kameras altāris. “Kukaiņa skats” uz kokvilnas lauku un “putna skats” uz nomācošas pilsētas ielām. Un reklāmas, reklāmas, reklāmas... izkaisītas gluži neiedomājamās vietās, dažkārt vai paša tuksneša vidū. Zila debess ar draudīgiem melnbaltiem mākoņiem, kurus rāmi – kā lēna upe – šķērso trīs melnas vadu švīkas. Un cilvēki... bieži pavisam dīvaini fotografēti cilvēki, kas atgādina mirkļa kustībā sastindzinātas vaska lelles. Agrā jaunībā Viljams Eglstons esot iedvesmojies no Anrī Kartjē-Bresona. Savādi gan – viņa fotogrāfijās to, manuprāt, tiešām nejūt (šie vārdi nebūtu jāuztver kā dogmatiski unificējoša kritika, bet kā pavisam vienkāršs konstatējums). Pat Eglstona agrīnajās bildēs nav manāma viņa jaunības “garīgā tēva” atbrīvotība. Kaut kas ir sažņaugts. Sāpīgs. Stīvs. Nomākts. Vienmuļi skumjš. Kā civilizēts tuksnesis vai industrializēta vientulība. Kā Amerikas otrā seja... | |
| Atgriezties | |
